Sīrijas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sīrijas pilsoņu karš
Daļa no Arābu pavasara un Arābu ziemas
Syrian Civil War map.svg
Pašreizējā militārā situācija: Sarkans: valdība, Zaļš: opozīcija un Turcijas atbalstītās vienības, Dzeltens: kurdi, Pelēks: Islāma Valsts, Balts: Tahrir al-Sham (kādreizējā al-Nusra fronte)
Datums2011. gada 15. marts – pašlaik
VietaKarogs: Sīrija Sīrija
StatussNotiek
Karotāji
Valsts karogs: Sīrija Valdība

Flag of Krievija Krievija
Hezbollah
Flag of Irāna Irāna

Atbalsta:
Flag of Ziemeļkoreja Ziemeļkoreja[1]
Opozīcija

Flag of Turcija Turcija


Ahrar al-Sham

Jaysh al-Islam


Tahrir al-Sham

Islāma valstsKurdu spēki

Rožava:

Sabiedrotie:


Seal of Combined Joint Task Force – Operation Inherent Resolve.svg CJTF–OIR

Spēki
Sīrijas bruņotie spēki: 178 000[7]
  • Sīrijas arābu armija: 125 000[8]
  • Vispārējās drošības direktorāts: 8000[9]

    Nacionālie aizsardzības spēki: 80 000[10]

    Irāna: 15 000[11]

    Baath brigādes: 7000[12][13]

    al-Abbas brigāde: 10 000[14] (8,000 Iraqis)[15]

    Hezbollah: 3000–5000[16]

    Sīrijas pretošanās kustība: 2000[17]
    Brīvā Sīrijas armija: 40 000–50 000[18]

    Islāma fronte: 40 000–70 000[19]

    Ajnad al-Sham savienība: līdz 15 000

    Īstenības un attīstības fronte: 13 000[20]

    Modžāhedu armija: 5000[21]–12,000[22]

    Sham leģions:2000+[23]


    Al-Nusra fronte: 13 000[24]

    Muhajirin wa-Ansar: 7000

    Jabhat Ansar al-Din: 1500+
    31 500[25]–100 000[26]YPG: 65 000[27] Jabhat al-Akrad: 7000[28]

    69 494[29]–84 268[30] (2996 ārzemnieki) civiliedzīvotāji miruši
    75 citi ārzemju karavīri nogalināti


    Kopā nogalināti:
    230 620–320 620 (2015. gada jūnija SOHR aprēķins)[29]
    220 000 (2015. gada janvāra ANO aprēķins)[31]


    130 000 notverti vai pazuduši (kopā)[32]


    4,5 miljoni (ANO, 2013. gada septembris) – 5,1 miljons (iDMC, 2013. gada septembris) pārvietoti[33][34][35]

    Vairāk nekā 3 420 000 bēgļu (2015. gada februāris)[36][37]

    Sīrijas pilsoņu karš ir bruņots konflikts Sīrijā, kas sākās ar pret valdību vērstiem nemieriem 2011. gadā un pārauga starptautiskā konfliktā. Tas izraisīja iedzīvotāju masveida bēgšanu no Sīrijas un Eiropas migrantu krīzi.

    Sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    Nemieri sākās 2011. gada 15. martā Arābu pavasara iespaidā ar valsts mēroga protestu pret prezidenta Bašāra al Asada valdību, kura spēki atbildēja ar vardarbīgu protestu apspiešanu. Tautas protestos tika pieprasīta Asada atkāpšanās un kopš 1971. gada Sīrijā valdošās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas atteikšanās no varas. Konflikts pamazām no tautas protesta pārvērtās par bruņotu sacelšanos ar ilgstošām militārām kaujām. 2011. gada 29. jūlijā no armijas dezertējuši virsnieki izveidoja Brīvo Sīrijas armiju (BSA). 2012. gada jūlijā BSA centās ieņemt galvaspilsētu Damasku, taču cieta sakāvi.[38]

    Karotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    Galvenie konflikta dalībnieki ir pašreizējā prezidenta Bašāra al Asada spēki (Sīrijas bruņotie spēki, Nacionālie aizsardzības spēki un Vispārējās drošības direktorāts), Sīrijas opozīcija (Brīvā Sīrijas armija, arābu sunnītu cilšu vienības), kurdi (Sīrijas demokrātiskie spēki), kā arī dažādas islāmistu un džihādistu teroristu grupas (Islāma valsts, Tahrir al-Sham, Ahrar al-Sham). Katrs no šiem dalībniekiem saņem atbalstu no citām valstīm.

    Pirms sacelšanās Sīrijas armijai bija daudz smago ieroču, tostarp tanki, bruņumašīnas, artilērija, raķešu sistēmas un ballistiskās raķetes. Gaisa spēki sastāvēja no kaujas lidmašīnām un helikopteriem. Lai gan Sīrijas bruņotie spēki ir labāk apbruņoti par nemierniekiem, pēc ilgā kara to ieroču un munīcijas krājumi ir samazinājušies, liekot tiem paļauties uz ārvalstu palīdzību. Krievija apgādā Asada valdību ar ieročiem un militāro aprīkojumu, bet Irāna to apgādā ar raķetēm, prettanku raķešu sistēmām, raķešdzinējgranādām un mīnmetējiem.[39]

    Sīrijas valdību atbalsta Krievija, Irāna un Hezbollah, kā arī Ziemeļkoreja. 2015. gada 30. septembrī Krievija sāka gaisa uzlidojumus Islāma valstij un koordinēja savu rīcību ar Sīrijas valdību.[40] Uz austrumiem no Lādikījas atrodas gaisa bāze, kuru 2015. gadā Sīrijas valdība atļāva izmantot Krievijai.[41] No tās tiek veikti gaisa uzlidojumi pret nemierniekiem un teroristu grupējumiem. Tartūsā atrodas krievu jūras spēku bāze, kura tika izveidota 1971. gadā, lai atspēkotu ASV flotes bāzi Itālijā aukstā kara laikā. 2013. gadā karā iesaistījās Hezbollah, kas palīdzēja Asada valsdības spēkiem cīnīties pret nemierniekiem pie Sīrijas-Libānas robežas.[42] Irānas drošības un izlūkošanas dienesti sniedz padomus un palīdz Sīrijas armijai, kā arī trenē jaunus karavīrus, lai saglabātu Bašāra al Asada varu.[43][44] Irāna sniedz arī finansiālu atbalstu Sīrijas valdībai un Hezbollah. Kamiņvalsts Irāka arī ir palīdzējusi Sīrijas valdībai, veicot gaisa uzlidojumus pret Islāma valsti.[45]

    Bruņotās opozīcijas sastāvā ietilpst dažādas grupas, kas izveidotas konflikta gaitā, no kurām vadošā ir Brīvā Sīrijas armija (BSA). Brīvo Sīrijas armiju izveidoja dezertējuši Sīrijas Arābu armijas virsnieki Riāda al Asada vadībā, kuri aicināja citus armijas virsniekus dezertēt un pievienoties viņiem. Viņu mērķis bija gāzt Bašāru al Asadu. Tā saņem atbalstu no rietumu lielvalstīm un Persijas līča valstīm. Brīvās Sīrijas armijas pārstāvji ir teikuši, ka lielākā daļa viņu ieroču ir nopirkti melnajā tirgū vai atņemti no valdības iestādēm.[46] Tiek uzskatīts, ka Katara ir galvenā ieroču piegādātāja nemierniekiem, sadarbojoties ar Saūda Arābiju, Turciju un rietumvalstīm, izmantojot militāru atbalsta programmu, kuru pārrauga ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde, kas nodrošina mērenās nemiernieku grupas ar ieročiem un apmācību.[47] 2017. gada 19. jūlijā Donalds Tramps paziņoja, ka ASV beigs sūtīt palīdzību Sīrijas nemierniekiem.[48] Tomēr kopš 2012. gada slikta disciplīna un iekšējās cīņas novārdzināja BSA, ļaujot džihādistu grupām kļūt ietekmīgākām.[49]

    Austrumos Islāma valsts (no Irākas cēlusies džihādistu kaujinieku grupa) iesaistījās karā gan pret Sīriju, gan Irāku, atdaloties no citiem nemierniekiem. 2014. gada jūlijā Islāma valsts kontrolēja trešo daļu visas Sīrijas teritorijas un lielāko daļu tās naftas un gāzes atradņu. Ar Krievijas palīdzību Sīrijas valdība sāka atgūt zaudētās teritorijas. Krievija palīdzēja atgūt Palmiru 2016. gada martā, Halebu 2016. gada decembrī un pārtrauca Islāma valsts 3 gadu ilgo aplenkumu pār Deir ez Zoru 2017. gada novembrī. Kurdu spēki ar ASV palīdzību arī cīnās pret "Islāma valsti", atkarojot lielāko daļu no Sīrijas ziemeļu un austrumu daļas, kā arī "Islāma valsts" pasludināto galvaspilsētu Raku. Pašlaik (2018. gada jūlijā) "Islāma valsts" kontrolē mazu teritoriju Sīrijas rietumos pie robežas ar Izraēlu un Jordāniju un austrumos, kur to no visām pusēm ielenc Sīrijas valdības spēki, kurdu spēki un Irāka.

    Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    2013. gada jūlijā Sīrijas valdība kontrolēja apmēram 30—40% no valsts teritorijas un 60% no Sīrijas iedzīvotājiem. 2014. gada aprīlī kopējais karadarbības rezultātā mirušo skaits pārsniedza 190 tūkstošus. Starptautiskās organizācijas apsūdzēja Sīrijas valdību, Islāma valsti un citus opozīcijas spēkus cilvēktiesību pārkāpumos, par to, ka vairākas reizes ir tikuši izmantoti ķīmiskie ieroči, ka Sīrijas valdība ir atbildīga par lielāko daļu no civiliedzīvotāju nāves gadījumiem (pārsvarā sprādzienu rezultātā), ka vairāki desmiti tūkstoši protestētāju un aktīvistu ir tikuši ieslodzīti. Tika ziņots par valsts cietumos notikušām spīdzināšanām.

    2015. gada 30. septembrī Krievijas gaisa spēki sāka bombardēt Sīrijas valdības pretinieku pozīcijas. Lai gan Krievija apgalvoja, ka tās uzlidojumi mērķēti pret grupējumu "Islāma valsts" un citām grupām, kuras tā uzskata par teroristiskām, faktiski vairums uzlidojumu bija mērķēti pret mērenās opozīcijas grupējumiem, kas cīnās pret Asada režīmu.

    2016. gada 22. februārī ASV un Krievija vienojās par pamieru, kas stājās spēkā 27. februārī. Pamiers neattiecās uz teritorijām, kuras kontrolēja "Islāma valsts" un Al-Nusra.[50]

    Jūlija beigās atsākās cīņas starp Sīrijas valdības spēkiem un opozīciju. 24. augustā Turcijas armija iebruka Sīrijas ziemeļu daļā uz rietumiem no Eifratas, izvēršot cīņu gan pret grupējumu "Islāma valsts", gan kurdu kaujiniekiem.

    9. septembrī tika panākta jauna vienošanās starp ASV valsts sekretāru Džonu Keriju un Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu par pamieru, kas stājās spēkā 12. septembrī, taču tas tika pārkāpts nedēļas laikā, atsākoties sīvai karadarbībai.

    Kara postījumi Rakas pilsētā (2017. gada augustā).

    Kopš 2017. gada janvāra Kazahstānas galvaspilsētā Astanā uz sarunām atkārtoti pulcējās Sīrijas konfliktā iesaistīto pušu pārstāvji. Sarunās bez Sīrijas valdības un opozīcijas pārstāvjiem piedalījās arī Krievija, Turcija un Irāna, kā arī ANO starpnieki, līdzdarbojoties arī divām novērotājvalstīm – ASV un Jordānijai.[51] Līdztekus tam Ženēvā 2017. gada februārī sākās ANO rīkotas Sīrijas miera sarunas.[52]

    Pēc tam, kad 2017. gada aprīļa sākumā Idlibas provincē notika ķīmisko ieroču uzbrukums Sīrijas valdības pretinieku kontrolētajai teritorijai, 6. aprīlī ASV prezidents Donalds Tramps deva atļauju no Vidusjūrā dislocētiem ASV kara flotes kuģiem palaist 59 Tomahawk spārnotās raķetes, lai iznīcinātu tās Sīrijas gaisa spēku lidostas infrastruktūru, no kuras tika veikts ķīmisko ieroču uzbrukums.[53]

    2017. gada jūnija sākumā kurdu vadītie Sīrijas demokrātiskie spēki (SDF) uzsāka "Islāma valsts" galvaspilsētas Rakas aplenkšanu[54] un ielu kaujās līdz 1. septembrim ieņēma tās vecpilsētu, nonākot līdz "Daesh" drošības kvartālam pilsētas centrā, kur atrodas lielākā daļa no tās galvenajām bāzēm.[55] 20. oktobrī Sīrijas Demokrātiskie spēki oficiāli paziņoja par pilnīgu Rakas atbrīvošanu un nodeva varu pilsētas padomei, kurā ietilpst vietējās amatpersonas un cilšu līderi.

    Četru mēnešus ilgajās Rakas atbrīvošanas kaujās dzīvību zaudēja 655 vietējie un starptautiskie karotāji.[56]

    2018. gada 20. janvārī Turcijas karaspēks iebruka Sīrijas ziemeļrietumu daļā, kuru kontrolēja kurdu vadītie Sīrijas demokrātiskie spēki.[57]

    18. martā Turcijas armija un tās sabiedrotie kaujinieki ieņēma reģiona galveno pilsētu — Afrīnu.

    Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    1. *«Report: Iran, North Korea Helping Syria Resume Building Missiles». Skatīts: 2014. gada 18. novembris. *Julian Ryall. «Syria: North Korean military 'advising Assad regime'». The Telegraph, 2013. gada 6. jūnijs. Skatīts: 2013. gada 2. augusts. *«North Korea violating sanctions, according to UN report». The Telegraph. 2012. gada 3. jūlijs. Skatīts: 2012. gada 6. oktobris.
    2. Larisa Epatko. «Syria and Turkey: A Complex Relationship». PBS NEWSHOUR, 2012. gada 15. novembris. Skatīts: 2012. gada 15. novembris.
    3. «Training of moderate Syrian rebels 'allowed in Turkey'». bbc.com. BBC News. Skatīts: 2015. gada 31. marts.
    4. «U.S. weapons reaching Syrian rebels». Washington Post. 2013. gada 11. septembris.
    5. «Hollande confirms French delivery of arms to Syrian rebels». 2014-08-21. Skatīts: 2015-01-16.
    6. Ruth Sherlock. «Libya's new rulers offer weapons to Syrian rebels». The Daily Telegraph. Skatīts: 2014. gada 25. maijs.
    7. «Syria military strength». Global Fire Power. 2015. gada 4. janvāris.
    8. Anne Barnard, Hwaida Saad, Eric Schmitt. «An Eroding Syrian Army Points to Strain». New York Times, 2015. gada 28. aprīlis. Skatīts: 2015. gada 30. aprīlis.
    9. «Syria's diminished security forces». AFP. 2013. gada 28. augusts. Skatīts: 2014. gada 14. maijs.
    10. ISIS’ Iraq offensive could trigger Hezbollah to fill gap left in Syria The Daily Star, 16 June 2014
    11. «Iran sends 15,000 fighters to Syria». The Daily Star. 2015. gada 4. jūnijs.
    12. ««كتائب البعث» إلى شوارع دمشق». Al Akhbar. 2014. gada 14. janvāris.
    13. Aron Lund. «The Baath Battalions Move Into Damascus». Carnegie Endowment, 2014. gada 13. janvāris.
    14. Syrian war widens Sunni-Shia schism as foreign jihadis join fight for shrines retrieved 5 June 2013
    15. Maria Abi-Habib. «Shiite Militias Decamping From Syria to Fight in Iraq». Wall Street Journal, 2014. gada 18. jūnijs.
    16. «From Qusair to Yabrud: Shiite foreign fighters in Syria - Al-Monitor: the Pulse of the Middle East». Al-Monitor.
    17. Aydin Albayrak. «Mihraç Ural, a man with a long history of terrorism». Today's Zaman. Skatīts: 2013. gada 3. augusts.
    18. Patrick Cockburn. «West suspends aid for Islamist rebels in Syria, underlining their disillusionment with those forces opposed to President Bashar al-Assad». The Independent, 2013. gada 11. decembris.
    19. «Front to Back». Foreign Policy.
    20. «Syria crisis: Guide to armed and political opposition». BBC. 2013. gada 13. decembris.
    21. «Factbox: Syria's rebel groups». Reuters. 2014. gada 9. janvāris. Skatīts: 2014. gada 9. janvāris.
    22. «Al Qaida rebels leave mass grave behind as they desert base in Syria». McClatchy. 2014. gada 6. janvāris. Skatīts: 2014. gada 8. janvāris.
    23. [1]
    24. «Syria crisis: Spooked by rebel gains, Jordan doubles down on Islamic State». 2015. gada 4. maijs. Skatīts: 2015. gada 4. maijs.
    25. «Islamic State fighter estimate triples - CIA». BBC. 2014. gada 12. septembris.
    26. «War with Isis: Islamic militants have army of 200,000, claims senior Kurdish leader». The Independent. 2014. gada 18. novembris.
    27. «Will the Islamic State last through 2015?». Today's Zaman. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. janvārī. Skatīts: 2015. gada 4. janvāris.
    28. Mutlu Civiroglu. «Kurdish Commander: Jihadi Groups in Syria Have Hijacked FSA». Rudaw, 2013. gada 11. augusts.
    29. 29,0 29,1 «320,000 people killed since the beginning of the Syrian Revolution». 2015. gada 9. jūnijs.
    30. «Violations Documenting Center». Violations Documenting Center. 2015. gada 8. jūnijs. Skatīts: 2015. gada 8. jūnijs.
    31. «Syrian Rebels And Government Reach Truce In Besieged Area». AP. Skatīts: 2015. gada 15. janvāris.
    32. «Syria's Meltdown Requires a U.S.-Led Response». Washington Institute for Near East Policy. 2013. gada 22. marts.
    33. "Syrian Refugees in Lebanon," The New York Times, September 5, 2013: UN says: 6.5 million displaced, of whom 2 million fled out of the country
    34. «Syria: A full-scale displacement and humanitarian crisis with no solutions in sight»., iDMC, Sep 2013: 5.1 million internally displaced ("forced to flee their homes because their lives were at danger, but did not cross international borders")
    35. «Dispatch: Syria's Internally Displaced Depend on Handouts»., UN, Feb 2013: 2.5 million internally displaced
    36. «Syrian refugees top three million mark: UN». SBS News. AAP. 2013-11-29. Skatīts: 2014-01-03.
    37. «Most US Airstrikes in Syria Target a City That's Not a "Strategic Objective"». Mother Jones.
    38. Sīrijas armija atguvusi kontroli pār visu Damasku; kaujas Halebā turpinās apollo.tvnet.lv
    39. «Who is supplying weapons to the warring sides in Syria?». Skatīts: 2018. gada 13. marts.
    40. «Russia launches first airstrikes in Syria». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
    41. «Russia Is Now Bombing Syria — How Did Putin Secretly Get His Fighter Jets Into the Country?». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
    42. «How Hezbollah Is Changing the War in Syria - and Vice Versa». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
    43. «IRANIAN STRATEGY IN SYRIA». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
    44. «Iran, Deeply Embedded in Syria, Expands ‘Axis of Resistance’». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
    45. «Iraq conducts first airstrikes against ISIS in Syria». Skatīts: 2018. gada 11. marts.
    46. «Who is supplying weapons to the warring sides in Syria?». Skatīts: 2018. gada 13. marts.
    47. «Qatar will help Syrian rebels even if Trump ends U.S. role». Skatīts: 2018. gada 13. marts.
    48. «Trump Ends Covert Aid to Syrian Rebels Trying to Topple Assad». Skatīts: 2018. gada 13. marts.
    49. «Free Syrian Army threatens blood feud after senior officer killed by jihadists» (angliski). The Guardian. Skatīts: 2016. gada 20. decembrī.
    50. Pamiers Sīrijā dod cerību atjaunot miera sarunas lsm.lv
    51. Sīrijas miera sarunās Astanā: opozīcija gatava atbrīvot gūstekņus Uģis Lībietis, lsm.lv, 2017. gada 5. jūlijā
    52. Ženēvā sākas ANO rīkotās Sīrijas miera sarunas LETA/DPA 2017. gada 23. februārī
    53. ASV uzbrūk Sīrijas armijai; Krievija to sauc par agresiju pret neatkarīgu nāciju Uģis Lībietis, Aigars Smiltnieks, lsm.lv ziņu redakcija, 2017. gada 7. aprīlī
    54. Karte: Kurdi beidzot iebrūk džihādistu citadelē Rakā Andris Kārkluvalks, DELFI, 2017. gada 6. jūnijā
    55. Kurdu un arābu alianse atkarojusi 'Daesh' Rakas vecpilsētu LETA 2017. gada 1. septembrī
    56. Kurdu un arābu alianse pasludina uzvaru pār Islāma valsti Rakā diena.lv LETA 2017. gada 20. oktobrī
    57. Turcija sāk operāciju kurdu kaujinieku padzīšanai no Afrīnaslsm.lv ziņu redakcija, 2018. gada 20. janvārī

    Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]