Augusts Miezis

Augusts Miezis Personīgā informācija Dzimis 1894. gada 30. augustā Rozbeķu pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija Miris 1938. gada 21. aprīlī (43 gadu vecumā) Maskavas apgabals, KPFSR, PSRS

Militārais dienests Dienesta pakāpe 2. ranga armijas komisārs (1935) Dienesta laiks 1917—1937 Valsts Krievijas SFPR Latvijas SPR PSRS Struktūra Sarkanā gvarde Viskrievijas Ārkārtas komisija Padomju Latvijas armija Sarkanā armija Kaujas darbība Krievijas pilsoņu karš Apbalvojumi Sarkanā Karoga ordenis (1922)

Augusts Miezis bija latviešu izcelsmes revolucionārs, padomju militāri politiskais darbinieks.

Revolucionārā darbība un dienests

Piedzimis 1894. gadā Rozbeķu pagastā Rīgas mēbeļu fabrikas strādnieka ģimenē. 1908. gadā pabeidzis sākumskolu. No 1908. līdz 1910. gadam strādāja par palīgu Rīgas mēbeļu fabrikā.

Kopš 1910. gada iesaistījās revolucionārā darbībā — piedalījās streikos, izplatīja skrejlapas, bija sakarnieks, — tajā pašā gadā atlaists no darbavietas par dalību streikā. 1911.—1912. gadā strādāja par kokapstrādātāju. Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) biedrs kopš 1912. gada. 1913. gadā arestēts par boļševistisku propagandu starp fabrikas strādniekiem, viņam piespriesti 2 ieslodzījuma gadi cietoksnī. 1915. gadā atbrīvots, turpināja revolucionāro darbību: piedalījās streikos, pretvaldības akcijās un demonstrācijās. 1915. gada jūlijā arestēts par dalību LSD Vidienas organizācijas konferences sagatavošanā, kara tiesa viņam piesprieda 2 ieslodzījuma gadus, kuri pavadīti Petrogradas cietumā "Kresti". Atbrīvots pēc Februāra revolūcijas.

No 1917. gada martā —aprīlī bija KSDS(b)P Petrogradas Viborgas rajona komitejas Sarkanās gvardes vienības loceklis, pēc tam līdz novembrim kā boļševiku organizators un propagandists darbojās Valmieras apriņķī. Strādāja čekas iestādēs Petrogradā no 1917. gada decembra līdz 1918. gada septembrim, kad nosūtīts pagrīdes darbam vācu okupētajā Latvijas teritorijā. No 1919. gada maija — Latdivīzijas rezerves pulka kara komisārs. Piedalījās kaujās pret vācu un igauņu karaspēkiem. Vēlākajā Krievijas pilsoņu kara gaitā bija 7. strēlnieku divīzijas 20. brigādes (no 1919. gada decembra), 53. strēlnieku divīzijas (no 1920. gada marta), Ukrainas rezerves armijas 2. brigādes (no 1920. gada novembra) kara komisārs. Piedalījās kaujās pret Deņikina, poļu karaspspēkiem, bruņotajiem grupējumiem Čerņigovas un Poltavas guberņā.

Pēc Pilsoņu kara bija kara komisārs šādos formējumos: 7. strēlnieku divīzijas 20. brigādē no 1921. gada aprīļa, 7. strēlnieku divīzijas 20. strēlnieku pulkā no 1922. gada jūlija, 8. strēlnieku korpusa štābā no 1922. gada septembra, 1. sarkano kazaku kavalērijas divīzijā (arī divīzijas Politiskās nodaļas priekšnieks) no 1923. gada maija, 3. Besarābijas kavalērijas divīzijā (arī divīzijas Politnodaļas priekšnieks) no 1923. gada maija, 2. kavalērijas korpusā no 1925. gada septembra.

1926.—1927. gadā mācījās N. Tolmačova Militāri politiskās akadēmijas augstākā politiskā sastāva pilveidošanas kursos. Pēc mācībām bija Politisko pārvalžu priekšnieks: Ukrainas kara apgabala no 1927. gada augusta, Sibīrijas kara apgabala no 1929. gada februāra (pirms tam no 1928. gada maija — priekšnieka vietnieks), Īpašās Tālo Austrumu armijas (arī armijas Revolucionārās kara padomes loceklis) no 1930. gada oktobra, Pievolgas kara apgabala (arī apgabala RKP loceklis) no 1933. gada augusta, Baltkrievijas kara apgabala (arī apgabala karaspēka pavēlnieka vietnieks politiskajā daļā) no 1937. gada aprīļa. Kopš 1934. gada novembra bija PSRS aizsardzības Tautas komisāra Kara padomes loceklis.

Darbība partijā ārpus dienesta

1926.—1927. gadā līdzās mācībām veica partijas darbu VK(b)P Ļeņingradas Vasīlijsalas rajona komitejā. 1925. gada decembrī 9. Ukrainas K(b)P kongresā ievēlēts par UK(b)P Centrālās komitejas locekļa kandidātu, vēlāk atkārtoti ievēlēts 10. kongresā 1927. gada novembrī.

1934. gada janvārī 4. Vidusvolgas novada VK(b)P konferencē ievēlēts par šī novada komitejas locekli, pēc tam — arī tās birojā un izpildkomitejā.

Bija šādu VK(b)P kongresu delegāts: 14. (1925), 15. (1927), 16. (1930), 17. (1934).

1934. gada janvārī—februārī kandidēja PSRS Augstākā Padomes 1. sasaukuma vēlēšanās no Baltkrievijas PSR Osipoviču vēlēšanu apriņķa.

Represijas

1937. gada 26. novembrī arestēts. Pieminēts ar 1938. gada 28. martu datētajā cilvēku sarakstā "Maskava — Centrs, 1. kategorija", kuru parakstījuši Staļins, Molotovs, Kaganovičs, Ždanovs, Vorošilovs. 1938. gada 21. aprīlī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija (AT KK) piesprieda A. Miezim grupā ar citiem cilvēkiem nāvessodu, kas izpildīts tajā pašā dienā. 1956. gadā reabilitēts ar AT KK lēmumu, viņa lieta izbeigta nozieguma sastāva neesamības dēļ.