Mongolijas Tautas Republika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Valsts karogs, 1940-1992
Valsts ģerbonis, 1960-1992
Čoibalsans ap 1925.g.
Cedenbals, 1963

Mongolijas Tautas Republika bija sociālistiska valsts, kas oficiāli tika pasludināta 1924. gada 25. novembrī un bija PSRS satelītvalsts Āzijā. Komunististu varas monopols beidzās 1990. gadā un Tautas Republika oficiāli beidza pastāvēt līdz ar jaunas konstitūcijas pieņemšanu 1992. gada 12. februārī.

Vēsture līdz 1945. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā starp 1921. un 1924. gadu Mongolijā nostiprinājās komunistiskās Tautas Revolucionārās partijas vara, kas ar PSRS militāro un politisko atbalstu atbrīvojās no iekšējiem oponentiem un nodrošināja neatkarību no pilsoņu kara novājinātās Ķīnas. Jaunais komunistu režīms pakāpeniski vērsās pret tradicionālās mongoļu sabiedrības diviem balstiem — feodālajiem augstmaņiem un budismu (mūku kārtā atradās līdz pat trešdaļai no valsts vīriešiem). 1924. jaunā Mongolijas Valsts banka izlaida nacionālo valūtu — tugriku. Valstī tika organizēti nozaru kooperatīvi.

Revolucionārajā Tautas partijā turpinājās cīņa starp labā un kreisā spārna pārstāvjiem. 1928. gada novembrī—decembrī notiekošajā 7. Tautas partijas kongresā uzvaru guva Čoibalsana vadītais kreisais spārns, līdzšinējais partijas vadītājs Cerens-Očirins Dambadoržs (Tseren-Ochiryn Dambadorj) zaudēja amatu un tika izsūtīts diplomātiskā amatā uz Maskavu, kur šajā laikā cīņā par varu bija uzvarējis Staļins.[1]

Mongolijā tika uzsākta aktīva vairāk nekā 600 feodālo īpašuma konfiskācija, piecgades plāna veidošana, nomadu lopkopju kolektivizācija un ķīniešu tirgotāju izspiešana no tirdzniecības. 1931.-32. gadā tika nacionalizēti vairāk nekā 800 budistiem un augstmaņiem piederošie īpašumi, to iepriekšējie īpašnieki parasti tika apcietināti vai nošauti. Budistu mūkus piespieda pamest klosterus un uzsākt darbu vai iestāties armijā. Nomadu lopkopji, protestējot pret uzspiesto kolektivizāciju, nokāva vairāk nekā 7 miljonus lopu trīs gadu laikā, lai novērstu to nonākšanu valsts kopīpašumā. Valstī sākās pārtikas trūkums un bads. Mongolijas rietumos sākās sacelšanās, ko apspieda ar padomju armijas palīdzību.

1932. gada maijā, pēc sacelšanās apspiešanas, PSKP vadība lika Revolucionārajai Tautas partijai kļūt mērenākai. No partijas par pārlieku "kreisumu" tiek izslēgti daži vadītāji. Čoibalsans paziņoja, ka ceļš uz sociālismu nevar būt sasteigts, tika pārtraukta kolektivizācija un atļauts privātīpašums.[1] Turpmākos 15 gadus lopkopībā valsts saglabāja neiejaukšanās politiku, taču kontrolēja tirdzniecību.

Pirmskara gados turpinājās asa cīņa pret budismu, 1937.—38. gadā nošaujot ap 2000 augstāko garīdznieku. Līdz 1939. gadam gandrīz visi klosteri jau bijaslēgti. Līdzīgi kā PSRS, laikā no 1937. līdz 1939. gadam partijā notika asiņainas tīrīšanas, un valstī izvērsās Čoibalsana personības kults.[2]

Valsts galvenais uzdevums bija attīstīt savas militārās spējas un nostabilizēt režīmu, lai spētu atvairīt imperiālās Japānas uzbrukumu. 1935. gada janvārī PSRS armija atgriezās Mongolijā un 1936. gada 12. martā tika parakstīts mongoļu—padomju Draudzības līgums, kas paredzēja arī militāro sadarbību. Otrā pasaules kara gados mongoļu armijā dienēja gandrīz 100 000 kareivju, valstī bija ap 900 000 iedzīvotāju.

1939. gada maijā Japānas armija iebruka Mongolijā, un līdz septembrim turpinājās Halhingolas kampaņa, kurā maršala Žukova vadītā padomju-mongoļu armija sakāva japāņus. 1941. gada 13. aprīlī tika parakstīts padomju-japāņu Abpusējās Neuzbrukšanas līgums, kurā Japāna apņēmās ievērot Mongolijas robežas. Kara gados Mongolijas galvenais uzdevums bija apgādāt Sarkano armiju ar liellopu ādām, vilnu un gaļu.

Vēsture pēc 1945. gada[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 10. augustā Mongolija sekoja PSRS paraugam un pieteica karu Japānai, piedaloties uzbrukumā Iekšējai Mongolijai un Mandžūrijai.

1945. gada 14. augustā tika parakstīts padomju-ķīniešu Draudzības un Savienības līgums, kurā Ķīna arī apņēmās atzīt Mongolijas neatkarības referenduma rezultātus.[3] 1945. gada 20. oktobra referenumā mongoļi 100% nobalso par neatkarību un saņēma Ķīnas atzīšanu 1946. gada 5. janvārī, taču reālas diplomātiskās attiecības tika izveidotas jau ar Ķīnas Tautas Republiku pēc Ķīnas pilsoņu kara beigām 1949. gadā.[2]

1946. gada 27. februārī tikak parakstīts PSRS un Mongolijas Draudzības un savstarpējās palīdzības līgums, kā arī līgumi par sadarbību ekonomikā un kultūrā. Mongolija ieviesa kirilicas alfabētu, kas valstī tiek lietots joprojām. Mongolija sāka veidot diplomātiskās attiecības ar ārpasauli, un 1961. gadā tā tika uzņemta ANO. Tika īstenots pirmais piecgades plāns (1948-52).

Pēc Čoibalsana nāves 1952. gada 26. janvārī par Mongolijas līderi līdz 1984. gadam kļuva Revolucionārās Tautas partijas vadītājs Jumžagijns Cedenbals (1963. un 1973. gadā apmeklēja Latvijas PSR). Sekojot destaļinizācijai PSRS, 1956. gadā Mongolijā tika nosodīts Čoibalsana personības kults. Valsts ekonomikā sāka attīstīties derīgo izrakteņu ieguve. Pēc 1949. gada Ķīnas Tautas Republika sniedza ievērojamu finansiālo atbalstu Mongolijas attīstībā, palīdzēja infrastruktūras projektu realizēšanā. Saasinoties PSRS un Ķīnas attiecībām, PSRS armija atkal izvērsa savu militāro klātbūtni Mongolijā, būvējot raķešu bāzes un kara lidlaukus.

1962. gadā Mongolija iestājās Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomē. Mongolijas lopkopību regulāru postīja skarbais kontinentālais klimats - ziemas aukstums un sausums. Neizdevās sasniegt plānos nospraustos ekonomiskās attīstības mērķus, tāpēc aizvien lielāka nozīme bija PSRS sniegtajam atbalstam. 1984. gada augustā novecojušais Cedenbals tika atcelts no amatiem un palika ārstēties Maskavā, par jauno partijas un parlamenta vadītāju kļuva Žambins Batmunhs, kurš sekoja Gorbačova perestroikas kursam PSRS.

1989. gada decembrī Mongolijas Tautas Republikā sākās protesti pret vienpartijas režīmu. 1990. gada martā opozīcija uzsāka protestus, un piespieda Batmunhu kopā ar partijas Politbiroju atkāpties 9. martā.

1990. gada 29. jūlijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kurās Revolucionārā Tautas partija guva pārliecinošu uzvaru un saglabāja varu līdz 1996. gadam. 1992. gada 12. februārī spēkā stājās jauna, demokrātiska konstitūcija.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]