Amundsenskota-Sautpola

Amundsenskota-Sautpola
	Amundsen-Scott South Pole Station
	Stacija 2005. gada janvārī
	Amundsenskota-Sautpola
Valsts piederība	ASV
Koordinātas:	90°00′S 139°16′W / 90.000°S 139.267°WKoordinātas: 90°00′S 139°16′W / 90.000°S 139.267°W
Novietojums	Dienvidpols
Stacijas tips	vissezonas
Atvērta	1956. g.
Personāls vasarā	~200
Personāls ziemā	40-80
Augstums v.j.l.	2835 m
Vidējā gada t°	-49 °C
Maksimālā t°	-13,6 °C
Minimālā t°	-82,8 °C
Laika zona	UTC+12
Mājaslapa	www.southpolestation.com
	Amundsenskota-Sautpola Vikikrātuvē

Amundsenskota-Sautpola (angļu: Amundsen-Scott South Pole Station) ir ASV vissezonas polārstacija Dienvidpolā, Antarktīdā. Tā ir vistālāk uz dienvidiem esošā cilvēku pastāvīgi apdzīvotā vieta uz Zemes. Stacija ierīkota 1956. gadā un sākotnēji bija paredzēta Starptautiskā ģeofizikas gada programmas īstenošanai. Nosaukta par godu diviem polārpētniekiem, kuri kā pirmie sasniedza Dienvidpolu — norvēģim Roaldam Amundsenam, kas sasniedza polu 1911. gada decembrī un britam Robertam Skotam, kas sasniedza polu mēnesi vēlāk un atceļā gāja bojā. Pašlaik (2010) stacija atrodas ~100 m no ģeogrāfiskā pola un ledāja pārvietošanās rezultātā tuvojas polam par ~10 m gadā. Kaut arī stacija ir nepārtraukti apdzīvota vairāk kā 50 gadus, tās ēkas vairākkārt ir nomainītas un pārvietotas.

Stacija atrodas 2835 m augstumā (lidlauka meteotorņa koordinātās) uz apmēram 2850 m bieza ledus vairoga. Temperatūra pola apvidū pastāvīgi ir zem nulles. Augstākā novērotā temperatūra ir bijusi −13,6 °C, zemākā −82,8 °C. Gada vidējā temperatūra ir −49 °C, mēneša vidējā temperatūra variējas no −28 °C decembrī līdz −60 °C jūlijā. Vidējais vēja ātrums ir 5,5 m/s, ātrākā izmērītā brāzma ir 27 m/s. Vidējais nokrišņu daudzums ir 60-80 mm (ūdens ekvivalentā) gadā.

Pirmā stacija (1956—1975)

Pirmo Dienvidpola staciju, sauktu par "Veco Polu" (Old Pole), izbūvēja ASV Jūras kara flotes 18 vīru komanda 1956.-1957. gada polārajā vasarā. Ekspedīcija izsēdās polā 1956. gada oktobrī un arī bija pirmā, kas polā pārziemoja. Staciju oficiāli nosauca par Amundsena-Skota SĢG Dienvidpola Staciju (Amundsen-Scott IGY South Pole Station).^[1] Tā kā polārās ziemas laikapstākļi šajā apvidū nekad nebija mērīti, stacija daļēji tika izbūvēta iegremdēta ledū, lai pasargātu to no skarbajiem apstākļiem. Zemākā temperatūra 1957. gada ziemā bija −74 °C, kas kopā ar zemo mitrumu un zemo atmosfēras spiedienu bija galvenie apgrūtinājumi pārziemošanai.

Dienvidpola apvidū ik gadus sniega segas biezums palielinās par ~20 cm, kā rezultātā visas uz virsmas izvietotās būves salīdzinoši ātri tiek ieputinātas sniegā. Vecā stacija kopš 1975. gada ir pamesta un atrodas dziļi zem sniega. Tā spiediena rezultātā ir daļēji sagruvusi un tā apmeklēšana ir aizliegta.^[2]

Kupols (1975-2003)

Stacija tika izbūvēta no jauna netālu no vecās stacijas. To sāka būvēt 1970. gadā un nodeva ekspluatācijā 1975. gada 9. janvārī. Stacijas galvenās ēkas tika izvietotas zem sfēriska kupola. Kupola izmēri bija 50 m diametrā un 16 m augstumā un tas tika konstruēts no 14×24 m tērauda karkasa moduļiem. Kupola iekšpusē tika izvietotas lielākā daļa stacijas ēku un laboratoriju. Ārpus kupola atradās par kupolu nedaudz augstāks un ar to ar tuneli savienots atmosfērisko un astronomisko novērojumu tornis (Skylab). Ārpus kupola vienotā ar kupolu ar tuneli savienotā kompleksā atradās arī noliktavas, galdniecība, energostacija un citas saimnieciskas struktūras. Jaunajā stacijā ziemas personāla skaits variējās starp 17 un 28 cilvēkiem.^[3]

Vasaras sezonām, kad stacijā bija ievērojams apmeklētāju pieplūdums, kurus visus pamatstacijā nevarēja izvietot, blakus kupolam tika ierīkota vasaras nometne, kas sastāvēja no cilindriskas formas teltīm ar koka karkasu, tā sauktajām Jamesway hut. Pakāpeniski vasaras nometne palielinājās no divām līdz vienpadsmit teltīm, katrā no kurām varēja izmitināties ap 10 cilvēku. Papildus tam vasaras sezonas personālam tika izbūvēta uz pāļiem balstīta divstāvu kopmītne, kā arī vairākas zinātniskiem eksperimentiem un novērojumiem paredzētas struktūras.^[4]

Kopš 1990. gadiem vairākās jomās Dienvidpola stacijas darbība sāka dot ievērojamus praktiskus rezultātus. Sevišķi tas attiecās uz astrofizikas pētījumiem, ko noteica labvēlīgie atmosfēras apstākļi. Šādos eksperimentos tika izmantoti Python, Viper un DASI teleskopi, kā arī speciāli projektētais desmitmetrīgais Dienvidpola teleskops. 1995. gadā tika izbūvēta Mārtina Pomeranca (Martin A. Pomerantz) observatorija (MAPO).

Kupola staciju pārtrauca izmantot līdz ar trešās stacijas atklāšanu 2008. gadā. Kupolu un visas tajā esošās struktūras nojauca un izveda no kontinenta.^[5]

Paceltā stacija (kopš 2003. gada)

Jaunas stacijas būve tika uzsākta 1999. gadā. Lielākās grūtības Dienvidpola stacijā (līdzīgi, kā citās uz ledus vairoga izvietotajās polārstacijās) sagādā pastāvīgā sniega segas palielināšanās. Katru gadu sniega segas biezums vidēji palielinās par aptuveni 20 cm, kā rezultātā 1957. gadā izbūvētās stacijas nepārvietotās struktūras mūsdienās atrodas 10 m zem sniega. Arī kupola stacija tās darbības laikā "iegrima" par vairākiem metriem. Jaunā stacija tika būvēta pēc Ferraro Choi & Associates 1992. gadā izstrādātā projekta un tās kopējās izmaksas ir ap 150 mlj. USD. Stacija tika būvēta pēc tagad bieži izmantotās "paceltās" stacijas principa. Pēc šādas shēmas būvētas arī vācu Neimaijere III un Konene, dienvidāfrikāņu SANAE IV, franču/itāļu Konkordija. Ēkas tiek būvētas uz regulējamām kolonām noteiktā augstumā no ledāja virsmas. Sniegam uzkrājoties, staciju ar domkratu palīdzību regulāri paceļ augstāk un kolonnas pagarina. Papildus tam moduļu apakšējās šķautnes ir nošķeltas noteiktā leņķī, kas veido aerodinamisku efektu, samazinot sniega uzkrāšanos zem ēkām.

Divstāvu kompleksa kopējā platība ir 7400 m². Jaunās stacijas dažādos moduļus sāka izmantot jau kopš 2003. gada, bet oficiāli atklāja 2008. gada 12. janvārī.

Aktivitātes

Vasaras sezonā stacijas iedzīvotāju skaits parasti ir lielāks par 200. Lielākā daļa staciju pamet februārī un stacijā pārziemot paliek tikai daži desmiti (47 2010. gada ziemā) cilvēku. Tas parasti ir tehniskais personāls un daži zinātnieki nepārtraukto zinātnisko programmu nodrošināšanai. Pārziemotāju komandas ir pilnībā izolētas no ārpasaules no februāra vidus līdz oktobra beigām.

Stacijas pētījumu programmas ietver sekojošas nozares:

Transports un komunikācijas

Stacijas apgādi ar materiāliem un personāla transportēšanu galvenokārt nodrošina ar aviācijas palīdzību. Pie stacijas atrodas 3658 m garš skrejceļš (ICAO kods NZSP), kur vasaras sezonā tiek veikti vidēji trīs reisi dienā no Makmerdo stacijas. Lidojumus pārsvarā veic ar sliecēm aprīkotas LC-130 Hercules lidmašīnas. Lielgabarīta kravas un degviela kopš 2006. gada tiek piegādāta arī ar kāpurķēžu traktortehikas karavānām pa Makmerdo — Dienvidpola lielceļu.

Elektroniskās komunikācijas starp Dienvidpola staciju un ārpasauli tiek nodrošinātas ar satelītu palīdzību: TDRS-F1, Marisat, LES 9, GOES, Iridium satellite constellation. Kopš 2007./2008. gada tiek nodrošināta datu apmaiņa ar ātrumu 50 Mbit/s.

Atsauces

↑ «South Pole Station. The first 10 years». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. martā. Skatīts: 2010. gada 15. aprīlī.
↑ «The Old South Pole». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. martā. Skatīts: 2010. gada 15. aprīlī.
↑ The Dome is Home. South Pole history 1975-90
↑ Pole: The 90's...
↑ Deconstruction of the Dome

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Amundsenskota-Sautpola.

[1] «South Pole Station. The first 10 years». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. martā. Skatīts: 2010. gada 15. aprīlī.

[2] «The Old South Pole». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. martā. Skatīts: 2010. gada 15. aprīlī.

[3] The Dome is Home. South Pole history 1975-90

[4] Pole: The 90's...

[5] Deconstruction of the Dome

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]