Mihails Suslovs
| ||||||||||||||
Mihails Suslovs (krievu: Михаил Андреевич Суслов, dzimis 1902. gada 21. novembrī, miris 1982. gada 25. janvārī) bija PSRS valsts un partijas vadītājs. Jau Staļina varas laikā sasniedzis augstus amatus, Leonīda Brežņeva varas gados otrs ietekmīgākais Politbiroja loceklis, PSKP Otrais sekretārs no 1965. gada. Lai arī ideoloģiski ļoti konservatīvs, viņa ietekme Politbirojā nodrošināja kolektīvās vadības modeļa saglabāšanos PSRS.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Komjaunatnē kopš 1918. gada, komunistiskās partijas biedrs kopš 1921. gada, studējis ekonomiku. No 1931. gada partijas darbā, kur nodarbojas ar partijas tīrīšanu no Staļina oponentiem. Stavropoles novada partijas Pirmais sekretārs no 1939. līdz 1944. gadam. Pārraudzīja čečenu un citu Kaukāza tautu deportācijas. No 1944.-46. gadam Centrālkomitejas pārstāvis Lietuvas PSR, kur kontrolēja padomju varas atjaunošanu un cīņu ar nacionālajiem partizāniem. 1946. gadā pārcelts strādāt uz PSKP Orgbiroju, kur kļūst par Centrālkomitejas Ārlietu departamenta vadītāju, bet vēlāk, par Centrālkomitejas Aģitācijas un Propagandas departamenta vadītāju. 1947. gadā iecelts strādāt Centrālkomitejas Sekretariātā un turpina tur strādāt līdz savai nāvei. 1949.-50. gadā laikraksta Pravda galvenais redaktors.
Augstākajos amatos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1950. gadā ievēlēts PSRS Augstākās padomes Prezidijā. 1952. gada 16. oktobrī pirmo reizi ievēlēts Staļina paplašinātajā partijas Prezidijā (Politbirojā). Tajā atkal ievēlēts 1955. gada 12. jūlijā un savu vietu saglabā līdz pat nāvei.
1956. gada Ungārijas revolūcijas laikā atradās Budapeštā, kur kopā ar Anastasu Mikojanu un PSRS vēstnieku Juriju Andropovu veda sarunas ar ungāriem un atbalstīja padomju militāro akciju revolūcijas apspiešanai.
1957. gadā Suslovs atbalstīja Hruščovu cīņā pret antipartejisko grupu, kas Politbirojā veidoja vairākumu un nobalsoja par Hruščova atlaišanu. Dažus mēnešus vēlāk Suslovs Centrālkomitejas plēnumā apvainoja Aizsardzības ministru maršalu Georgiju Žukovu bonapartismā, kas noveda pie Žukova atlaišanas no visiem amatiem.
Turpmākajos gados konservatīvais Suslovs aizvien biežāk neatbalstīja Hruščova politiku — attiecību uzlabošanu ar ASV un Dienvidslāviju, kā arī politisko liberalizāciju un ekonomikas reformas.
Brežņeva varas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Suslovs nevēlējās ieņemt pirmo vietu varas virsotnē, bet piedalījās Hruščova gāšanā 1964. gada oktobrī, pēc kuras atbalstīja kolektīvās vadības modeli un partijas kadru stabilitāti amatos. Turpmāk bija atbildīgs galvenokārt par ideoloģijas jautājumiem.
Suslovs bija vienīgais Politbiroja loceklis, kurš bija pietiekami spēcīgs, lai regulāri iebilstu Brežņevam un politiski no tā neciestu. Lai arī viņš kritizēja 1965. gadā uzsāktās Kosigina ekonomikas reformas, 1970. gadā viņš nepieļāva to, lai Brežņevs ieņemtu arī Kosigina vietu. Viņš iebilda Brežņeva politikai par attiecību normalizēšanu ar ASV, jo tā esot pretrunā ar pasaules revolūcijas konceptu.
Kā bijušais Stavropoles novada partijas vadītājs, Suslovs šajā reģionā joprojām saglabāja ietekmi, un pozitīvi veicināja jaunā Mihaila Gorbačova karjeru.
Saasinoties iekšpolitiskajai krīzei Polijas Tautas Republikā, Suslovs vadīja 1980. gada 25. augustā izveidoto Politbiroja komisiju Polijas jautājuma risināšanai. Suslovs bija pārliecināts, ka padomju karaspēka ievešanai Polijā būs katastrofālas sekas, un viņš aizstāvēja viedokli, ka situāciju jāatrisina poļu armijai pašai.
Suslovs nomira 1982. gada 25. janvārī no sirdstriekas, kā arī arteriosklerozes un diabēta. 29. viņu apglabāja pie Kremļa sienas. Partijas Otrā sekretāra posteni ieņēma Jurijs Andropovs, kurš novembrī, mirstot Brežņevam, kļuva par nākamo PSRS vadītāju.
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdzīgi daudziem citiem augstajiem partijas vadītājiem stagnācijas ērā, Suslovs regulāri saņēma augstus apbalvojumu. Viņš bija divkārtējs Sociālistiskā Darba varonis, pieckārtējs Ļeņina ordeņa kavalieris, kā arī citu PSRS un sociālistisko valstu apbalvojumu saņēmējs.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mihails Suslovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|