Apvienotā Baltijas hercogiste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Apvienotā Baltijas hercogiste
Vācijas impērijas satelītvalsts
1918. gada 22. septembrī – 1918. gada 28. novembrī
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Apvienotās Baltijas hercogistes
Baltijas provinces ar Vācijas karaspēka izvietojumu (1918. gada oktobris)
Pārvaldes centrs Rīga
Reliģija Luterticība
Valdība Konstitucionālā monarhija
Hercogs
 - 1918. Ādolfs Fridrihs
Vēsture
 - Dibināta pēc Krievijas atteikšanās no Igaunijas un Vidzemes provincēm, apvienojot tās ar Kurzemes hercogisti 1918. gada 22. septembrī
 - Likvidēta pēc Igaunijas un Latvijas Republiku dibināšanas un Vācijas kapitulācijas 1918. gada 28. novembris
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Apvienotā Baltijas hercogiste (vācu: Vereinigtes Baltisches Herzogtum, igauņu: Balti Hertsogiriik) bija īslaicīgi pastāvoša hercogiste 1918. gadā. Tā tika izveidota Vācijas impērijas okupētajās Latvijas un Igaunijas teritorijās Pirmā pasaules kara beigās.

1919. gada sākumā vācbaltiešu muižnieki neveiksmīgi plānoja izveidot federatīvu Baltijas valsti (Baltenland) ar Igaunijas, Sāmsalas, Kurzemes, Latgales, Ziemeļvidzemes un Dienvidvidzemes kantoniem Igaunijas un Latvijas teritorijā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gada vasarā Vācijas armija Kurzemes ofensīvas laikā okupēja gandrīz visu Kurzemes guberņas teritoriju, 1915. gada 28. jūlija memorandā "Baltijas vācu uzticības padome" lūdza, lai nākamajās miera sarunās Vidzemi, Igauniju un Kurzemi ieslēgtu Vācijas impērijas lokā.[1] Tomēr, par spīti vācbaltiešu cerībām, pārvalde (Oberosts) atradās vācu okupācijas iestāžu rokās.

1917. gada 3. septembrī Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu un 1917. gada 16. novembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Savukārt Autonomās Igaunijas guberņas vēlētā Igaunijas Pārstāvju sanāksme formāli izziņoja savu suverenitāti 1917. gada 28. novembrī, bet neatkarības deklarācija tika izsludināta 1918. gada 24. februārī, dienu pirms vācu karaspēks okupēja Tallinu.

Vidzemes landtāgs 1917. gada 31. decembrī nolēma prasīt Igaunijas un Vidzemes atdalīšanu no Krievijas un Vidzemes bruņniecība pilnvaroja Heinrihu fon Štriku tās vārdā slēgt līgumus ārvalstīs. 1918. gada 28. janvārī fon Štriks Stokholmā Padomju Krievijas vēstniekam Zviedrijā Vorovskim iesniedza bruņniecības neatkarības deklarācijas, atsaucoties uz Baltijas provinču senajām privilēģijām un pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā Nīštatē parakstīto Krievijas-Zviedrijas miera līgumu.[2] Par pamatu prasībai kalpoja nelikumīgi noņemtā autonomija.

Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad bija noslēgts Brestļitovskas miera līgums un Krievija bija atteikusies no tiesībām uz Kurzemi, 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat), ko pamatā veidoja vācbaltieši, proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II.

Nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Lietuvas un Kurzemes vasaļvalstu izveides 1918. gada aprīlī Kauņā tika iespiestas ostmarkas ar tekstu vācu, lietuviešu un latviešu valodās:

Divas ostmarkas bija līdzvērtīgas 1 ostrublim.

Vidzemes un Igaunijas atdalīšana no Krievijas un Baltijas hercogistes proklamēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apvienotās Baltijas hercogistes iecerētais valdnieks Ādolfs Fridrihs Mēklenburgs (Adolf Friedrich zu Mecklenburg) 1962. gadā.
Vācu okupētajā Igaunijā un Vidzemē lietotā pastmarka 1918.

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide personālūnijā ar Prūsiju.

1918. gada 27. augustā tika parakstīta un 6. septembrī ratificēta Berlīnes papildvienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Livonijas provincēm. Krievu-vācu robežu demarkācijas komisijai precīzāk jānosaka Igaunijas un Livonijas[3] austrumu robeža. Tikai pēc šīs robežas fiksēšanas Vācija apņēmās nekavējoties atbrīvot uz austrumiem no šīs robežas esošo teritoriju.

Nolēma likvidēt Baltijas guberņas un izveidot 7 kantonus: trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un četrus latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales).

Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti tikai 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmaršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs (Adolf Pilar von Pilchau) kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser). Reģentu padome 8. novembrī vienojās par Satversmi un kā valsts pamatprincipus deklarēja:

  • indivīda politiskā un ticības brīvība (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģiju),
  • pārvietošanās brīvība,
  • personas un organizāciju īpašumu neaizskaramība,
  • nacionālo īpatnību neaizskaramība un
  • visu tautību vienlīdzība.[4]

Valdības izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apvienotās zemes padomes sēdē 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi (Baltischer Regentsschaftsrat), kurai bija uzticēts pārstāvēt Baltijas hercogisti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Tajā ietilpa

Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Zemes komiteju (Landesausschuß) no 60 locekļiem Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. Latviešu pārstāvji bija K. M. Lejiņš, P. Lejiņš, K. Pēkšēns, E. Laube, A. Ģīmis, ģenerālmajors J. Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija un citi.[5]

Zemes komitejai uzticēja izstrādāt Baltijas hercogistes konstitūcijas projektu, kā arī uzdeva par pienākumu izstrādāt paņēmienu, kā konstitūcijas projektu apstiprināt kādā jaunievēlētā plašas tautas pārstāvniecībā.[6]

Noslēgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas kapitulācijas, Novembra revolūcijas un Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, Vācija 25. novembrī atzina Latvijas neatkarību visā Latvijas etnogrāfiskajā teritorijā. Vācu militārā pārvalde 1918. gada 26. novembrī nodeva savas pilnvaras Latvijas Pagaidu valdībai. Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs līdzīgu vienošanos ar Igaunijas Pagaidu valdību parakstīja jau 1918. gada 19. novembrī.

Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome nolika savas pilnvaras 1918. gada 28. novembrī, tomēr mēģinājumi militārā ceļā atjaunot Baltijas valsti turpinājās arī 1919. gadā. 1919. gada 18. februārī Liepājā robežkontroles laikā Vidzemes landmaršala Heinriha fon Strika un zviedru virsnieka Nilsa Ēlunda bagāžā tika atrasta aizzīmogota pakete ar apvērsuma plānu pret Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdību. Sazvērnieku tālejošais mērķis bija izveidot apvienotu Baltijas valsti (Baltenland) Vācijas vai arī pēc boļševiku sakāves restaurētās Krievijas protektorātā. Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministrs Miķelis Valters izdeva pavēli apcietināt H. fon Striku un izsludināja naudas prēmiju viņa uzrādītājam 10 000 rubļu apmērā, tomēr pašam fon Strikam laimējās 20. februārī atstāt Latviju un viņš savu politisko karjeru līdz ar to beidza.[7] Tāpat arī Bermonts-Avalovs 20. septembrī pasludināja sevi par Baltijas valdnieku.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 190. sleja.
  2. E. Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 237 lpp.
  3. Livonijas jēdzienā šajā kontekstā ietverta gan Vidzeme, gan arī Latgale jeb Poļu Livonija
  4. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Daugava: Stokholma, 1967. - 291. lpp.
  5. Paulis Lejiņš – pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, kāds viņš bija? Jānis Stradiņš, Zinātnes Vēstnesis 2013. gada 8. jūlijā
  6. vesture.eu
  7. Ādolfs Šilde. Latvijas Vēsture 1914-1940. Daugava, Stokholma, 1976.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]