Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības jeb Brexit ir starptautisko attiecību noregulēšanas procedūra starp Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes (AK) un Eiropas Savienības (ES) valstu valdībām pēc 2016. gada 23. jūnija referenduma par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā, kurā eiroskeptiski noskaņotie Apvienotās Karalistes iedzīvotāji nobalsoja par Eiropas Savienības pamešanu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Debates par Apvienotās Karalistes dalību ES saasinājās globālās finanšu krīzes un Eiropas migrantu krīzes iespaidā. 2013. gadā premjerministrs Deivids Kamerons apsolīja, ka gadījumā, ja konservatori uzvarēs 2015. gada parlamenta vēlēšanās, Lielbritānijas valdība veidos pārrunas, kurās tiks lemts par izdevīgākiem nosacījumiem dalībai Eiropas Savienībā, un pēcāk tiks veikts referendums par piederību Eiropas Savienībai.[1] Lielbritānijas neatkarības partija, par kuru nobalsoja 13% cilvēku, pieprasīja izstāšanos no Eiropas Savienības.

Pēc uzvaras 2015. gada maija vēlēšanās Deivids Kamerons apstiprināja lēmumu par pārrunām ar Eiropas Savienību un referendumu. Jautājums par referendumu tika iekļauts karalienes Elizabetes II runā, kurā viņa prezentēja jauno parlamenta sasaukumu. 2015. gada 28. maijā piedāvājums par referendumu tika piedāvāts augšpalātai. Lielbritānijas leiboristu partija bija pret referendumu, liberālie demokrāti pieprasīja pasludināt referendumu tikai tādā gadījumā, ja tiktu mainīti līguma nosacījumi ar Eiropas Savienību. Savukārt “Lielbritānijas neatkarības partija”, “Britu nacionālā partija”, “Anglijas un Velsas zaļā partija” un partija “Respect” atbalstīja referenduma norises principu.

Pārrunas par Lielbritānijas statusa maiņu Eiropas Savienībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Kamerons savā 2015. gada vēlēšanu kampaņā apsolīja diskutēt ar Eiropas Savienību par līguma izmaiņām un sarīkot referendumu par palikšanu Eiropas Savienībā. Publiski aizstāvēja AK palikšanu ES.
Bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons, viens no Brexit kampaņas līderiem.

Diplomātiskās sarunas par šo tēmu tika uzsāktas jau Austrumu partnerības samitā Rīgā 2015. gada 22. maijā.[2] 2015. gada 26. maijā Deivids Kamerons tikās ar Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru, apspriežot izmaiņas migrācijas likumā, kā arī atteikšanos no tālākas politiskās tuvināšanās ar Eiropas Savienību kā prasību, lai Lielbritānija turpinātu dalību Eiropas Savienībā.

2015. gada 26. jūnijā Eiropas padomes sapulcē Deivids Kamerons pirmo reizi izklāstīja savus reformas plānus un uzstājās 27 priekšsēdētāju priekšā. 2015. gada novembrī Lielbritānijas valdība atklātā vēstulē Eiropadomes priekšsēdētājam Donaldam Tuskam aprakstīja galvenos mērķus, kurus vēlas panākt pārrunu rezultātā.

Šie mērķi iekļāva sevī četrus blokus:

  1. vienota tirgus nodrošināšana visām Eiropas Savienības valstīm nevis tikai Eirozonas valstīm;
  2. konkurētspējas paaugstināšana un birokrātijas samazināšana;
  3. atteikums Lielbritānijai piedalīties vēl ciešākas Eiropas Savienības dibināšanā. Cienīt valsts suverenitāti;
  4. imigrantiem, kuri ierodas Lielbritānijā no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, jānostrādā valstī vismaz 4 gadus, lai saņemtu pabalstus un sociālo mitekli. Izbeigt praksi, ka bērnu pabalsts tiek nosūtīts uz ārzemēm.[3]

2015. gada 17. un 18. decembrī Eiropadomes sapulcē tika izskatīti Lielbritānijas noteikumi. Trijos no četriem jautājumiem tika sasniegts progress, savukārt emigrācijas jautājums atbalstu neguva, jo pēc Eiropas Savienības līderu viedokļa tādā veidā tiktu liegta iespēja brīvi pārvietoties pa vienoto Eiropas tirgu. Pārrunas turpinājās Eiropadomes sapulcē 2016. gada 19.—20. februārī, kurā tika lemts par labu Lielbritānijas noteiktajām prasībām. Tajā pašā dienā Deivids Kamerons paziņoja, ka atbalsta Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā un referendums par to tiks rīkots 23. jūnijā.[4] Tajā pat laikā citām partijām tika dota atļauja nepiekrist premjerministra teiktajam un piedalīties kampaņā, kura atbalsta Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības.[5]

2015. gada beigās Apvienotās Karalistes parlamentā tika pieņemts "Akts par referendumu jautājumā par Eiropas Savienību". Šis referendums bija trešais referendums Lielbritānijas vēsturē, kurš norisināsies visā valsts teritorijā (pirmais referendums notika 1975. gadā, kad tika lemts par palikšanu Eiropas vienotajā tirgū, savukārt otrs referendums notika 2011. gadā par vēlēšanu sistēmas izmaiņām).

Iespējamās sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2016. gada 12. februārī tika publicēta analīze par iespējamām sekām, kas varētu rasties, ja valsts izstāsies no ES vai arī paliks tajā. Tika konstatēts, ka izstāšanās no Eiropas Savienības visvairāk ietekmēs ārzemju investīcijas un migrāciju uz britu darba tirgu. Eiropas Savienība ir galvenais AK tirdzniecības partneris, 2014. gadā tās eksports bija 45% apmērā, kas ir 295 miljardi eiro, savukārt imports 53%, kas ir 370 miljardi eiro. Lielbritānija pienes ES budžetam daudz vairāk, nekā saņem no tā. Tomēr vairāki valsts reģioni, kuros dzīves līmenis ir zems, saņem lielu atbalstu no Eiropas Savienības struktūrfondiem, savukārt lauksaimniecība saņem lielas subsīdijas. Apmēram 3 miljoni citu Eiropas Savienības dalībnieku mitinās Lielbritānijā. Savukārt 1,3 miljoni britu dzīvo citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Izstāšanās no Eiropas Savienības var ietekmēt gan citus ES pilsoņus, kuri mitinās Lielbritānijā, gan arī tos britus, kuri mitinās citās ES valstīs. Pēc izstāšanās Lielbritānija varēs ierobežot imigrantu piekļuvi dažādiem pabalstiem. Ja briti izstāsies no Eiropas Savienības, būs jāparaksta jauns tirdzniecības līgums ar pārējām 27 dalībvalstīm, lai uzņēmumi varētu turpināt pārdot savas preces Eiropas tirgū un nesastaptos ar dažādiem ierobežojumiem un tarifu celšanu.

Iespējamie varianti:

  • Norvēģijas variants. Lielbritānija izstājas no Eiropas Savienības un pievienojas Eiropas ekonomikas zonai, kas dod tai pieeju vienotajam Eiropas tirgum.
  • Šveices variants: Lielbritānija sekos Šveices piemēram, kura neietilpst ne Eiropas Savienībā, ne Eiropas ekonomiskajā telpā, bet gan paraksta atsevišķus līgumus ar Briseli par katru ekonomikas sektoru.
  • Turcijas variants: Lielbritānija var izveidot muitas savienību ar ES, kas ļauj piekļūt Eiropas brīvajam tirgum, bet jāņem vērā, ka finanšu sektors šādu piekļuvi nesaņem.
  • Lielbritānija var pilnībā saraut attiecības ar Eiropas Savienību un paļauties tikai uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem.

Daudzi no izstāšanās piekritējiem uzskata, ka valstij neder ne norvēģu, ne turku, ne Šveices varianti. Viņi vēlas noslēgt līgumu par brīvu tirdzniecību, kura ietvaros netiks noteikti Eiropas Savienības noteikumi attiecībā pret šo līgumu. Viņi uzskata, ka dalība ES bremzē Lielbritānijas ekonomikas attīstību, ņemot vērā arī to, ka budžetā tiek iemaksāts vairāk, nekā no tā saņemts. Viņi vēlas arī atgūt britu tiesības uz savām robežām un samazināt migrantu skaitu valstī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]