Arkturs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Arkturs
Novērojumu dati
Zvaigznājs Vēršu Dzinējs
Rektascensija 14h 15m 39,7s[1]
Deklinācija +19° 10′ 56″[1]
Redzamais spožums −0,05
Astrometrija
Radiālais ātrums −5 km/s
Paralakse 88.83 ± 0.54
Attālums 36.7 ± 0.2 ly
Absolūtais spožums −0.30±0.02
Raksturojums
Spektra klase K0III
Masa 1.08 ± 0.06
Rādiuss 25.4±0.2
Citi nosaukumi

Arkturs (latīņu: Arcturus; no sengrieķu: Arktouros — 'Lāča sargātājs'[1][2]), pazīstams arī kā Vēršu Dzinēja Alfa jeb Vēršu Dzinēja α (α Boo, Alpha Boötis), ir ceturtā spožākā zvaigzne nakts debesīs, kas atrodas aptuveni 36,7 gaismas gadu attālumā no Saules sistēmas Vēršu Dzinēja zvaigznājā.[3][4]

Arkturs ir klasificējams kā sarkanais milzis, kura spektrālā klase ir K0 III, līdz ar to savu relatīvo izmēru un tuvuma dēļ Arkturs ir viena no spožākajām un lielākajām zvaigznēm Saules sistēmas apkārtnē — tā diametrs ir teju 25 reizes lielāks nekā Saulei, un tas ir aptuveni 113 reizes spožāks par Sauli ar vidējo virsmas temperatūru 4290 K.[5][1]

Būdams sarkanais milzis, Arkturs šobrīd atrodas savas zvaigžņu evolūcijas beigu stadijā, līdz ar to ir paredzams, ka tuvāko miljonu gadu laikā tas nometīs savu ārējo kārtu, pārvēršoties par balto punduri.[6]

Arktura plūsma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās astronomu vidū pastāv viedoklis, ka Arkturs savas ekscentriskās orbītas dēļ, iespējams, kopā ar visu Arktura plūsmu (zvaigžņu plūsma, pie kuras pieder Arkturs) kādreiz tālākā pagātnē ir bijis daļa no atsevišķas pundurgalaktikas, kura saplūdusi ar mūsu Galaktiku aptuveni pirms 5 līdz 8 miljardiem gadu.[7][8] Pierādījumi šim viedoklim galvenokārt izriet no zvaigznes ekscentricitātes un tās relatīvi lielā ātruma, ar kuru tā pārvietojas pa starpzvaigžņu telpu — proti, attiecībā pret Saules sistēmu tie ir 122 km sekundē.[9]

Literatūrā un kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējams, viens no populārākajiem zinātniskās fantastikas darbiem, kas sevī ietver Arktura zvaigzni, ir Deivida Lindseja (David Lindsay) sarakstītā novele "Ceļojums līdz Arkturam" (A Voyage to Arcturus), kas tika izdota 1920. gadā.[10]

Tāpat Arktura zvaigzne ir saistīta ar 1933. gadā organizēto pasaules izstādi Čikāgā (The Chicago World's Fair of 1933), kas tika rīkota par godu pilsētas simtajai gadadienai un tā laika tehnoloģiskajām inovācijām. Organizatori bija izmantojuši Arktura gaismu, kas kosmiskajā telpā bija ceļojusi veselus 40 gadus, lai atklātu iecerēto pasākumu kopš iepriekšējās pasaules izstādes Čikāgā 1893. gadā.[11][12]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Howell, E. "Arcturus: Facts About the 'Bear Guard' Star". Space.com. September 17, 2013. Atjaunināts 21.11.2015.
  2. Schaaf, F. The Brightest Stars: Discovering the Universe through the Sky's Most Brilliant Stars. Hoboken, NJ: John Wiley & Sons, 2008. pp. 126-128.
  3. Inglis, M. D. Field Guide to the Deep Sky Objects. New York... [etc.]: Springer, 2001. P. 33.
  4. Schaaf, F. The Brightest Stars: Discovering the Universe through the Sky's Most Brilliant Stars. Hoboken, NJ: John Wiley & Sons, 2008. P. 132.
  5. Schaaf, F. The Brightest Stars: Discovering the Universe through the Sky's Most Brilliant Stars. Hoboken, NJ: John Wiley & Sons, 2008. pp. 132-133.
  6. Sessions, L., Byrd, D. "Arcturus cuts through galaxy’s disk". EarthSky. May 13, 2015. Atjaunināts 21.11.2015.
  7. Schaaf, F. The Brightest Stars: Discovering the Universe through the Sky's Most Brilliant Stars. Hoboken, NJ: John Wiley & Sons, 2008. P. 136.
  8. Ibata, Rodrigo; Gibson, Brad (April 2007). "The Ghosts of Galaxies Past". Scientific American 296 (4): 40–45. doi:10.1038/scientificamerican0407-40. PMID 17479629.
  9. Schaaf, F. The Brightest Stars: Discovering the Universe through the Sky's Most Brilliant Stars. Hoboken, NJ: John Wiley & Sons, 2008. pp. 134-136.
  10. Lindsay, D. A Voyage to Arcturus. 1920. Retrieved 07.01.2016.
  11. "Century of Progress World's Fair, 1933–1934". University of Illinois-Chicago. January 2008. Retrieved January 7, 2016.
  12. Schaaf, F. The Brightest Stars: Discovering the Universe through the Sky's Most Brilliant Stars. Hoboken, NJ: John Wiley & Sons, 2008. P. 129.