Gepards

Gepards; Acinonyx jubatus (Schreber, 1775)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta	Kaķveidīgie (Feliformia)
Dzimta	Kaķu dzimta (Felidae)
Apakšdzimta	Kaķu apakšdzimta (Felinae)
Ģints	Gepardi (Acinonyx)
Suga	Gepards (Acinonyx jubatus)
Izplatība
	Teritorijas, kurās gepards izmiris Areāls, kur gepards sastopams reti Aareāls, kur gepards sastopams vidēji bieži Areāls, kur gepards sastopams bieži
	Gepards Vikikrātuvē

Gepards (Acinonyx jubatus) ir kaķu dzimtas (Felidae) plēsējs un ir vienīgā dzīvojošā suga gepardu ģintī (Acinonyx). Gepards ir salīdzinoši netipisks kaķu dzimtas pārstāvis. Gepards ir slavens ar savu ātrumu. Tas ir ātrākais sauszemes dzīvnieks,^[1] bet nespēj uzkāpt kokā kā citi kaķu dzimtas dzīvnieki. Tas spēj attīstīt skriešanas ātrumu līdz 112 km/h.^[2] Protams, ilglaicīgi skriet gepards ar šādu ātrumu nespēj. Parasti tas spēj noskriet ar šādu ātrumu apmēram 460 metrus, bet 100 km/h gepards spēj iegūt trīs sekundēs, kas pārspēj lielāko daļu sporta mašīnu.^[3]

Gepardi dzīvo Āfrikā un Dienvidrietumāzijā. Neliela populācija dzīvo Irānā, apmēram 70—110 īpatņi.^[4] Pastāv uzskats, bet tomēr tas tiek ļoti apšaubīts, ka daži gepardi joprojām dzīvo Indijā, toties ir neseni pierādījumi tam, ka gepardi joprojām mīt Pakistānā Beludžistānas provincē.^[5] Gepardiem patīk atklātas vietas: pustuksneši, prērijas un savannas, un zemi krūmāji. Tos var sastapt arī kalnainos apvidos.^[6]

Zinātniskā nosaukuma ģints vārds "Acinonyx" grieķu valodā nozīmē "nekustīgie nagi", bet "jubatus" latīņu valodā nozīmē "ar krēpēm", sasaucoties ar gepardu mazuļu krēpēm.

Evolūcija

Pirms neilga laika zinātnieki uzskatīja, ka gepards ir viens no primitīvākajiem lielajiem kaķiem un ka tas ir atdalījies no pārējiem kaķiem pirms 18 miljoniem gadu. Tomēr jaunāko laiku ģenētiskie pētījumi liecina, ka pēdējais kopējais kaķu dzimtas priekštecis, kas ir bijis kopīgs visām 40 mūsdienās dzīvojošām sugām, ir dzīvojis pirms 11 miljoniem gadu. Šie pētījumi liek zinātniekiem secināt arī to, ka gepards no saviem tuvākajiem radiniekiem: pumām (Puma concolor) un ūdrkaķiem (Puma yagouaroundi), ir atdalījies pirms 5 miljoniem gadu.^[7] Gepardi šo 5 miljonu gadu laikā nav daudz mainījušies un tiem ir maz ģenētisko variāciju.^[8] To fosilie kauli izskatās gandrīz tādi paši kā mūsdienu gepardiem.

Izskats un īpašības

Pieaudzis gepards sver no 40—65 kg. Tā kopējais ķermeņa garums ir no 115—135 cm, un aste var būt pat 84 centimetrus gara. Geparda vidējais skausta augstums ir 90 cm. Gepardu tēviņi parasti ir lielāki nekā mātītes. Salīdzinājumā ar aptuveni tikpat lielo leopardu, gepardu ķermeņi ir īsāki, bet tiem ir garākas astes un tie ir augstāki skaustā. Tomēr to uzskata par mazāko starp lielajiem kaķiem. Uzskats, ka gepards nespēj ievilkt nagus, ir maldīgs. Lai gan tā nagu ievilkšanas mehānisms darbojas tāpat kā citiem kaķiem, tam trūkst pašas ārējās ādas kārtiņas ap nagiem, tādēļ, kad gepards ir ievilcis nagus, to galiņi vēl ir ārā.^[9] Šādi nagi kaķu dzimtā ir vēl Āzijas zvejniekkaķim (Prionailurus viverrinus), plakangalvas kaķim (Prionailurus planiceps) un Iriomotes kaķim (Prionailurus iriomotensis).

Geparda galva ir proporcionāli neliela, un acis sejā ir novietotas augstu. Ap acīm ir melns apspalvojums, kas atgādina asaru celiņu pār vaigiem. Melnā svītra sākas pie acīm un beidzas pie mutes kaktiņiem. Melnais celiņš uz vaigiem palīdz gepardam labāk saskatīt upuri, absorbējot saules gaismu redzes lauka zonā. Gepardam ir laba tālā redze. Lai varētu ātri skriet, gepardam ir lielas nāsis, kas skrienot atļauj ieelpot lielu daudzumu skābekļa. Tam ir liela sirds un palielinātas plaušas, visa sistēma ir veidota tā, lai paātrināti izdalītu skābekli ķermenī. Gepards spēj paātrināt elpošanu no 60 - 150 ieelpām minūtē.^[9] Skrienot lielā ātrumā, lai saglabātu līdszsvaru un spēju strauji manevrēt, gepards lieto savus nagus un garo asti.

Geparda kažoku variācijas

Gepardam ir dziļš krūšu kurvis un šaurs ķermenis, piemērots ātrai skriešanai. Tā kažoka spalviņas ir īsas un parupjas, krāsa rūsgani brūna ar melniem, apaļiem laukumiem (2—3 cm), to geparda kažokā ir aptuveni 2000. Uz baltās pavēderes nav melno laukumiņu, toties plankumainās astes gala krāsojums nobeidzas ar melniem 4—6 gredzeniem. Pats astes gals visbiežāk ir balts un kupls.

Kažoka krāsojumā izņēmums ir karaļgepards, kurš sastopams tikai Dienvidāfrikas, Zimbabves un Botsvānas pierobežas teritorijā. Šim kaķim ir svītras un pleķi. Karaļgepards nav atsevišķa pasuga, bet tikai neparasta kažoka raksta mutācija, kā baltie tīģeri, vai melnie leopardi (retāk jaguāri) — panteras. Reizēm gepardi mēdz būt arī lāsumaini, albīni un pelēki. Visi šādas krāsas gepardi ir datēti Āzijas gepardu pasugai. Ir ziņas, ka 1608. gadā Indijā valdniekam ir uzdāvināts balts gepards, kura pleķīši bija gaišā, zilpelēkā krāsā.

Uzvedība

Tāpat, arī pretēji lielajiem kaķiem, gepards nespēj rūkt, bet tam ir pašam sava vokalizācija, kas ir netipiska kaķiem un drīzāk izklausās pēc putnu izdotajām skaņām. Atšķirībā no panteru ģints (Panthera) kaķiem, gepardi spēj murrāt kā mājas kaķi.

Gepards ir aktīvs dienā. Tas, droši vien ir izskaidrojams ar to, ka nakts pieder geparda ienaidniekiem — lauvām un hiēnām. Geparda uzbūve ir piemērota ātrumam, nevis spēkam un tā sakodiens ir salīdzinoši vājš. Tanzānijā, kur dzīvo puse no visām pasaules lauvām, lielākā daļa gepardu mazuļu nenodzīvo ilgāk par savu pirmo gadu. Lauvas gepardus sistemātiski nogalina, ja atrod savā teritorijā. Tomēr citi plēsēji nav drauds gepardu sugai. Tie kopā ar gepardu populāciju savvaļā izdzīvojuši miljoniem gadu. Lielāks drauds gepardiem par lauvām ir lauksaimniecības attīstība Āfrikā. Ir izveidotas vairākas organizācijas, kā Cheetah conservation found, kas ir viena no lielākajām sugu aizsardzības organizācijām pasaulē. Tomēr geparda nākotne ir nedroša.

No visiem kaķiem Āfrikā gepardam ir visaugstākais izdevušos medību procents. Serengeti ir novērots, ka pieredzējuši gepardi noķer aptuveni 70% no izvēlētā medījuma. Tomēr tā kā gepardi nespēj uzkāpt kokā, lai noslēptu un paglābtu savu medījumu, lielu daļu nomedītā gepardiem atņem citi lielie plēsēji. Gepardi parasti izvairās no cīņas un atstās savu guvumu pat vienai hiēnai, ja tā to pieprasīs. Gepardam ir svarīgāk palikt neievainotam nekā būt paēdušam, jo gepards nomedī savu medījumu, balstoties uz savu lielo ātrumu, un visniecīgākais ievainojums var traucēt medīt, kas nozīmē nāvi. Ir novērots, ka gepards zaudē apmēram 50% no sava medījuma. Lai izvairītos no citiem plēsējiem, gepardi medī dienas laikā un ēd uzreiz pēc upura nogalināšanas.

Tēviņi

Gepardu tēviņi ir ļoti sociāli dzīvnieki. Lielākā daļa tēviņu dzīvo nelielās grupās (2—4), kuras sauc par koalīcijām. Koalīcijas biedri dzīvo, medī un ēd kopā un nekad nepaliek šķirti uz ilgu laiku. Parasti koalīcijas biedri ir brāļi, bet, ja metienā piedzimst tikai viens tēviņš, arī tas var pievienoties kādai koalīcijai. Serengeti veiktajos pētījumos ir noskaidrots, ka 41% tēviņu ir vientuļnieki, 40% dzīvo pāros, bet 19% dzīvo grupās, kas sastāv no 3 tēviņiem.^[10] Tēviņiem ir savas konkrētās teritorijas, kuras pārklājas ar pēc iespējas vairākām mātīšu teritorijām. Tomēr vientuļie tēviņi ir mazāk teritoriāli kā grupas. Koalīcija dara visu iespējamo, lai aizsargātu savu teritoriju, lai vairotu savu pārošanās iespēju. Tēviņu teritrorijas atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona variē no 37—160 km². Tēviņi savas teritorijas iezīmē ar urīnu, un nogalinās vai nopietni savainos jebkuru nelūgtu viesi savā teritorijā.

Mātītes

Atšķirībā no tēviņiem mātītes ir vientuļnieces un izvairās no sugas brāļiem un māsām, lai gan ir novērots, ka reizēm mātes ar meitām uzturas kopā kādu zināmu laiku arī pēc tam, kad pārējie mazuļi ģimeni ir pametuši. Gepardu mātītes arī mazuļus audzina vienatnē. Atšķirībā no gepardu tēviņiem un citiem lielajiem kaķiem, to teritorijām nav stingras robežas, bet tās klejo un medī plašākā apkārtnē. Apsekotās apkārtnes lielums ir atkarīgs no medījuma daudzuma tajā. Dienvidāfrikas krūmājos gepardu mātītēm ir nelielas teritorijas, ne vairāk kā 34 km², toties Namībijā tās var sasniegt 1500 km².

Barība

Gepards ir tipisks plēsējs un ēd tikai gaļu; tas medī Tomsona gaceles, Granta gaceles, Dienvidāfrikas gaceles un impalas. Reizēm gepardi nomedī jaunas Gnu antilopes un zebras, lai gan medījot grupai, tiek nomedīti arī pieaugušie īpatņi. Gepards neatsakās arī no mazāka medījuma kā pērļu vistām un zaķiem.

Gepardi atšķirībā no citiem lielajiem plēsējiem medī tikai dienā; agri no rīta vai vakarā, kad nav tik karsts, bet ir gaišs. Tie medī, balstoties uz redzi nevis uz ožu. Medījumu gepards noskata 10—30 m attālumā no sevis, tad sākas pakaļdzīšanās. Medības parasti ir īsākas par 1 minūti, ja gepards medījumu nenoķer pirmās minūtes laikā, pakaļdzīšanās tiek pārtraukta. Skrienot ar ātrumu 112 km/st, geparda ķermeņa temperatūra strauji paceļas, un gepardam tas būtu nāvējoši turpināt skrējienu. Pēc medībām gepards vienmēr atpūšas un atvēsinās. Ja medības ir bijušas smagas, gepards atpūšas kādu pusstundu vai ilgāk. Upuris tiek nogalināts, to lielā ātrumā notriecot pret zemi, iekožoties rīklē un tad nožņaudzot. Geparda žokļi nav pietiekami spēcīgi, lai pārlauztu kakla skriemeļus. Pēc tam gepards ātri paēd pirms ieradušies citi lielie plēsēji.

Vairošanās

Gepardu mātītes dzimumbriedumu sasniedz 20—24 mēnešu vecumā. Tās parasti nepārojas līdz sasniedz 3 gadu vecumu. Pārošanās var notikt jebkurā laikā visu gadu. Pētījumi Serengeti liecina, ka mātīte pārojas ar vairākiem tēviņiem, un mazuļi var būt no dažādiem tēviņiem.^[11] Grūsnības periods ilgst 90—98 dienas, parasti piedzimst 3—5 mazuļi, bet ir bijuši gadījumi, ka piedzimst 9 gepardēni. Mazulis piedzimstot sver 150—300 g. Atšķirībā no citiem plankumainajiem kaķiem gepardi uzreiz piedzimst ar plankumiņiem. Mazajam gepardam uz kakla mugurdaļas ir mīksta pūku "krēpju veidīga apkakle", kas stiepjas līdz pusmugurai. Pieaugot apkakle izzūd. Pirmie 18 mēneši geparda dzīvē ir ļoti svarīgi, tie mācās no mātes medīt un izvairīties no citiem plēsējiem un ienaidniekiem. Apmēram 18—20 mēnešu vecumā māte savus mazuļus pamet. Brāļi un māsas veido ģimenes grupu un paliek visi kopā kādus 6 mēnešus. Pēc tam jaunās mātītes pamet ģimeni, toties tēviņi paliek kopā uz visu mūžu. Reizēm jaunās mātītes paliek kopā ar māti nevis ar brāļiem. Gepardu dzīves ilgums savvaļā ir 12 gadu, nebrīvē līdz 20 gadiem.

Gepardu mazuļiem pirmajās nedēļās ir ļoti augsts risks tikt nogalinātiem; tos nogalina lauvas, leopardi, hiēnas, hiēnsuņi un ērgļi. Izdzīvo tikai 10% mazuļu. Māte mazuļus slēpj biezos krūmos un slēptuvi apsargā, vilinot plēsējus prom no tās. Plēsējus padzen arī gepardu koalīcijas, ja tās ir pietiekami lielas un ja ienaidnieku skaits nav pārāk liels. Pieaugušam gepardam pateicoties savam ātrumam nav daudz ienaidnieku.

Gepards un cilvēks

Senos laikos austrumzemju aristoktāti gepardus lietoja antilopu medībām. To piederība liecināja par statusu sabiedrībā Senajā Ēģiptē, Indijā, Irānā un dažādās Āfrikas ciltīs. Ēģiptes faraoni gandrīz vienmēr tiek attēloti kopā ar gepardiem, kas liecina par spēku un karalisko izcelsmi. Vislielākais skaits gepardu, kas datēts vēsturiskajos avotos, ir piederējis 16. gadsimta Indijas valdniekam Akbaram Lielajam. To skaits pārsniedza 9000.^[12]

Visi gepardi medību vajadzībām tika saķerti savvaļā, jo gepards netika audzināts no bērnības, jo tādam gepardam neattīstījās medību instinkts. Gepardus saķēra apmēram 1—2 gadus vecus, pieradināja un lietoja medībām. 1900. gados Irāna un Indija gepardus sāka importēt no Āfrikas, jo sāka pietrūkt vietējo gepardu.^[12]

Sistemātika

Lielākajā daļā pieejamās informācijas gepardiem ir 6 pasugas, bet ir informācijas avoti, kuros pasugu skaits ir lielāks. Tā kā nav veikti pilnīgi ģenētiskie pētījumi, zinātnieki apšauba un tiem nav vienprātības par gepardu pasugu klasifikāciju. Kādreiz karaļgepards (Acinonyx jubatus rex) bija viena no pasugām, tomēr veicot DNS pētījumu, noskaidrojās, ka tā ir tikai viena gēna mutācija - recesīva gēna variācija. Tāpat zinātniekiem ir šaubas par garspalvaino gepardu (Acinonyx jubatus guttatus), pieļaujot, ka arī šī pasuga ir tikai recesīva gēna variācija. Šobrīd gepardiem visbiežāk sastopamais pasugu iedalījums:

Āzijas gepards (Acinonyx jubatus venaticus) — Ziemeļāfrika (Alžīrija, Džibutija, Ēģipte, Mali, Mauritānija, Maroka, Nigēra, Tunisija un Rietumsahāra), Āzija (Afganistāna, Indija, Irāna, Irāka, Izraēla, Jordānija, Omāna, Pakistāna, Saūda Arābija, Sīrija, Krievija)
Sahāras gepards (Acinonyx jubatus hecki) — Āfrikas ziemeļrietumi (Benina, Burkinafaso, Gana, Mali, Mauritānija, Nigēra, Senegāla)
Austrumāfrikas gepards (Acinonyx jubatus raineyii) — Āfrikas austrumi (Kenija, Somālija, Tanzānija, Uganda)
Dienvidāfrikas gepards (Acinonyx jubatus jubatus) — Āfrikas dienvidi (Angola, Botsvāna, Kongo Demokrātiskā Republika, Mozambika, Malāvija, Dienvidāfrika, Tanzānija, Zambija, Zimbabve, Namībija)
Centrālāfrikas gepards (Acinonyx jubatus soemmeringii) — Āfrikas centrālā daļa (Kamerūna, Čada, Centrālāfrikas Republika, Etiopija, Nigērija, Nigēra, Sudāna)
Rietumāfrikas gepards (Acinonyx jubatus velox) — Āfrikas rietumdaļa

Atsauces

↑ «The relation between maximal running speed and body mass in terrestrial mammals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 31. augustā. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.
↑ «Tolweb: Cheetah (Acinonyx jubatus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 21. martā. Skatīts: 2014. gada 1. maijā.
↑ Great Moments in Science: Fake Flies and Cheating Cheetahs
↑ Iranian Cheetah Project
↑ Where did Cheetah go!
↑ Acinonyx jubatus (Cheetah, Hunting Leopard)
↑ Mattern, M. Y., D. A. McLennan (2000). "Phylogeny and Speciation of Felids". Cladistics 16: 232–253. doi:10.1111/j.1096-0031.2000.tb00354.x
↑ Conservation genetics
↑ ^9,0 ^9,1 O'Brien, S., D. Wildt, M. Bush (1986). "The Cheetah in Genetic Peril". Scientific American 254: 68–76.
↑ Richard Estes, forward by Edward Osborne Wilson (1991) The Behavior Guide to African Mammals. University of California Press. Page 371.
↑ Cheating cheetahs prosper
↑ ^12,0 ^12,1 «Dogs used to save Cheetahs from being shot by farmers». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.

Ārējās saites

[1] «The relation between maximal running speed and body mass in terrestrial mammals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 31. augustā. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.

[2] «Tolweb: Cheetah (Acinonyx jubatus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 21. martā. Skatīts: 2014. gada 1. maijā.

[3] Great Moments in Science: Fake Flies and Cheating Cheetahs

[4] Iranian Cheetah Project

[5] Where did Cheetah go!

[6] Acinonyx jubatus (Cheetah, Hunting Leopard)

[7] Mattern, M. Y., D. A. McLennan (2000). "Phylogeny and Speciation of Felids". Cladistics 16: 232–253. doi:10.1111/j.1096-0031.2000.tb00354.x

[8] Conservation genetics

[ap-9] 9,0 ^9,1 O'Brien, S., D. Wildt, M. Bush (1986). "The Cheetah in Genetic Peril". Scientific American 254: 68–76.

[10] Richard Estes, forward by Edward Osborne Wilson (1991) The Behavior Guide to African Mammals. University of California Press. Page 371.

[11] Cheating cheetahs prosper

[ge-12] 12,0 ^12,1 «Dogs used to save Cheetahs from being shot by farmers». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]