Artjoms Boroviks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Artjoms Boroviks
Артём Боровик
Artjoms Boroviks
Personīgā informācija
Dzimis 1960. gada 13. septembrī
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS
Miris 2000. gada 9. martā (39 gadi)
Valsts karogs: Krievija Šeremetjevas starptautiskā lidosta, Maskava, Krievija
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Krievija Krievija
Nodarbošanās žurnālists, rakstnieks
Vecāki Henriks Boroviks
Gaļina Borovika
Dzīvesbiedre Veronika Hiļčevska
Bērni Maksimiliāns (1995)
Kristiāns (1997)[1]

Artjoms Boroviks (krievu: Артём Ге́нрихович Борови́к; dzimis 1960. gada 13. septembrī, miris 2000. gada 9. martā) bija padomju un krievu žurnālists, mediju holdinga kompānijas Совершенно секретно prezidents (1994—2000). Gājis bojā aviakatastrofā Šeremetjevas starptautiskajā lidostā. Viņa tēvs bija pazīstamais žurnālists Henriks Boroviks, ilggadējais ārzemju korespondents ASV.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1960. gada 9. septembrī Maskavā. Tēvs bija politiskais komentētājs, rakstnieks un dramaturgs Henriks Boroviks (dz. 1929), māte — vēstures skolotāja, vēlāk televīzijas kultūras nodaļas redaktore Gaļina Borovika (dz. Finogenova, 1932—2013). Artjoms no 1966. līdz 1972. gadam dzīvoja Ņujorkā, kur tēvs strādāja par preses aģentūras Новости un laikraksta Литературной газеты korespondentu. Mācījies Maskavas 45. vidusskolā. Pabeidzis Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta Starptautiskās žurnālistikas fakultāti.[2]

Strādājis par žurnālistu dažādos preses izdevumos, tai skaitā, laikrakstā Советская Россия un žurnālā Огонёк (1987—1991), kura uzdevumā vairākas reizes devās uz Afganistānu. Sarakstījis grāmatu "Slēptais karš" (krievu: Спрятанная война) par Afganistānas karu. 1988. gadā piedalījās žurnālistu eksperimentā, kura gaitā dienēja ASV armijā, bet amerikāņu žurnālists dienēja PSRS armijā. Savu pieredzi aprakstījis grāmatā "Kā es biju ASV armijas kareivis" (krievu: Как я был солдатом американской армии).[2]

1980. gadu beigās Boroviks sāka piedalīties televīzijas raidījumā "Skatiens" (krievu: Взгляд) Krievijas Pirmajā TV kanālā. Viņš bija viens no raidījuma vadītājiem, kopā ar Vladislavu Ļistjevu, Aleksandru Ļubimovu, Aleksandru Poļitkovski un citiem. Raidījums radās Gorbačova Glasnostj politikas rezultātā, tas deva nozīmīgu ieguldījumu atklātības procesu veicināšanā. Tiek vērtēts, ka šo iknedēļas raidījumu PSRS regulāri skatījās ar 100 miljonu iedzīvotāju.[3] Raidījuma vadītāji runāja par iepriekš aizliegtām tēmām, kļuva par tautas varoņiem.[2]

Glasnostj sākumā Boroviks bija viens no pirmajiem pētnieciskās žurnālistikas pārstāvjiem Padomju Savienībā. 1990. gados viņš gatavoja materiālus ASV TV kanāla CBS ziņu raidījumam 60 Minutes. Viņš sāka izdot pētnieciskās žurnālistikas mēneša laikrakstu "Pilnīgi slepeni" (krievu: Совершенно секретно). Laikraksts vēlāk pārauga mediju holdinga kompānijā, kas nodarbojās arī ar grāmatu izdošanu un televīzijas producēšanu. 1999. gadā Boroviks uzsāka pētnieciskās žurnālistikas programmu Versia sadarbībā ar ASV mediju kompāniju U.S. News & World Report. Viņa TV raidījumos tika pētīti korupcijas gadījumi, kuros iesaistīti Krievijas varas pārstāvji. Raidījumos tika pausti kritisks vērtējums par Vladimiru Putinu, par Pirmo un Otro Čečenijas karu. Pēdējā viņa veiktā izmeklēšana bija par dzīvojamo namu uzspridzināšanu Krievijā 1999. gada septembrī, ko viņš uzskatīja par saistītu ar Krievijas Federālo drošības dienestu.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Boroviks gāja bojā 2000. gada 9. martā aviokatastrofā Šeremetjevas starptautiskajā lidostā. Boroviks bija plānojis izlidot uz Kijevu ar rīta reisu, bet tas tika atlikts. Tad Čečenijas naftas rūpnīcas izpilddirektors Zija Bažajevs viņam piedāvāja vietu savā čarterreisā ar lidmašīnu Yakovlev Yak-40.

Vēlāk Starpvalstu aviācijas komitejas oficiālā izmeklēšanā tika noskaidrots, ka, lai gan no lidmašīnas bija notīrīts sniegs, tomēr pretapledošanas šķidrums netika lietots. Pacelšanās manervs tika veikts pārāk lielā leņķī. Lidmašīna sasniedza 165 km/h ātrumu, bīstami sasvērās un notika katastrofa. Gāja bojā visi lidmašīnā esošie — četri pasažieri un pieci apkalpes locekļi.[4][5] Par katastrofu radās arī sazvērestības teorija — kāds organizējis avāriju, lai nogalinātu Bažajevu vai Boroviku (abi laiku pa laikam saņēma nāves draudus). Tomēr oficiālā izmeklēšana šādu iespēju izslēdza.[6]

Boroviks apglabāts Maskavas Novodevičjes kapsētā.[7]

Godinot Artjoma Borovika piemiņu, tika nodibināta pētnieciskās žurnālistikas balva. To saņēmusi arī žurnāliste Anna Poļitkovska. Balvu piešķīra Artjoma Borovika vārdā nosauktais labdarības fonds (fonda prezidents Henriks Boroviks).

Artjoma Borovika vārdā nosaukta ģimnāzija un parks Maskavā. Par viņu uzņemtas vairākas dokumentālās filmas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]