1768. gada 18. maijā 25 gadu vecumā Lavuazjē ievēlēts par Parīzes Zinātņu akadēmijas ķīmijas adjunktu. 1778. gadā ievēlēts par akadēmijas locekli, bet no 1785. gada Lavuazjē ir akadēmijas direktors. Franču revolūcijas laikā Lavuazjē veltīja visus spēkus akadēmijas saglabāšanau, tomēr 1793. gadā tā tika likvidēta.
Lavuazjē darbojies arī nodokļu iekasēšanas jomā (bijis nodokļu atpircējs). Šī un cita politiskā un saimnieciskā darbība Franču revolūcijas laikā Lavuazjē kļuva liktenīga — 1794. gadā revolucionārais tribunāls Lavuazjē piesprieda nāvessodu un giljotinēja.
Lavuazjē lielāko daļu savu ienākumu no nodokļu atpirkšanas veltīja zinātnei. 1774. gadā viņš pierādīja, ka gaiss ir salikts gāzu maisījums, ar to sagraujot flogistona hipotēzi un vēl no alķīmiķu laikiem nākušo teoriju, ka gaiss ir viens no pirmelementiem. Kopā ar Žanu Menjē pierādījis, ka ūdens sastāv no skābekļa un ūdeņraža. Šajā un citos darbos Lavuazjē pirmo reizi sistemātiski izmanto kvantitatīvus mērījumus. Lavuazjē daudz darba ieguldījis ķīmisko elementu un vielu klasificēšanā. Devis mūsdienu nosaukumus ūdeņradim un skābeklim.[1] Lavuazjē daudz darbojies arī fizioloģijas jomā, piemēram, pierādījis, ka elpojot tiek uzņemts skābeklis, bet izdalīta ogļskābā gāze.
.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Antuāns Lavuazjē.
