Anabaptisms (sengrieķu: ἀναβαπτισμός; ἀνά — ‘atkārtoti’, βαπτισμός — ‘baptisms’[1]) ir 16. gadsimtā radusies kristiešureformācijas kustība Eiropā, kas tic, ka kristības ir jānovilcina, līdz kandidāts varēs atzīt savu ticību. Lai gan daži uzskata anabaptismu kā daļu no protestantisma, citi to skata kā nesaistītu ar to.[2][3] No anabaptistu kustības ir cēlušies amiši, huterīti un menonīti.
Vārdu "anabaptists" ieviesa tradicionālie kristieši, redzot anabaptistu praksi kristīt otrreiz cilvēku, kas jau kā zīdainis bija kristīts.[4] Tā kā anabaptisms neparedz divreizēju cilvēku kristīšanu, bet gan kristīšanu tikai tad, kad cilvēks spēj pats atzīt savus grēkus, pārsvarā agrīnā pusaudžu vecumā, tad sākotnēji anabaptisti šo iesauku nepieņēma.[5]
Anabaptisti bija stingri savos uzskatos, ka zīdaiņa kristīšana ir bezjēdzīga procedūra, tā nepadara cilvēku kristīgu. Šo uzskatu un citu iemeslu dēļ viņus 16. un 17. gadsimtā vajāja un noraidīja gan Romas katoļi, gan protestanti.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anabaptisms.
