Andžejs Vajda

Vikipēdijas lapa
Andžejs Vajda
Andrzej Wajda
Andžejs Vajda 1963. gadā
Andžejs Vajda 1963. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1926. gada 6. martā
Valsts karogs: Polija Suvalki, Polija
Miris 2016. gada 9. oktobrī (90 gadi)
Valsts karogs: Polija Varšava, Polija
Pilsonība Karogs: Polija Polija
Tautība polis
Nodarbošanās kinorežisors

Andžejs Vitolds Vajda (poļu: Andrzej Witold Wajda, dzimis 1926. gada 6. martā, miris 2016. gada 9. oktobrī) bija poļu teātra un kinorežisors, ievērojams "Polijas kinoskolas" pārstāvis. Viņš tiek uzskatīts par vienu no pasaulē slavenākajiem kinorežisoriem.[1]

Saņēmis Kinoakadēmijas goda balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, kā arī daudzas citas balvas, tai skaitā Zelta palmas zaru,[2] Venēcijas kinofestivāla Goda Zelta lauvu[3] un Berlīnes starptautiskā kinofestivāla Goda Zelta lāci. Īpaši pazīstams ar savu Otrā pasaules kara triloģiju, kas sastāv no filmām "Paaudze" (Pokolenie, 1955), "Kanāls" (Kanal, 1956) un "Pelni un dimants" (Popiół i diament, 1958).[4]

Četras viņa filmas bijušas nominētas Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā "Labākā starptautiskā spēlfilma": "Apsolītā zeme" (Ziemia Obiecana, 1975), "Vilko kalpones" (Panny z Wilka, 1979), "Dzelzs cilvēks" (Człowiek z żelaza, 1981) un "Katiņa" (Katyń, 2007).[2]

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andžejs Vajda bija Polijas kinoskolas virziena pārstāvis. Uzņēmis vairāk nekā 50 filmas, tai skaitā:

Pēdējā Vajdas filma "Pēcattēls" (Powidoki, 2016) uzņemta par poļu avangarda mākslinieka Vladislava Stšemiņska pēdējo dzīves posmu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]