Amalteja (pavadonis)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Jupitera pavadoni. Par citām jēdziena Amalteja nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Amalteja
Zondes Galileo» attēls
«Galileo» attēls
Orbitālie parametri
Lielā pusass
(radiuss)
182 tūkst. km.
Ekscentrisms
(izstiepums)
0,0047 (tuva riņķa līnijai)
Orbitālais periods 0,498 dienas
Orbītas slīpums 0,36° (pret ekvatoru)
2,45° (pret ekliptiku)
Fiziskie parametri
Izmēri 262x146x134 km
Virsmas laukums 398 tūkst. km.²
Masa 2,1x1018 kg.
Blīvums 0,85 g/cm³ (skat.)
1,8 g/cm³ (skat.)
Brīvās krišanas
paātrinājums
0,0018 m/sek.²
Rotācijas periods sinhronizēts
(vienmēr pagriezts ar vienu
pusi uz Jupiteru)
Ass slīpums nav
Albedo
(virsmas
atstarošanās koef.)
0,09
Virsmas temperatūra ~122 K
(apm. −150 °C)
Atmosfēra nav

Amalteja (angļu: Amalthea, grieķu: Αμάλθεια) — pēc Galileja pavadoņiem lielākais Jupitera pavadonis.

Atklāšana un nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amalteju atklāja Eduards Barnards 1892. gadā. Tas kļuva par pēdējo pavadoni, kuru atklāja vizuālās novērošanas ceļā (nevis ar fotogrāfisku metodi), un pirmais Jupitera pavadonis, kas atklāts pēc Galileja pavadoņu atklāšanas 1610. gadā.

Nosaukumu Amalteja Starptautiskā Astronomiskā apvienība apstiprināja 1975. gadā, bet neformāli tas pēc K. Flammariona priekšlikuma tika lietots jau agrāk. Līdz 1975. gadam tas bija pazīstams kā „piektais Jupitera pavadonis”.

Amalteja nosaukta sengrieķu mitoloģiskas personas — nimfas Amaltejas — vārdā, kura baroja mazo Zevu (Jupitera, romiešu dieva analogs) ar kazas pienu.

Fiziskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nelielā Amalteja pārsteidza zinātniekus ar veselu noslēpumu virkni, daži no kuriem nav atklāti līdz pat pēdējam laikam.

Amalteja ir pats sarkanākais Saules sistēmas objekts (pat sarkanāks par Marsu). Pavadoņa sarkano krāsojumu, iespējams, dod sēra savienojumi, kas top izmesti no Jo vulkāniem. Spilgti zaļo plankumu izcelsme Amaltejas lielajās nogāzēs pagaidām nav noskaidrota.

Amaltejai ir neregulāra forma (262 x 146 x 134 km), garākā ass ir vērsta uz Jupiteru. Pavadoņa virsma ir stipri krāteru izvagota, turklāt lielāko krāteru izmēri ir salīdzināmi ar pašas Amaltejas izmēriem. Piemēram, lielākais krāteris — Pāns — ir 100 km diametrā un 8 km dziļš. Otrs krāteris ir 80 km plats un, iespējams, divas reizes dziļāks par Pānu. Uz pavadoņa ir divas kalnu virsotnes ar 20 km augstumu.

Amaltejas blīvums nepārsniedz 1,8 g/cm³, kas liecina par ievērojamu ledus daudzumu pavadoņa sastāvā (ledus esamība tika konstatēta arī spektrogrāfiskajos pētījumos no Zemes). Bet tāda veida pavadonis nevarētu izveidoties Jupitera tuvumā, jo „jaunais” karstais Jupiters agrīnajās attīstības stadijās nedotu iespēju kondensēties gaistošajiem elementiem (tas izskaidro arī ūdens klātbūtnes trūkumu uz Jo). Tātad, Amalteja varētu būt Jupitera „sagūstīts” asteroīds. Taču Amaltejas orbītas īpatnības liek apšaubīt tādu iespējamību. Tiek izvirzītas arī hipotēzes, ka Amalteja sastāv no poraina (bet izturīga) materiāla, vai arī ka tā tika sarauta gabalos, kuri pēc tam, atkal savienojoties, pavadoņa iekšpusē izveidoja lielus dobumus.

Amalteju no neliela attāluma fotografēja starpplanētu zondesVoyager-1” un „Galileo”.