Augustīns Pētersons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Augustīns Pētersons
Baznīcas vārds Augustīns
Августин (Петерсон).jpeg

Dzimis 1873. gada 17. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Ķēču pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1955. gada 4. oktobrī (82 gadu vecumā)
Gautinga, Bavārija, Karogs: Vācija Vācija

Augustīns Pētersons (1873—1955) bija pirmais Latvijas pareizticīgo baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts no 1936. līdz 1942. gadam. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Pēc došanās bēgļu gaitās līdz 1955. gadam vadīja Latvijas Pareizticīgo baznīcu trimdā. Viņa priekšgājējs bija Latvijas pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Jānis Pommers (1876-1934).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augustīns Pētersons dzimis 1873. gada 17. februārī Ķēču pagasta Annas muižas "Lejaspiperu" mājās (tagad Skujenes pagastā) pareizticībā pārgājušā Vidzemes zemnieka Ādama Pētersona un viņa sievas Kristīnes ģimenē.[1] Mācījās Kosas un Ežu draudzes skolās, Rīgas Garīgajā skolā un pēc tam Rīgas Pareizticīgo garīgajā seminārā. Pēc mācību beigšanas 1895. gadā viņš vairākus gadus strādāja par skolotāju Suntažos, tad Kaplavā, Liepājā un iesaistījās latviešu tautas dziesmu vākšanā. 437 viņa vāktās latviešu dainas glabājas Folkloras krātuvē, bet 150 no tām iekļautas Krišjāņa Barona "Latvju dainās". Līdztekus darbojās izdevumos "Austrums", "Dienas Lapa", "Baltijas Vēstnesis".

1904. gadā Augustīnu Pētersonu iesvētīja par garīdznieku, tajā pašā gadā Liepājas Sv. Nikolaja katedrālē viņš salaulājās ar Olgu Šolomoku, viņu ģimenē piedzima četri bērni (trīs dēli un meita). 1904. gadā viņu iecēla par priesteri Suntažu draudzē, 1905. gada revolūcijas laikā arī Aderkašu draudzē, vēlāk pārcēla uz Smiltenes draudzi.

Pirmā Pasaules kara gados viņš kā priesteris kalpoja kara hospitālī, kur garīgi aprūpēja latviešu strēlniekus. 1917. gadā tika nosūtīts līdzi latviešu strēlnieku rezerves pulkam uz Novgorodu. Krievijas pilsoņu kara laikā Augustīna Pētersona ģimene bēga uz Omsku. 1921. gadā Augustīns Pētersons atgriezās Latvijā. Viņš kalpoja Daugavpils dievnamos, kur izveidoja latviešu draudzi, bija garnizona priesteris, pasniedza ticības mācību skolās. Viņš bija viens no uzticamākajiem arhibīskapa Jāņa Pommera palīgiem.

Pēc arhibīskapa Jāņa Pommera traģiskās nāves 1934. gadā Latvijas Pareizticīgo baznīcas Sinode lūdza Vispasaules (Konstantinopoles) patriarhu uzņemt Latvijas Pareizticīgo baznīcu savā jurisdikcijā un atļaut ievēlēt jaunu baznīcas galvu. Ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Koncila lēmumu Augustīns Pētersons 1936. gadā tika ievēlēts par Rīgas un visas Latvijas Metropolītu. Jaunievēlēto vadītāju Augustīnu Pētersonu iesvētīt un ievest jaunajā amatā atbrauca Londonas metropolīts Hermanoss, Prinču salu metropolīts Toms, Irinopoles metropolīts Konstantīns, Igaunijas metropolīts Aleksandrs un Pečoru arhibīskaps Nikolajs. Uz svinīgo notikumu ieradās arī Latvijas Republikas prezidents Alberts Kviesis, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, iekšlietu ministrs Vilis Gulbis, izglītības ministrs profesors Augusts Tentelis.[2]

Metropolīts Augustīns īpašu uzmanību veltīja dievkalpojumu pilnveidošanai, tika veikti jauni dievkalpojumu tekstu tulkojumi latviešu valodā. Tika izdotas jaunas dievkalpojumu kārtības grāmatas latviešu valodā un baznīcas liturģisko dziedājumu nošu krājumi. Metropolīta Augustīna laikā tika uzceltas jaunas baznīcas, piemēram, pareizticīgo baznīca Līvānos.

Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgo baznīcu pievienoja Maskavas patriarhātam un viņam aizliedza vadīt dievkalpojumus. Viņa pienākumus līdz 1940. gada 27. oktobrim pildīja Jersikas bīskaps Aleksandrs (Ādams Vītols), kuru pēc tam iecēla par Madonas bīskapu. 1941. gada 24. februārī atcelto Latvijas un Igaunijas metropolītu vietā Maskavas patriarhija par Latvijas un Igaunijas ekzarhu iecēla Viļņas un Lietuvas metropolītu Sergiju Voskresenski. Augustīns Pētersons pēc "grēku nožēlošanas" 1941. gada 24. februārī tika atlaists pensijā. Pēc tam, kad Latviju 1941. gada vasarā okupēja Vācijas karaspēks, metropolīts Augustīns atkal centās atjaunot patstāvīgu Latvijas pareizticīgo baznīcu, kurai pakļāvās tikai daļa no Latvijas draudzēm.

1943. gadā par Latvijas pareizticīgo baznīcas Rīgas bīskapu iecēla Jāni Garklāvu, kas bija padots Latvijas un Igaunijas ekzarham Sergijam. 1944. gada 1. augustā metropolīts Augustīns devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur viņš turpināja garīgi aprūpēt daudzos pareizticīgos bēgļus no Latvijas. Pēdējos dzīves gados daudz slimoja un dzīvoja Gautingas sanatorijā pie Minhenes Bavārijā, apmeklēja latviešu pareizticīgo draudzi Eslingenē, turpināja pareizticīgās literatūras izdošanu. Miris 1955. gada 4. oktobrī Gautingā.[3]

Izpildot mirušā metropolīta vēlēšanos, viņa pīšļus 2011. gada augustā pārveda uz lauku kapsētu Kosā, kas atrodas blakus pareizticīgo baznīcai un apglabāja blakus viņa vecākiem.[4]

Kosas pareizticīgo baznīca, kuras kapsētā 2011. gadā pārapbedīti metropolīta Augustīna pīļši.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieks Heinrihs Strods sarakstījis grāmatu "Metropolīts Augustīns Pētersons. Dzīve un darbs. 1873 – 1955", ko izdeva Latvijas Vēstures fonda apgāds.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]