Pāriet uz saturu

Sīrijas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
Sīrijas pilsoņu karš
Daļa no Arābu pavasara un Arābu ziemas

Pašreizējā militārā situācija: Zaļš: Turcijas kontrolētā teritorija, Zili zaļš: ASV karabāze un atbalstītās vienības, Dzeltens: kurdi, Balts: Tahrir al-Sham (kādreizējā al-Nusra fronte), Violets: Dienvidu fronte, Zils: Izraēla, Pelēks: Nekontrolētā teritorija
Datums2011. gada 15. marts – pašlaik
Vieta
Sīrija
Statuss Notiek
Karotāji

Valsts karogs: Sīrija Asada valdība

Flag of Krievija Krievija
Hezbollah
Flag of Irāna Irāna

Atbalstīja:
Flag of Ziemeļkoreja Ziemeļkoreja[1]

Opozīcija

Flag of Turcija Turcija

Ahrar al-Sham

Jaysh al-Islam

Tahrir al-Sham

Islāma valsts

Kurdu spēki
Rožava:

Sabiedrotie:

CJTF–OIR

Spēks

Sīrijas bruņotie spēki: 178 000[7]

  • Sīrijas arābu armija: 125 000[8]

Vispārējās drošības direktorāts: 8000[9]

Nacionālie aizsardzības spēki: 80 000[10]

Irāna: 15 000[11]

Baath brigādes: 7000[12][13]

al-Abbas brigāde: 10 000[14] (8,000 Iraqis)[15]

Hezbollah: 3000–5000[16]

Sīrijas pretošanās kustība: 2000[17]

Brīvā Sīrijas armija: 40 000–50 000[18]

Islāma fronte: 40 000–70 000[19]

Ajnad al-Sham savienība: līdz 15 000

Īstenības un attīstības fronte: 13 000[20]

Modžāhedu armija: 5000[21]–12,000[22]

Sham leģions:2000+[23]

Al-Nusra fronte: 13 000[24]

Muhajirin wa-Ansar: 7000

Jabhat Ansar al-Din: 1500+		 31 500[25]–100 000[26]

YPG: 65 000[27]

Jabhat al-Akrad: 7000[28]

69 494[29]–84 268[30] (2996 ārzemnieki) civiliedzīvotāji miruši
75 citi ārzemju karavīri nogalināti

Kopā nogalināti:
230 620–320 620 (2015. gada jūnija SOHR aprēķins)[29]
220 000 (2015. gada janvāra ANO aprēķins)[31]

130 000 notverti vai pazuduši (kopā)[32]

4,5 miljoni (ANO, 2013. gada septembris) – 5,1 miljons (iDMC, 2013. gada septembris) pārvietoti[33][34][35]

Vairāk nekā 3 420 000 bēgļu (2015. gada februāris)[36][37]

Sīrijas pilsoņu karš ir bruņots konflikts Sīrijā, kas sākās ar pret valdību vērstiem nemieriem 2011. gadā un pārauga starptautiskā konfliktā. Tas izraisīja iedzīvotāju masveida bēgšanu no Sīrijas un Eiropas migrantu krīzi.

Norise

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sīrijas pilsoņu kara norise no 2011. gada oktobra līdz 2019. gada martam

Nemieri sākās 2011. gada 15. martā Arābu pavasara iespaidā ar valsts mēroga protestu pret prezidenta Bašāra al Asada valdību, kura spēki atbildēja ar vardarbīgu protestu apspiešanu. Tautas protestos tika pieprasīta Asada atkāpšanās un kopš 1971. gada Sīrijā valdošās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas atteikšanās no varas. Konflikts pamazām no tautas protesta pārvērtās par bruņotu sacelšanos ar ilgstošām militārām kaujām. 2011. gada 29. jūlijā no armijas dezertējuši virsnieki izveidoja Brīvo Sīrijas armiju (BSA). 2012. gada jūlijā BSA centās ieņemt galvaspilsētu Damasku, taču cieta sakāvi.[38]

2013. gada jūlijā Sīrijas valdība kontrolēja apmēram 30—40% no valsts teritorijas un 60% no Sīrijas iedzīvotājiem. 2014. gada aprīlī kopējais karadarbības rezultātā mirušo skaits pārsniedza 190 tūkstošus. Starptautiskās organizācijas apsūdzēja Sīrijas valdību, Islāma valsti un citus opozīcijas spēkus cilvēktiesību pārkāpumos, par to, ka vairākas reizes ir tikuši izmantoti ķīmiskie ieroči, ka Sīrijas valdība ir atbildīga par lielāko daļu no civiliedzīvotāju nāves gadījumiem (pārsvarā sprādzienu rezultātā), ka vairāki desmiti tūkstoši protestētāju un aktīvistu ir tikuši ieslodzīti. Tika ziņots par valsts cietumos notikušām spīdzināšanām.

Krievijas un Turcijas iesaistīšanās karadarbībā (2015–2017)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gada 30. septembrī Krievijas gaisa spēki sāka bombardēt Sīrijas valdības pretinieku pozīcijas. Lai gan Krievija apgalvoja, ka tās uzlidojumi mērķēti pret grupējumu "Islāma valsts" un citām grupām, kuras tā uzskata par teroristiskām, faktiski vairums uzlidojumu bija mērķēti pret mērenās opozīcijas grupējumiem, kas cīnās pret Asada režīmu. 2016. gada 22. februārī ASV un Krievija vienojās par pamieru, kas stājās spēkā 27. februārī. Pamiers neattiecās uz teritorijām, kuras kontrolēja "Islāma valsts" un Al-Nusra.[39] Jūlija beigās atsākās cīņas starp Sīrijas valdības spēkiem un opozīciju. 24. augustā Turcijas armija iebruka Sīrijas ziemeļu daļā uz rietumiem no Eifratas, izvēršot cīņu gan pret grupējumu "Islāma valsts", gan kurdu kaujiniekiem. 9. septembrī tika panākta jauna vienošanās starp ASV valsts sekretāru Džonu Keriju un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu par pamieru, kas stājās spēkā 12. septembrī, taču tas tika pārkāpts nedēļas laikā, atsākoties sīvai karadarbībai.

Kara postījumi Rakas pilsētā (2017. gada augustā)

Kopš 2017. gada janvāra Kazahstānas galvaspilsētā Astanā uz sarunām atkārtoti pulcējās Sīrijas konfliktā iesaistīto pušu pārstāvji. Sarunās bez Sīrijas valdības un opozīcijas pārstāvjiem piedalījās arī Krievija, Turcija un Irāna, kā arī ANO starpnieki, līdzdarbojoties arī divām novērotājvalstīm – ASV un Jordānijai.[40] Līdztekus tam Ženēvā 2017. gada februārī sākās ANO rīkotas Sīrijas miera sarunas.[41]

Pēc tam, kad 2017. gada aprīļa sākumā Idlibas provincē notika ķīmisko ieroču uzbrukums Sīrijas valdības pretinieku kontrolētajai teritorijai, 6. aprīlī ASV prezidents Donalds Tramps deva atļauju no Vidusjūrā dislocētiem ASV kara flotes kuģiem palaist 59 Tomahawk spārnotās raķetes, lai iznīcinātu tās Sīrijas gaisa spēku lidostas infrastruktūru, no kuras tika veikts ķīmisko ieroču uzbrukums.[42]

Kurdu uzbrukumi (2017–2019)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gada jūnija sākumā kurdu vadītie Sīrijas demokrātiskie spēki (SDF) uzsāka "Islāma valsts" galvaspilsētas Rakas aplenkšanu[43] un ielu kaujās līdz 1. septembrim ieņēma tās vecpilsētu, nonākot līdz Daesh drošības kvartālam pilsētas centrā, kur atradās lielākā daļa no tās galvenajām bāzēm.[44] 20. oktobrī Sīrijas Demokrātiskie spēki oficiāli paziņoja par pilnīgu Rakas atbrīvošanu un nodeva varu pilsētas padomei, kurā ietilpst vietējās amatpersonas un cilšu līderi. Četru mēnešus ilgajās Rakas atbrīvošanas kaujās dzīvību zaudēja 655 vietējie un starptautiskie karotāji.[45]

2018. gada 20. janvārī Turcijas karaspēks iebruka Sīrijas ziemeļrietumu daļā, kuru kontrolēja kurdu vadītie Sīrijas demokrātiskie spēki.[46] 18. martā Turcijas armija un tās sabiedrotie kaujinieki ieņēma reģiona galveno pilsētu — Afrīnu. Decembrī, pēc ASV prezidenta Dolanda Trampa paziņojuma par amerikāņu karaspēka izvešanu no Sīrijas, Turcijas bruņotie spēki veica divus uzbrukumus Sīrijas teritorijā. 28. decembrī kurdu kaujinieki aicināja valdības spēkus aizsargāt Mandžibu un izrādīt pretestību Turcijas īstenotajai ofensīvai. Neilgi pēc tam Sīrijas armijas vienības iegāja pilsētā.[47] 2018. gada decembrī Sīrijas Demokrātiskie spēki intensificēja ofensīvu pret pēdējo "Islāma valsts" kontrolēto teritoriju jeb "Hadžinas kabatu" Eifratas kreisajā krastā Irākas robežas tuvumā. Kaujas pie Baguzas ciema Eifratas upes krastā turpinājās līdz 2019. gada 23. martam. Bēgļu gaitās devās vairāk nekā 36 000 cilvēku, to vidū ap 3200 džihādistu, arī no Eiropas Savienības valstīm.[48] 2019. gada 9. oktobrī Turcijas spēki sāka militāro ofensīvu Sīrijas ziemeļos, pamatojot to ar vēlmi gar Turcijas robežu izveidot buferzonu, kur varētu izmitināt daļu sīriešu bēgļu, kas raduši patvērumu Turcijā.[49]

Nemiernieku pretuzbrukums (2024)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sīrijas pilsoņu kara norise no 2024. gada 27. novembra

2024. gada 27. novembrī nemiernieku grupējums "Tahrīr aš-Šām" (Hayat Tahrir al Sham) sāka jaunu uzbrukumu, ar artilēriju apšaudot Alepo un nogalinot četrus cilvēkus, bet Krievijas gaisa atbildes triecienos 28. novembrī nogalināja 19 civiliedzīvotājus. Ziņoja, ka kaujās nogalināja 242 cilvēkus – 218 kaujiniekus un Sīrijas valdības spēku karavīrus, kā arī 24 civiliedzīvotājus.[50] 29. novembrī nemiernieki ieņēma lielāko daļu Alepo pilsētas un tās lidostu.[51] 5. decembrī nemiernieki ieņēma Hamas pilsētu.[52][53]

7. decembrī vietējie bruņotie grupējumi Sīrijas dienvidos (t.s. "Dienvidu fronte") pārņēma kontroli pār Daras provinci, ieņemot arī Kuneitras un Suveidas pilsētas. Ēģipte un Jordānija aicināja Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu pamest valsti un izveidot pagaidu padomi ar opozīcijas piedalīšanos.[54] 8. decembrī nemiernieki paziņoja, ka ieņēmuši galvaspilsētu Damasku, diktators Bašars al Asads aizbēdzis nezināmā virzienā un viņa valdīšana valstī beigusies.[55] Krievija paziņoja, ka al-Asads un viņa ģimenes locekļi ir ieradušies Maskavā.[56]

Izraēlas Bruņotie spēki ieņēma pāris km platu buferzonu Golānas augstienēs un iznīcināja aptuveni 70–80% Sīrijas kaujas lidmašīnu, radaru un pretgaisa aizsardzības iekārtu, kā arī kuģus un ieroču krājumus.[57]

Karotāji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie konflikta dalībnieki bija Sīrijas bruņotie spēki, Nacionālie aizsardzības spēki un Vispārējās drošības direktorāts Bašāra al Asada vadībā, Sīrijas opozīcija (Brīvā Sīrijas armija, arābu sunnītu cilšu vienības), kurdi (Sīrijas demokrātiskie spēki), kā arī dažādas islāmistu un džihādistu teroristu grupas (Islāma valsts, Tahrir al-Sham, Ahrar al-Sham). Katrs no šiem dalībniekiem saņēma atbalstu no citām valstīm.

Pirms sacelšanās Sīrijas armijai bija daudz smago ieroču, tostarp tanki, bruņumašīnas, artilērija, raķešu sistēmas un ballistiskās raķetes. Gaisa spēki sastāvēja no kaujas lidmašīnām un helikopteriem. Lai gan Sīrijas bruņotie spēki ir labāk apbruņoti par nemierniekiem, pēc ilgā kara to ieroču un munīcijas krājumi ir samazinājušies, liekot tiem paļauties uz ārvalstu palīdzību. Krievija apgādā Asada valdību ar ieročiem un militāro aprīkojumu, bet Irāna to apgādā ar raķetēm, prettanku raķešu sistēmām, raķešdzinējgranādām un mīnmetējiem.[58]

Sīrijas valdību atbalstīja Krievija, Irāna un Hezbollah, kā arī Ziemeļkoreja. 2015. gada 30. septembrī Krievija sāka gaisa uzlidojumus Islāma valstij un koordinēja savu rīcību ar Sīrijas valdību.[59] Uz austrumiem no Lādikījas atrodas gaisa bāze, kuru 2015. gadā Sīrijas valdība atļāva izmantot Krievijai.[60] Tartūsā atrodas Krievijas jūras spēku bāze, kuru izveidoja 1971. gadā aukstā kara laikā. 2013. gadā karā iesaistījās Hezbollah, kas palīdzēja Asada valdības spēkiem cīnīties pret nemierniekiem pie Sīrijas—Libānas robežas.[61] Irānas drošības un izlūkošanas dienesti sniedza padomus Sīrijas armijai, kā arī trenēja karavīrus, lai saglabātu Bašāra al Asada varu.[62][63] Irāna sniedza arī finansiālu atbalstu Sīrijas valdībai un Hezbollah. Arī Irāka palīdzēja Sīrijas valdībai, veicot gaisa uzlidojumus pret Islāma valsti.[64]

Bruņotās opozīcijas sastāvā ietilpst dažādas grupas, kas izveidotas konflikta gaitā, no kurām vadošā ir Brīvā Sīrijas armija (BSA). Brīvo Sīrijas armiju izveidoja dezertējuši Sīrijas Arābu armijas virsnieki Riāda al Asada vadībā, kuri aicināja citus armijas virsniekus dezertēt un pievienoties viņiem. Viņu mērķis bija gāzt Bašāru al Asadu. Tā saņem atbalstu no rietumu lielvalstīm un Persijas līča valstīm. Brīvās Sīrijas armijas pārstāvji ir teikuši, ka lielākā daļa viņu ieroču ir nopirkti melnajā tirgū vai atņemti valdības spēkiem.[58] Tiek uzskatīts, ka Katara ir galvenā ieroču piegādātāja nemierniekiem, sadarbojoties ar Saūda Arābiju, Turciju un rietumvalstīm, izmantojot militāru atbalsta programmu, kuru pārrauga ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde, kas nodrošina mērenās nemiernieku grupas ar ieročiem un apmācību.[65] 2017. gada 19. jūlijā Donalds Tramps paziņoja, ka ASV beigs sūtīt palīdzību Sīrijas nemierniekiem.[66] Kopš 2012. gada slikta disciplīna un iekšējās cīņas novārdzināja BSA, ļaujot džihādistu grupām kļūt ietekmīgākām.[67]

Sākot no 2013. gada aprīļa karā iesaistījās džihādistu grupa Islāma valsts, kas atdalījās no citiem nemierniekiem. 2014. gada jūlijā Islāma valsts kontrolēja trešo daļu visas Sīrijas teritorijas un lielāko daļu tās naftas un gāzes atradņu. Ar Krievijas Vāgnera grupas kaujinieku palīdzību[68] Sīrijas valdība sāka atgūt zaudētās teritorijas: Palmiru — 2016. gada martā, Halebu — 2016. gada decembrī un 2017. gada novembrī pārtrauca Islāma valsts 3 gadu ilgo Deirezzoras aplenkumu. Kurdu spēki ar ASV palīdzību atkaroja lielāko daļu no Sīrijas ziemeļu un austrumu daļas, kā arī Islāma valsts pasludināto galvaspilsētu Raku. 2018. gada nogalē Islāma valsts Sīrijā bija sakauta.

Krievijas karaspēka bāzes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas kara flote pilsoņu kara laikā izmantoja kopš PSRS sabrukuma izmantoto militāro bāzi Tartūsas ostā, bet Krievijas gaisa spēki izmantoja Hmeimimas militāro aviobāzi Lādikījas lidostā. Sīrijā ilgstoši darbojās arī Krievijas algotņu Vāgnera grupa. Pēc Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā lielu daļu šo kaujinieku nosūtīja uz Ukrainas fronti, taču Sīrijā palika ap 400 algotņu. Pēc Vāgnera grupas dumpja 2023. gada jūnijā Krievijas aizsardzības ministrija lika visiem grupējuma komandieriem Sīrijā vai nu noslēgt jaunus līgumus ar Krievijas armiju, vai arī doties prom no Sīrijas.[69]

2024. gada 15. septembrī Ukrainas Galvenās izlūkošanas pārvaldes īpašo spēku vienība uzbruka Krievijas militārajai bāzei Alepo lidostā dienvidaustrumu pievārtē, kuru Krievijas spēki izmantoja, lai ražotu un izmēģinātu trieciena bezpilota lidaparātus, kā arī ražotu maskētu improvizētu sprāgstvielu kaujas galviņas.[70]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ *«Report: Iran, North Korea Helping Syria Resume Building Missiles». Skatīts: 2014. gada 18. novembris. *Julian Ryall. «Syria: North Korean military 'advising Assad regime'». The Telegraph, 2013. gada 6. jūnijs. Skatīts: 2013. gada 2. augusts. *«North Korea violating sanctions, according to UN report». The Telegraph. 2012. gada 3. jūlijs. Skatīts: 2012. gada 6. oktobris.
  2. ↑ Larisa Epatko. «Syria and Turkey: A Complex Relationship». PBS NEWSHOUR, 2012. gada 15. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. novembrī. Skatīts: 2012. gada 15. novembris.
  3. ↑ «Training of moderate Syrian rebels 'allowed in Turkey'». bbc.com. BBC News. Skatīts: 2015. gada 31. marts.
  4. ↑ «U.S. weapons reaching Syrian rebels». Washington Post. 2013. gada 11. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-12-15. Skatīts: 2015-06-24.
  5. ↑ «Hollande confirms French delivery of arms to Syrian rebels». 2014-08-21. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-03-27. Skatīts: 2015-01-16.
  6. ↑ Ruth Sherlock. «Libya's new rulers offer weapons to Syrian rebels». The Daily Telegraph. Skatīts: 2014. gada 25. maijs.
  7. ↑ «Syria military strength». Global Fire Power. 2015. gada 4. janvāris.
  8. ↑ Anne Barnard, Hwaida Saad, Eric Schmitt. «An Eroding Syrian Army Points to Strain». The New York Times, 2015. gada 28. aprīlis. Skatīts: 2015. gada 30. aprīlis.
  9. ↑ «Syria's diminished security forces». AFP. 2013. gada 28. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 14. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 14. maijs.
  10. ↑ ISIS’ Iraq offensive could trigger Hezbollah to fill gap left in Syria Arhivēts 2016. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē. The Daily Star, 16 June 2014
  11. ↑ «Iran sends 15,000 fighters to Syria». The Daily Star. 2015. gada 4. jūnijs.
  12. ↑ ««كتائب البعث» إلى شوارع دمشق». Al Akhbar. 2014. gada 14. janvāris.
  13. ↑ Aron Lund. «The Baath Battalions Move Into Damascus». Carnegie Endowment, 2014. gada 13. janvāris.
  14. ↑ Syrian war widens Sunni-Shia schism as foreign jihadis join fight for shrines retrieved 5 June 2013
  15. ↑ Maria Abi-Habib. «Shiite Militias Decamping From Syria to Fight in Iraq». Wall Street Journal, 2014. gada 18. jūnijs.
  16. ↑ «From Qusair to Yabrud: Shiite foreign fighters in Syria - Al-Monitor: the Pulse of the Middle East». Al-Monitor.
  17. ↑ Aydin Albayrak. «Mihraç Ural, a man with a long history of terrorism». Today's Zaman. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 3. augusts.
  18. ↑ Patrick Cockburn. «West suspends aid for Islamist rebels in Syria, underlining their disillusionment with those forces opposed to President Bashar al-Assad». The Independent, 2013. gada 11. decembris.
  19. ↑ «Front to Back». Foreign Policy. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. novembrī. Skatīts: 2015. gada 24. jūnijā.
  20. ↑ «Syria crisis: Guide to armed and political opposition». BBC. 2013. gada 13. decembris.
  21. ↑ «Factbox: Syria's rebel groups». Reuters. 2014. gada 9. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 9. janvāris.
  22. ↑ «Al Qaida rebels leave mass grave behind as they desert base in Syria». McClatchy. 2014. gada 6. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. februārī. Skatīts: 2014. gada 8. janvāris.
  23. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 13. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 24. jūnijā.
  24. ↑ «Syria crisis: Spooked by rebel gains, Jordan doubles down on Islamic State». 2015. gada 4. maijs. Skatīts: 2015. gada 4. maijs.
  25. ↑ «Islamic State fighter estimate triples - CIA». BBC. 2014. gada 12. septembris.
  26. ↑ «War with Isis: Islamic militants have army of 200,000, claims senior Kurdish leader». The Independent. 2014. gada 18. novembris.
  27. ↑ «Will the Islamic State last through 2015?». Today's Zaman. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. janvārī. Skatīts: 2015. gada 4. janvāris.
  28. ↑ Mutlu Civiroglu. «Kurdish Commander: Jihadi Groups in Syria Have Hijacked FSA». Rudaw, 2013. gada 11. augusts.
  29. ↑ 29,0 29,1 «320,000 people killed since the beginning of the Syrian Revolution». 2015. gada 9. jūnijs.
  30. ↑ «Violations Documenting Center». Violations Documenting Center. 2015. gada 8. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 3. martā. Skatīts: 2015. gada 8. jūnijs.
  31. ↑ «Syrian Rebels And Government Reach Truce In Besieged Area». AP. Skatīts: 2015. gada 15. janvāris.
  32. ↑ «Syria's Meltdown Requires a U.S.-Led Response». Washington Institute for Near East Policy. 2013. gada 22. marts.
  33. ↑ "Syrian Refugees in Lebanon," The New York Times, September 5, 2013: UN says: 6.5 million displaced, of whom 2 million fled out of the country
  34. ↑ «Syria: A full-scale displacement and humanitarian crisis with no solutions in sight»., iDMC, Sep 2013: 5.1 million internally displaced ("forced to flee their homes because their lives were at danger, but did not cross international borders")
  35. ↑ «Dispatch: Syria's Internally Displaced Depend on Handouts»., UN, Feb 2013: 2.5 million internally displaced
  36. ↑ «Syrian refugees top three million mark: UN». SBS News. AAP. 2013-11-29. Skatīts: 2014-01-03.
  37. ↑ «Most US Airstrikes in Syria Target a City That's Not a "Strategic Objective"». Mother Jones.
  38. ↑ Sīrijas armija atguvusi kontroli pār visu Damasku; kaujas Halebā turpinās[novecojusi saite] apollo.tvnet.lv
  39. ↑ Pamiers Sīrijā dod cerību atjaunot miera sarunas lsm.lv
  40. ↑ Sīrijas miera sarunās Astanā: opozīcija gatava atbrīvot gūstekņus Uģis Lībietis, lsm.lv, 2017. gada 5. jūlijā
  41. ↑ Ženēvā sākas ANO rīkotās Sīrijas miera sarunas Arhivēts 2017. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē. LETA/DPA 2017. gada 23. februārī
  42. ↑ ASV uzbrūk Sīrijas armijai; Krievija to sauc par agresiju pret neatkarīgu nāciju Uģis Lībietis, Aigars Smiltnieks, lsm.lv ziņu redakcija, 2017. gada 7. aprīlī
  43. ↑ Karte: Kurdi beidzot iebrūk džihādistu citadelē Rakā Andris Kārkluvalks, DELFI, 2017. gada 6. jūnijā
  44. ↑ Kurdu un arābu alianse atkarojusi 'Daesh' Rakas vecpilsētu LETA 2017. gada 1. septembrī
  45. ↑ Kurdu un arābu alianse pasludina uzvaru pār Islāma valsti Rakā diena.lv LETA 2017. gada 20. oktobrī
  46. ↑ Turcija sāk operāciju kurdu kaujinieku padzīšanai no Afrīnas lsm.lv ziņu redakcija, 2018. gada 20. janvārī
  47. ↑ Sīrijas valdības spēki pārņem kurdu kontrolēto Manbidžu lsm.lv ziņu redakcija, 2018. gada 28. decembrī
  48. ↑ "Es biju mazliet naiva." Vācu "Islāma valsts" līgavas stāsts tvnet.lv 2019. gada 7. februārī
  49. ↑ Turcija sāk ofensīvu Sīrijas ziemeļos lsm.lv ziņu redakcija, 2019. gada 9. oktobrī
  50. ↑ Sīrijā džihādisti sāk 5 gados lielāko uzbrukumu valdības kontrolētām teritorijām lsm.lv 2024. gada 29. novembrī
  51. ↑ Sīrijas džihādisti un sabiedrotie jau kontrolē lielāko daļu Alepo pilsētas lsm.lv 2024. gada 30. novembrī
  52. ↑ Sīrijas nemiernieki pietuvojušies Hamas pilsētai lsm.lv 2024. gada 4. decembrī
  53. ↑ Sīrijā nemiernieki ieņēmuši stratēģiski nozīmīgo Hamas pilsētu lsm.lv 2024. gada 5. decembrī
  54. ↑ Sīrijas nemiernieki ieņēmuši pilsētu netālu no Izraēlas okupētajām Golanas augstienēm lsm.lv 2024. gada 7. decembrī
  55. ↑ Nemiernieki paziņo par Asada varas beigām Sīrijā lsm.lv 2024. gada 8. decembrī
  56. ↑ Kremlis: Sīrijas gāztais vadonis Bašars al-Asads ar ģimeni ir Maskavā lsm.lv 2024. gada 8. decembrī
  57. ↑ Izraēlas pētnieks intervijā LTV: Asada režīma sabrukums ir katastrofa Krievijai lsm.lv 2024. gada 12. decembrī
  58. ↑ 58,0 58,1 «Who is supplying weapons to the warring sides in Syria?». Skatīts: 2018. gada 13. marts.
  59. ↑ «Russia launches first airstrikes in Syria». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
  60. ↑ «Russia Is Now Bombing Syria — How Did Putin Secretly Get His Fighter Jets Into the Country?». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
  61. ↑ «How Hezbollah Is Changing the War in Syria - and Vice Versa». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
  62. ↑ «IRANIAN STRATEGY IN SYRIA». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
  63. ↑ «Iran, Deeply Embedded in Syria, Expands ‘Axis of Resistance’». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
  64. ↑ «Iraq conducts first airstrikes against ISIS in Syria». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
  65. ↑ «Qatar will help Syrian rebels even if Trump ends U.S. role». Skatīts: 2018. gada 13. marts.
  66. ↑ «Trump Ends Covert Aid to Syrian Rebels Trying to Topple Assad». Skatīts: 2018. gada 13. marts.
  67. ↑ «Free Syrian Army threatens blood feud after senior officer killed by jihadists» (angliski). The Guardian. Skatīts: 2016. gada 20. decembrī.
  68. ↑ Eksperti: Putina režīms drīzumā varētu pārņemt «Vagner» funkcijas un biznesu Āfrikā lsm.lv 2023. gada 10. septembrī
  69. ↑ Sīrijā pēc kara aktīvās fāzes joprojām saglabājas liela Krievijas ietekme lsm.lv 2023. gada 23. septembrī
  70. ↑ Medijs: Ukrainas spēki uzbrukuši Krievijas militārajai bāzei Sīrijā lsm.lv 2024. gada 17. septembrī

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sīrijas_pilsoņu_karš&oldid=4192061"