Pāriet uz saturu

Antipartijiskā grupa

Vikipēdijas lapa
Kolektīvā vadība: Hruščovs, Bulgaņins, Maļenkovs un Molotovs sveicinās ar VFR kancleru Adenaueru Maskavā (1955).

Antipartijiskā grupa (krievu: антипартийная группа) ir apzīmējums PSKP Prezidija locekļu grupai, kas 1957. gada 18.-21 jūnija sēdēs neveiksmīgi mēģināja panākt Ņikitas Hruščova atkāpšanos no partijas vadītāja amata. Grupas kodolu veidoja no varas atstumtie Georgijs Maļenkovs, Vjačeslavs Molotovs un Lazars Kaganovičs, kam pievienojās vēl vairāki Prezidija locekļi. Lai arī Hruščovs zaudēja Prezidija vairākuma atbalstu, ar savu sabiedroto atbalstu Centrālkomitejā un armijā viņam izdevās saglabāt savu amatu, atbrīvoties no opozīcijas, un izbeigt kolektīvās varas posmu, kas iezīmēja destaļinizācijas pirmos gadus.

Opozīcijas veidošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Maļenkova piespiedu atkāpšanās no valdības vadītāja amata 1955. gada februārī, 1955. gada jūnijā, pirms Tito vizītes Maskavā, Ārlietu ministra amatu zaudēja Molotovs. 1956. gada jūnijā vecā kaluma staļinistu Kaganoviču atcēla no svarīgās Darba un Algu komitejas vadības un septembrī iecēla par otršķirīgo Celtniecības materiālu ministru. Lai arī zaudējuši ietekmīgos amatus valdībā, viņi saglabāja vietas PSKP Prezidijā.

1956. gada rudens nemieri Polijā un revolūcija Ungārijā novājināja Hruščova ietekmi. Oktobrī Molotovs, Kaganovičs, Mikojans un Hruščovs devās uz Polijas krīzes sarunām, un novembrī Molotovu iecēla par Valsts kontroles ministru. Pēc Ungārijas revolūcijas apspiešanas uz 1957. gada janvāra Austrumu bloka partiju vadītāju tikšanos Budapeštā Hruščovu pavadīja Maļenkovs. Taču 1957. gada februāra Augstākās padomes sesija atkal apstiprināja virkni Hruščova ierosinājumu, tai skaitā par ministriju lielākās daļas likvidāciju, un sovnarhozu izveidošanu. Nodrošinājies ar Centrālkomitejas atbalstu, Hruščovs šajā laikā sāka gatavoties Maļenkova, un, iespējams, arī citu veco staļinistu atcelšanai no amatiem, apvainojot viņus līdzdalībā staļiniskajā terorā. Vienlaikus Maļenkovs ar Molotova un Kaganoviča atbalstu sāka gatavoties Hruščova atcelšanai no amatiem. Sazvērestībai pievienojās arī valdības vadītājs Nikolajs Bulgaņins, kura kabinetā notika sapulces. 1957. gada 6.—14. jūnijā Bulgaņins ar Hruščovu atradās vizītē Somijā, dodot sazvērniekiem iespēju pabeigt plānošanu.[1]

Krīze Prezidijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hruščovam atgriežoties Maskavā, Maļenkovs lūdza sasaukt Prezidija sēdi par nesvarīgu tēmu - Prezidija locekļu vizīti Ļeņingradā, lai atzīmētu pilsētas 250 gadu jubileju. Sākoties 18. jūnija Prezidija sēdei, Maļenkovs izteica neapmierinātību ar to, ka Hruščovs ieņēmis sapulces vadītāja krēslu. Prezidija locekļi ar 6 pret 2 balsīm nobalsoja sapulces vadību uzticēt valdības vadītājam Bulgaņinam. Maļenkovs turpināja asi kritizēt Hruščovu, apvainojot viņu kolektīvās vadības principu pārkāpšanā, kā arī nesaskaņotas un nereālas lauksaimniecības programmas īstenošanā. Izvērsās diskusija, kurā tika kritizēta visa Hruščova darbība kopš 1955. gada. Maļenkovs apvainoja Hruščovu, ka tas šķeļ Prezidija vienotību, veido pats savu personības kultu, zinovjevistiski asociē proletariāta diktatūru ar partijas diktatūru, izsmēja Hruščova ideju tuvākajos gados panākt un apdzīt ASV piena un gaļas ražošanā. Kritikai pievienojās arī Bulgaņins, Vorošilovs, Šepilovs un Pervuhins. Maļenkovs, Molotovs un Kaganovičs ierosināja Hruščovu atcelt no amatiem, ļaujot viņam kļūt par Lauksaimniecības ministru. Hruščovs, ar Mikojana atbalstu, noraidīja kritiku un atteicās brīvprātīgi atkāpties. Viņu atbalstīja arī vairāki Prezidija kandidāti, tai skaitā Leonīds Brežņevs. Ar septiņām balsīm "par" un četrām "pret" (Hruščovs, Kiričenko, Mikojans, Suslovs) Prezidijs atbalstīja ieteikumu Centrālkomitejas plēnumam Hruščovu atcelt no PSKP pirmā sekretāra amata. Plānojās vispār likvidēt Pirmā sekretāra amatu. Līdzšinējā PSRS vēsturē šādu lēmumu Centrālkomiteja bez iebildēm būtu apstiprinājusi.

Tikmēr Hruščova atbalstītāji Centrālkomitejā saņēma ziņas par notiekošo Prezidijā, un sāka aicināt Centrālkomitejas locekļus no provincēm steidzīgi ierasties Maskavā. Galvaspilsētā ieradās arī vairāki Prezidija locekļi. Centrālkomitejas pārstāvji 21. maijā izrādīja nebijušu iniciatīvu, kad 56 cilvēku delegācija ieradās Prezidija sapulces ēkā un pieprasīja Hruščova jautājumu izskatīt Centrālkomitejas plēnumā, kā to noteica partijas statūti. Opozīcija sākumā pretojās, pieprasot Hruščovam atkāpties pirms plēnuma, taču nespēja novērst Centrālkomitejas plēnuma sanākšanu 22. jūnijā.[1] Svarīga loma šeit bija maršalam Žukovam, kurš nodrošināja kara aviācijas lidmašīnas Centrālkomitejas locekļu ātri nogādāšanai Maskavā.

Centrālkomitejas plēnums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plēnums noritēja no 22. līdz 29. jūnijam. Sākoties plēnumam, Hruščovu atbalstošais Suslovs paziņoja, ka šķelšanos Prezidijā izraisījusi destaļinizāciajs politika, tā novēršot uzmanību no Hruščova politikas kritikas. Viņam sekoja maršals Žukovs, kas uzstājās ar apsūdzību (uzrādot dokumentus) par Molotova, Kaganoviča, Maļenkova un Vorošilova līdzdalību represijās pret partijas darbiniekiem. Kaganovičs, kurš labi zināja Hruščova līdzdalību staļiniskajā terorā Ukrainā, norādīja uz to. Maļenkova "ekonomiskie" argumenti uz šī fona bija nepārliecinoši. Arī Molotova uzstāšanās, kurā viņš asi kritizēja Hruščova politiku ekonomikā un ārlietās, neiedarbojās.

Maļenkovs, Molotovs, Kaganovičs un Šepilovs uzstājās plēnumā, kritizējot Hruščovu. Lielākā Centrālkomitejas daļa atbalstīja Hruščovu un kritizēja opozīciju, ne tikai par pretestību Hruščovam, bet arī par līdzdalību Staļina terorā. Plēnuma gaitā Saburovs, Vorošilovs, Pervuhins un Bulgaņins mainīja viedokli, sāka nosodīt opozīciju un atzina savu kļūdu. Beigās vienīgi Molotovs atteicās nožēlot savu uzvedību. Opozīciju apvainoja "antipartijiskumā" un frakcijas izveidošanā, ko PSKP statūti nepieļāva. Centrālkomitejas sapulces pēdējā dienā, 29. jūnijā tika pieņemts lēmums, kas nosodīja antipartijisko grupu, un no Centrālkomitejas izslēdza Molotovu, Maļenkovu, Kaganoviču un Šepilovu. Oficiālajā plēnuma lēmumā nepieminēja Molotova, Kaganoviča un Maļenkova līdzdalību represijās. Nākamajās dienās šo lēmumu publicēja presē, antipartijas grupas dalībniekiem zaudējot arī citus amatus. Pārējos opozicionārus no amatiem atlaida pakāpeniski, vairākus gadus turpinoties viņu kritikai partijas kongresos.[1]

Maļenkovu iecēla par elektrostacijas direktoru, Molotovu par sūtni Mongolijas Tautas Republikā, Kaganoviču par kalnrūpniecības kombināta direktoru Urālos, dažus gadus vēlāk viņus visus izslēdza no partija un pensionēja. Bulgaņinu 1958. gadā atbrīvoja no valdības vadītāja amata un atņēma maršala pakāpi, Saburovu un Pervuhinu no amatiem atcēla 1959. gada februārī, Vorošilovu 1960. gadā atcēla no PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja amata.

  1. 1,0 1,1 1,2 «Khrushchev and the anti-party group». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. maijā. Skatīts: 2018. gada 14. janvārī.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Постановление Пленума ЦК КПСС «Об антипартийной группе Маленкова Г.М., Кагановича Л.М., Молотова В.М.» 29 июня 1957 г.