Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija — Sīrijas reģions
- Šis raksts ir par partijas nodaļu, kas vadīja Sīriju. Par oriģinālo partiju skatīt rakstu Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija.
| Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija — Sīrijas reģions حزب البعث العربي الاشتراكي – قطر سوريا | |
|---|---|
 | |
| Vadītājs | Bašārs Asads (2000—2024) |
| Dibināta | 1947. gada 7. aprīlis |
| Likvidēta | 2024. gada 11. decembris (darbības apturēšana) |
| Atdalījusies no | Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija |
| Biedri (2010) | 1,2 miljoni |
| Ideoloģija |
arābu nacionālisms arābu sociālisms kreisais nacionālisms militārisms sekulārisms autoritārisms pretimperiālisms anticionisms |
| Politiskā pozīcija | Galēji kreisa |
| Starptautiskās filiāles |
Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija (1966—2024) |
| Oficiālās krāsas | Melna Balta Zaļa Sarkana |
| Mājaslapa | |
|
www | |
| Partijas karogs | |
 | |
Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija — Sīrijas reģions (arābu: حزب البعث العربي الاشتراكي – قطر سوريا; Ḥizb al-Ba'th al-'Arabī al-Ishtirākī – Quṭr Sūriyā), oficiāli Sīrijas reģionālā nodaļa (arābu: الفرع القطري السوري; al-Farʻ al-Qaṭarī al-Sūrī), bija Sīrijas politiskā partija, kuru 1947. gada 7. aprīlī dibināja Mišels Aflaks, Salahs al-Dins al-Bitars un Zaki al Arsuzi sekotāji. Partija pārvaldīja Sīriju no 1963. gada apvērsuma, kura rezultātā pie varas nokļuva Baas partijas locekļi, līdz 2024. gada 8. decembrim, kad Bašārs Asads aizbēga no Damaskas, sastopoties ar nemiernieku ofensīvu Sīrijas pilsoņu kara laikā.[1] Partija savu darbību apturēja 2024. gada 11. decembrī līdz turpmākiem paziņojumiem. Neskatoties uz to, partija joprojām ir vienīgais starptautiski atzītais valdošais orgāns Sīrijas Arābu Republikā.[2]
Vispirms partija bija sākotnējās Baas partijas (1947—1966) reģionālā nodaļa, pirms tā mainīja savu pakļautību Sīrijas vadītajai Baas kustībai (1966—2024) pēc sākotnējās Baas partijas sašķelšanās 1966. gadā. Kopš viņu nākšanas pie varas 1963. gadā, neobaatistu militāristi turpināja izskaust tradicionālo civilo eliti, lai izveidotu totalitāru militāru diktatūru,[3][4][5] kurā visās valsts aģentūrās, partijas organizācijās, valsts iestādēs, civilajās struktūrās, plašsaziņas līdzekļos un veselības infrastruktūrā dominē bruņoto spēku elite un Mukhabarat (izlūkošanas dienesti).
1966. gada apvērsums, ko veica galēji kreisā spārna frakcija, kuru vadīja Salahs Džadids un ģenerālis Hāfizs Asads, gāza Baas "vecās gvardes" vadību, ko veidoja Mišels Aflaks un Salahs al-Dins al-Bitars, kā arī likvidēja vienotās Baas partijas Nacionālo pavēlniecību. Sīrijas Baas kreisā spārna frakcija izvirzīja stingri sociālistisku ekonomisko programmu, centās ciešāk sadarboties ar Sīrijas komunistiem, "progresīvajām" arābu valstīm un padomju bloku, kā arī izvirzīja prioritāti sociālistiskās revolūcijas izplatību kaimiņos esošajās "reakcionārajās" arābu valstīs, nomainot panarābisma ideoloģiju. Oficiālā ideoloģija, ko sludina sīriešu Baas, ir pazīstama kā neobaasisms, baasistu domas skola, kas nosodīja Aflaku un Bitaru un slavēja alavītu filozofu Zaki al Arsuzi kā vadošo teorētiķi. 1970. gada apvērsumā, kas oficiāli tika dēvēts par "Korektīvo kustību", Hāfizs Asads gāza Džadida frakciju un samazināja revolucionārās darbības. Jaunais režīms vispirms koncentrējās uz sociālisma veidošanu Sīrijā un bija atvērts aliansēm ar kaimiņvalstīm. Kopš šī perioda, partija pieņēma asadismu kā savu oficiālo ideoloģiju.[6] Tā veicināja personības kultu, kura centrā ir Asadu ģimene.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Syrian President Bashar al-Assad has left Damascus to an unknown destination, say two senior army officers». Reuters (angļu). 2024. gada 8. decembrī. Skatīts: 2024. gada 25. decembrī.
- ↑ «Baath Party Of Syria's Assad Says Suspends Work Indefinitely». barrons.com (angļu). Agence France-Presse. 2024. gada 11. decembrī. Skatīts: 2024. gada 25. decembrī.
- ↑ Carsten Wieland. Syria and the neutrality trap: the dilemmas of delivering humanitarian aid through violent regimes (angļu). London [England] : I.B. Tauris, 2018. gadā. 68. lpp. ISBN 978-0-7556-4138-3.
- ↑ John Keegan. World armies (angļu). New York : Facts on File, 1979. gadā. 683–684. lpp. ISBN 0-87196-407-4.
- ↑ Esther Meininghaus. Creating consent in Baʻthist Syria: women and welfare in a totalitarian state (angļu). London : I.B. Tauris, 2016. gadā. 1–33. lpp. ISBN 978-1-78453-115-7.
- ↑ Polcompball Anarchy Wiki User. «Assadism». Polcompball Anarchy Wiki (angļu). Skatīts: 2024. gada 25. decembrī.
- ↑ Juliette Harkin. «‘Assadism’ is destroying Syria – here’s where it came from». The Conversation (angļu), 2018. gada 1. maijā. Skatīts: 2024. gada 25. decembrī.
|