Vladimirs Putins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vladimirs Putins
Владимир Путин
Vladimir Putin - 2006.jpg
Krievijas Federācijas prezidents
Amatā
2012. gada 7. maijs — pašlaik
Priekštecis Dmitrijs Medvedevs
Amatā
1999. gada 31. decembris — 2008. gada 7. maijs1
Premjerministrs Mihails Kasjanovs
Viktors Hristenko
Mihails Fradkovs
Viktors Zubkovs
Priekštecis Boriss Jeļcins
Pēctecis Dmitrijs Medvedevs
Krievijas Federācijas premjerministrs
Amatā
2008. gada 8. maijs — 2012. gada 7. maijs
Priekštecis Viktors Zubkovs
Pēctecis Viktors Zubkovs (pagaidu)
Amatā
1999. gada 9. augusts — 2000. gada 7. maijs2
Prezidents Boriss Jeļcins
Priekštecis Sergejs Stepašins
Pēctecis Mihails Kasjanovs
Vienotās Krievijas līderis
Amatā
2008. gada 1. janvāris — 2012. gada 25. aprīlis

Dzimšanas dati 1952. gada 7. oktobrī (64 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Ļeņingrada, Krievijas PFSR, PSRS
Tautība Krievs
Politiskā partija Vienotā Krievija
Dzīvesbiedrs(-e) Ludmila Putina (1983—2013)
Augstskola Sanktpēterburgas Valsts universitāte
Reliģija Pareizticība
Paraksts Putin signature.svg

Vladimirs Putins (krievu: Влади́мир Влади́мирович Пу́тин; dzimis 1952. gada 7. oktobrī) ir pašreizējais Krievijas Federācijas prezidents, bijis Krievijas premjerministrs (2008-2012) un politiskās partijas Vienotā Krievija vadītājs (2007-2012).

PSRS Valsts drošības komitejas darbinieks (1975-1991), darbojās ārējā izlūkošanā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (1985-1990). Pēc PSRS sabrukuma darbojās Krievijas Federācijas drošības iestādēs, bija Federālā drošības dienesta (FDD) direktors (1998-1999). Līdztekus strādāja Sanktpēterburgas domē (1991-1996) un Krievijas prezidenta administrācijā (1999-2008). Krievijas Federācijas prezidents (2000-2008), premjerministrs (2008-2012), tad atkal prezidents.

2007. gada Krievijas Valsts domes vēlēšanās Putins bija partijas "Vienotā Krievija" (Единая Россия) vēlēšanu saraksta līderis, neesot tās biedrs. Partijas federālais saraksts sastāvēja tikai no viņa uzvārda.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1952. gada 7. oktobrī Ļeņingradā vagonu rūpnīcas strādnieka Vladimira Putina (1911–1999) un viņa sievas Marijas, dzimušas Šelomovas, ģimenē. Viņa tēvs bija Otrā pasaules kara veterāns un rūpnīcas PSKP komitejas sekretārs, bet vectēvs Spiridons Putins (1879–1965) bija kādreiz bijis Ļeņina un Staļina pavārs, vēlāk strādājis PSKP Maskavas komitejas vasarnīcā.[1][2] Mācījās Ļeņingradas 193. un 281. skolās, aizrāvās ar cīņas sportu (1960-1970). Studēja starptautiskās attiecības Ļeņingradas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē (1970-1975), iestājās PSKP. 1975. gadā pabeidza augstskolu un tika norīkots darbam Valsts drošības komitejā (VDK).

Darbība PSRS VDK (1975-1991)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Putins VDK uniformā

1975.—1984. gadā bija VDK Ļeņingradas daļas Pirmās (kadru) nodaļas darbinieks. 1976. gadā beidza "Operatīvā sastāva sagatavošanas kursus". 1979. gadā beidza mācības sagatavošanas kursos VDK augstskolā Maskavā 1985. gadā beidzis Sarkankarogoto J. Andropova PSRS VDK institūtu, kas nodarbojās ar ārējās izlūkošanas kadru sagatavošanu. 1985—1990 strādāja Vācijas Demokrātiskajā republikā, Drēzdenē. Oficiāli ieņēma PSRS - VDR Draudzības nama direktora amatu. No 1990. gada — Ļeņingradas Valsts universitātes rektora palīgs starptautiskajos jautājumos, pēc tam — Ļeņingradas pilsētas padomes priekšsēdētāja padomnieks.

Darbošanās Sanktpēterburgas domē (1991-1996)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1991. gada 12. jūnija, kad par mēru tika ievēlēts Anatolijs Sobčaks, strādāja par priekšsēdētāju Sanktpēterburgas ārējo sakaru komitejā. 1992. gada sākumā tika pārcelts uz VDK "tekošajām rezervēm" Ļeņingradas Valsts universitātē.[nepieciešama atsauce] No 1994. gada marta strādāja Sanktpēterburgas domē par tās priekšsēdētāja vietnieku. No 1991. gada 12. jūnija pēc Anatolija Sobčaka ievēlēšanas mēra amatā bija Sanktpēterburgas mērijas ārējo sakaru komitejas priekšsēdētājs, no 1994. gada — arī Sanktpēterburgas valdības priekšsēdētāja pirmais vietnieks.

Darbošanās Krievijas Federācijas prezidenta administrācijā (1996-1999)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1996. gada augusta pēc Sobčaka zaudējuma vēlēšanās Putins pārcēlās uz Maskavu un kļuva par Krievijas Federācijas Prezidenta lietu pārvaldnieka vietnieku. No 1997. gada marta bija Krievijas Federācijas Prezidenta Administrācijas vadītāja vietnieks, Krievijas Federācijas Prezidenta kontroļu virsvaldes priekšnieks. No 1998. gada maija bija Krievijas Federācijas Prezidenta Administrācijas vadītāja pirmais vietnieks. 1998. gada 25. jūlijā Putinu iecēla par Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta (FDD) direktoru, no 1999. gada 26. marta viņš vienlaicīgi bija arī Krievijas Federācijas Drošības Padomes sekretārs. 1999. gada 9. augustā Putinu negaidīti iecēla par Krievijas valdības priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Tajā pašā dienā Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins savā uzrunā televīzijā nosauca viņu par savu pēcteci. No 1999. gada 16. augusta bija Krievijas Federācijas Valdības Priekšsēdētājs. 1999. gada 26. augustā Putina vadībā Krievija sāka Otro Čečenijas karu (1999-2009).

Krievijas Federācijas prezidents (2000-2008), premjerministrs (2008-2012), prezidents (no 2012)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad iepriekšējais prezidents Boriss Jeļcins labprātīgi atstāja amatu, no 1999. gada 31. decembra Putins pildīja Krievijas Federācijas Prezidenta pienākumus. Tajā pašā dienā Putinam tika nodoti prezidenta varas simboli un "kodolportfelis". 2000. gada 26. martā viņu ievēlēja par Krievijas Federācijas Prezidentu, stājās amatā 2000. gada 7. maijā. 2000. gada maijā viņš par premjeru iecēla Mihailu Kasjanovu 2004. gada 24. februārī Putins atlaida Kasjanova valdību, nosaucot viņa darbību par "kopumā apmierinošu". Par jauno premjeru kļuva Mihails Fradkovs.

2004. gada 14. martā V. Putinu atkārtoti ievēlēja par Krievijas Federācijas prezidentu uz otro termiņu. No 2008. gada 8. maija V. Putins bija Krievijas Federācijas valdības vadītājs (premjerministrs), bet Dmitrijs Medvedevs Krievijas Federācijas prezidents, jo valsts konstitūcija neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu trešo termiņu pēc kārtas. 2009. gada 15. aprīlī Krievijas valdība pasludināja, ka terorisma apkarošanas operācija Čečenijā ir beigusies.

No 2012. gada 4. martā V. Putinu trešo reizi ievēlēja par Krievijas Federācijas prezidentu, stājās amatā 2012. gada 7. maijā. Par savu pamatmērķi viņš pasludināja NVS valstu integrāciju pēc Eiropas Savienības parauga. 2013. gada 16.septembrī Krievijas Starptautiskā Garīgās vienotības un sadarbības akadēmija V. Putinu nominēja Nobela Miera prēmijai,[3] tomēr viņš to nesaņēma. Krimas krīzes laikā 2014. gada martā kļuva zināms, ka viņš atkārtoti nominēts šai prēmijai līdztekus 278 citām personām un 47 organizācijām.[4]

Politikas maiņa pēc 2014. gada[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

«Arābu pavasaris» un Eiromaidans Ukrainā spēcīgi ietekmēja Putina doktrīnu savas varas saglabāšanai, neizslēdzot iespēju izmantot kodoluzbrukumu šādu revolūciju un to seku novēršanai.[5] Pēc Ukrainas prezidenta Janukoviča gāšanas Putins vērsās pie Krievijas Valsts domes ar lūgumu atļaut izmantot Krievijas karaspēku Krimas aneksijai.[6] Par spīti negatīvai starptautiskai reakcijai Vladimirs Putins parakstīja vienošanos par Krimas uzņemšanu Krievijas sastāvā. Kaut arī sākotnēji Vladimirs Putins paziņoja, ka Krimā darbojas „vietējie pašaizsardzības spēki”, vēlāk viņš atzina, ka Krievijas karavīri atradušies Krimā pirms referenduma un tā laikā.[7] Pēc Donbasa kara sākuma Putins nodēvēja Ukrainas dienvidaustrumus par Jaunkrieviju un pieprasīja šajos reģionos garantēt krievu tiesības: "jautājums ir par to, lai nodrošinātu Ukrainas dienvidaustrumu krievu un krievvalodīgo pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Atgādināšu, izmantojot cara laiku terminoloģiju, tā ir Jaunkrievija, un šī Harkova, Luhanska, Doņecka, Hersona, Nikolajeva, Odesa cara laikos neietilpa Ukrainas sastāvā."[8] Kad separātisti organizēja referendumus par atdalīšanos no Ukrainas, Putins paziņoja, ka Ukrainai nekavējoties jāpārtrauc pret separātistiem vērstās operācijas Ukrainas dienvidaustrumos, ka "pats galvenais ir izveidot tiešu un pilnvērtīgu dialogu starp pašreizējo Kijevas varu un Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotājiem, lai Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji varētu pārliecināties par to, ka tiks ievērotas viņu likumiskās tiesības."[9]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]