Arābu sacelšanās
| Arābu sacelšanās | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Karadarbība Tuvajos Austrumos (I pasaules karš) | |||||||
 Arābu sacelšanās karogs | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
Hašemītu arābi .svg){kind=small} Britu impērija |
.svg){kind=small} Osmaņu impērija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Faisals I T. E. Lorenss | Ahmeds Džemals | ||||||
| Spēks | |||||||
| 5'000 (?) | 25'000 (?) | ||||||
Arābu sacelšanās (1916—1918) (arābu valodā: الثورة العربية) izcēlās ar jaunas, vienotas un no Osmaņu impērijas neatkarīgas arābu valsts izveidošanos vietā starp Alepo Sīrijā un Adenu Jemenā, pateicoties šerifam Huseinam ibn Alī.
Notikumi pirms konflikta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1908. gada 3. jūlijā Osmaņu impērijā sākās Jaunturku revolūcija, kas ātri pieauga apjomos, iesaistot visu impēriju. Revolūcijas rezultātā sultāns izsludināja no jauna 1876. gada konstitūciju un tika atkal sasaukts parlaments. 1909. gadā konstitucionālo posmu impērijā pārtrauca pretapvērsums, kura mērķis bija apturēt konstitūciju un atjaunot monarhiju ar sultānu Abdulhamidu II. No troņa padzītais sultāns centās atjaunot kalifātu, lai apturētu Jauno turku sekulārismu, bet viņu piespieda doties trimdā uz Selaniku un par sultānu iecēla viņa brāli Mehmedu V Rešadu.
1908. gada vēlēšanās virsroku guva Vienotības un progresa komiteja, pārspējot tās opozīcijas grupu ar Princi Sabahaddinu priekšgalā. Opozīcija savos uzskatos bija daudz liberālāki, viņi simpatizēja britiem un bija daudz tuvāki galmam. Jaunajā parlamentā bija 142 turki, 60 arābi, 25 albāņi, 23 grieķi, 12 armēņi, 5 ebreji, 4 bulgāri, 3 serbi un 1 valāhs. Tika mainīta osmaņu valsts politika un neturku izcelsmes iedzīvotāji pieredzēja vēl lielāku diskrimināciju.
Pirmais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar vācu un turku vienošanos, Osmaņu impērija iesaistījās Pirmajā pasaules karā. Damaskā un Beirūtā tika arestēti un vajāti vairāki arābu nacionālisti.
Kapteinis T. E. Lorenss
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sakarā ar to, ka valsts iesaistījās karā un, ka aktīvi tika uzsākta nacionālisma apspiešana, nacionālistu vadonis šerifs Huseins noslēdza vienošanos ar Britu impēriju un Franciju, kopīgai cīņai pret Osmaņu varu. Uzzinājis, ka Osmaņu valdība ir nolēmusi pēc kara viņu atcelt no amata, šerifs uzsāka aktīvu saraksti ar britu augsto komisāru Henriju Makmahonu, kurš viņam apsolīja, ka Antante atļaus izveidot vienotu arābu impēriju, kas aptvertu teritoriju, sākot ar Ēģipti un, beidzot ar Persiju. Viņam tika norādīts, ka briti ir ieinteresēti paturēt tikai Kuveitu, Adenu un Sīrijas piekrasti. Sadarbībai ar arābiem nekavējoties no britu Ēģiptes valdības tika deleģēts pārstāvis T. E. Lorenss, kurš plašāk pazīstams kā Arābijas Lorenss.
Lorensa lielākais panākums bija arābu vadoņu Faisala un Abdullaha pārliecināšana par saskaņotu rīcību, atbalstot britu stratēģiju. Viņš pierunāja arābus neuzbrukt Osmaņu valdībai Medinā, bet tā vietā pastāvīgi nodarīt kaitējumu Hedžazas dzelzceļa līnijai. Tā rīkojoties, Osmaņu valdība bija spiesta nodarbināt lielāku karaspēka daļu, kas apsargāja dzelzceļa līnija un novērsa bojājumus.
1917. gadā Lorenss noorganizēja kopēju uzbrukumu ar arābiem pret ostas pilsētu Akabu. Akaba britus interesēja kā atbalsta punkts piegādēm Ēģiptē esošajiem spēkiem. 6. jūlijā pēc kājnieku uzbrukuma, Akaba nonāca arābu varā. Vēlāk arābu spēki turpināja atbalstīt ģenerāļa Edmunda Allenbija karaspēku, kurš neilgi pirms ziemassvētkiem ieņēma Jeruzalemi.
Karadarbības beigas (1918)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1918. gadā arābu kavalērija kļuva spēcīgāka un sniedza ģenerāļa Allenbija armijai vērtīgus izlūkdienesta pakalpojumus. Arābi pastāvīgi kaitēja Osmaņu armijas piegādēm, uzbruka mazākām vienībām un, pateicoties šādai palīdzībai Allenbijs guva uzvaru izšķirošajā Megiddo kaujā. Desmit dienu laikā pavisam tika padzīta Osmaņu armija un 1918. gada 30. septembrī Austrālijas vieglā kavalērija iesoļoja Damaskā bez jebkādas pretestības. Nākamajā dienā Damaskā ieradās arī T. E. Lorenss ar arābiem, lai oficiāli pieņemtu pilsētas padošanos. Kara beigās britu spēki Ēģiptē bija ieņēmuši tagadējās Palestīnas, Jordānijas un Libānas teritorijas, kā arī lielāko Arābijas pussalas daļu un Sīrijas dienvidus.
Upuri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kaujās no arābu puses piedalījās aptuveni 5 tūkstoši karavīru. Britiem Sommes kaujā krita vai tika ievainoti vairāk kā 240 tūkstoši kareivju.
Galvenais arābu karadarbības mērķis bija atturēt Osmaņu karaspēku no uzbrukumiem Suecas kanālam, ļaujot britiem pievērsties uzbrukumiem, netērējot laiku pretuzbrukumiem un aizsardzībai.
Kopsavilkums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Huseina un Makmahona sarakstē briti apsolīja arābiem neatkarīgu valsti, ja viņi sacelsies pret Osmaņu valdību. Tomēr šo vienošanos abas puses uztvēra atšķirīgi. Lielbritānija, Francija un Krievija ar Sikes-Piko vienošanos (1916) teritorijas sadalīja pretēji arābu interesēm. Šim līgumam neizpratni vēl pastiprināja Balfūras deklarācija (1917), kurā ebrejiem tika apsolīta valsts Palestīnā. Huseina varā nonāca Arābijas rietumu daļa, kas kļuva par neatkarīgu valsti un pastāvēja līdz 1930. gadam, kad izveidojās Saūda Arābija.