Vidzemes zemnieku pāriešana pareizticībā
Vidzemes zemnieku pāriešana pareizticībā bija Vidzemes guberņas latviešu un igauņu zemnieku pāreja no luterticības pareizticībā no aptuveni 1845. līdz 1880. gadam. To izraisīja krievu pareizticīgo priesteru aģitācija un luterāņu mācītāju cīņa pret brāļu draudzēm. Kopā Vidzemes guberņā 1846. gadā pareizticībā pārgāja 32 803 zemnieki (izveidoja 18 latviešu un 16 igauņu draudzes), 1847. gadā 54 582, 1848. gadā 8757, 1879. gadā vairs tikai 2355 zemnieki, pareizticīgo skaits guberņā sasniedza 12%. Vislielākais pareizticīgo īpatsvars bija Bērzaunes (62%), Jaunpils (Zaubes) (61,7%), Nītaures (51,6%) un Lazdonas (50,5%) draudžu novados. Pēc tam, kad 1905. gadā tika izsludināta ticības brīvība, aptuveni 12 tūkstoši latviešu pārgāja atpakaļ luterticībā.
"Siltās zemes kustība" (1841)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc 1838.—1840. gada neražas gadiem 1841. gadā Vidzemē iestājās bads un sākās zemnieku kustība, kas vēsturiski ieguva "Siltās zemes kustības" nosaukumu. Badacietēji bariem devās uz Rīgu, lai dabūtu atļauju izceļot uz Ukrainas dienvidiem, kur Krievijas impērijas ķeizara Nikolaja I valdība tai laikā veidoja zemkopības kolonijas Latvijas ebrejiem (no Kurzemes guberņas uz Hersonas un citām Melnās jūras piekrastes guberņām izceļoja ap 2500 ebreju ģimeņu).
Zemnieku baumu dēļ Vidzemes civilgubernators Georgs Felkerzāms publicēja brīdinājumu, ka "tā pieminētā slava, ko ļaunprātīgi cilvēki zemnieku vide izpauduši, nemaz nav patiesa, tāpēc, ka no augstā kroņa puses nekāda zemes grunte Krievu zemē nav ierādīta, kur Vidzemes zemnieki varot piemesties". Rezultātā Rīgā sabraukušie zemnieki vairs negāja prasīt aizstāvību pret vietējo muižnieku rīcību pie gubernatora, bet gan pie Rīgas pareizticīgo bīskapa Irinarha, kurš nosūtīja viņu prasības uz baznīcas sinodi Pēterburgā. Vācbaltiešu varasvīri izolēja arhibīskapu no tautas un galu galā panāca, lai viņš tiktu nomainīts.[1]
Baltijas ģenerālgubernators K. M. fon der Pālens pavēlēja sodīt aktīvākos kustības dalībniekus, kas izraisīja bruņotas sadursmes, arī Jaunbebru muižas Kartupeļu dumpi.[2] Cēsu apriņķa tiesneša H. fon Hāgemeistera vadītā izmeklēšanas komisija ziņoja, ka "galvenais nemieru cēlonis ir pareizticīgo priesteru aģitācija un luterāņu mācītāju cīņa pret brāļu draudzēm". 1841. gadā par Rīgas pareizticīgo bīskapu kļuva Filarets (Филарет, 1841—1848), kas panāca pareizticīgo lūgšanu grāmatu iespiešanu latviešu valodā.
Pareizticīgo draudžu izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No savam mājām Madlienā padzītais Rīgas brāļu draudzes sludinātājs Dāvids Balodis (1809-1864) 1845. gadā vērsās pie bīskapa Filareta ar lūgumu nodot viņa draudzes rīcībā kādu baznīcu. Ķeizars Nikolajs I 21. aprīlī deva atļauju Rīgas latviešiem pāriet pareizticībā un 1846. gadā bīskaps Filarets iesvētīja Dāvidu Balodi par priesteri Ļaudonas pareizticīgo draudzē, kurā īsā laikā iestājās 7322 no luterticības aizgājušie zemnieki. Rīgā atvēra pareizticīgo garīgo semināru, bet pie jaunajām baznīcām 1847. gadā izveidoja draudzes skolas ar krievu mācību valodu. 1848. gadā Rīgas eparhijai pievienoja Kurzemi un par Rīgas un Mītavas bīskapu (епископ Рижский и Митавский) iecēla tēvu Platonu, kas 1850. gada tika paaugstināts par arhibīskapu.
Ticības vajāšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1848. gada martā Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs izdeva rīkojumu aizliegt muižniekiem izlikt pareizticībā pārgājušos saimniekus no viņu mājām.[3] Pāreja pareizticībā neatsvešināja dažādu ticību latviešus un tika slēgts daudz laulību starp luterāņiem un pareizticīgajiem.[nepieciešama atsauce] Tā kā šādas laulības drīkstēja slēgt vienīgi pareizticīgo baznīcā, soloties bērnus kristīt pareizticībā, tad daudzi pāri izlēma dzīvot civillaulībā un bērnus kristīt luterticībā. 1864. gadā Vidzemes landtāgs pēc Vidzemes luterāņu baznīcas sinodes un privātpersonu ierosinājuma "visas provinces un Vidzemes zemnieku kārtas vārdā" nolēma lūgt Krievijas ķeizaru Aleksandru II atbrīvot guberņas iedzīvotājus no šiem ticības spaidiem. Kad tas nedeva rezultātu, Prūsijas karalistes premjerministrs Bismarks 1865. gadā izsauca pie sevis Krievijas vēstnieku Berlīnē Ubrilu un pauda bažas par protestantu vajāšanām Baltijas provincēs. Kaut arī Krievijas valdība pārmeta Bismarkam iejaukšanos Krievijas iekšējās lietās, ar slepenu rīkojumu tika pārtraukta rakstveida solījumu pieprasīšana no jaukto laulību jaunlaulātajiem par bērnu kristīšanu pareizticībā. Toties arhibīskapam Platonam izdevās panākt Igaunijas guberņas draudžu pievienošanu Rīgas eparhijai 1866. gadā un sākt vajāšanas pret 93 luterāņu mācītājiem, kas bija uzņēmuši savās draudzēs pārbēdzējus no pareizticīgo draudzēm.
Ticības problēmas Baltijā tika plaši apspriestas vācu presē un 1871. gada jūlijā pasaules Evaņģēliskās alianses delegācija Frīdrihshāfenā iesniedza ķeizaram Aleksandram II lūgumu sekmēt reliģisko iecietību. Atceļā no Vācijas ķeizars lika 1870. gadā ieceltajam Rīgas arhibīskapam Venjaminam viņu sagaidīt Daugavpils dzelzceļa stacijā, kur pavēlēja pārtraukt ticības karus Baltijā. Tomēr vēl 1899. gada janvārī Rīgas apgabaltiesā iztiesāja Cesvaines luterāņu mācītāja Roberta Auniņa lietu, kas bija apsūdzēts pēc 1576. panta pamata par pareizticīgās personas salaulāšanu ar luterticīgo. Tiesa atrada vainu par pierādītu un nosprieda mācītāju sodīt ar 50 rbļ.[4]
Skolu un baznīcu celšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tā vietā Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode lielāku vērību pievērsa baznīcu un garīgo skolu celtniecībai, kam 19. gadsimta otrajā pusē ziedoja vairāk kā 3,2 miljonus rubļu. Šajā laikā Vidzemes guberņas arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis izstrādāja apmēram 20 pareizticīgo baznīcu plānus, jaunas mūra baznīcas uzcēla Rīgā, Koknesē, pie Daugavpils, Alūksnē, Krapē, Ainažos, Kosā, Nītaurē, Mārcienā, Jāņukalnā, Bērzaunē, Bučauskā, Lideros un citur.[5] Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem starp Latvijas pareizticīgajiem 33,6% jeb 56 003 bija latvieši. Trīs Baltijas guberņās šajā laikā bija 236 pareizticīgo baznīcas un 488 draudzes skolas, no tām Vidzemes guberņā 371, Kurzemes guberņā 46, Igaunijas guberņā 71 skola.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Svētā Pareizticība Latvijā: Latvijas Pareizticīgās Baznīcas oficiālā mājas lapa [1] Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. I. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 2001-2002. sleja.
- ↑ Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma, 1958. 191-216 lpp.
- ↑ Baltijas Vēstnesis Nr. 17 (1899)
- ↑ «Svētā Pareizticība Latvijā. Maskavas patriarhijas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas oficiāla mājas lapa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2015. gada 20. novembrī.