Austrumu burunduks
| Austrumu burunduks Tamias striatus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | Vāveres (Sciuridae) |
| Cilts | Murkšķi (Marmotini) |
| Ģints | Burunduki (Tamias) |
| Apakšģints | Austrumu burunduki (Tamias) |
| Suga | Austrumu burunduks (Tamias striatus) |
| Izplatība | |
 | |
 Austrumu burunduks Vikikrātuvē | |
Austrumu burunduks (Tamias striatus) ir vāveru dzimtas (Sciuridae) grauzējs, kas sastopams plašā areālā Ziemeļamerikas austrumos: ASV austrumos un Kanādas dienvidaustrumos.[1] Austrumu burundukam izdala 11 pasugas.[2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Austrumu burundukam ir plašs izplatības areāls, kura ziemeļu mala Kanādā plešas no Saskačevanas provinces dienvidaustrumiem līdz Jaunskotijai.
Dienvidrietumu virzienā areāls ASV teritorijā sasniedz Oklahomas un Luiziānas austrumu daļu un Floridas ziemeļrietumus (Floridas pussalā nav sastopams, kā arī piekrastes joslā no Floridas līdz Ziemeļkarolīnai). Introducēts Ņūfaundlendā.[1][3]
Pārsvarā apdzīvo gaišus, atklātus lapkoku mežus un krūmainus biotopus, ar daudziem kritušiem kokiem, lieliem akmeņiem un klinšu kraujām un gravām. Galvenokārt uzturas dižskābaržu un kļavu mežos, bet mājo arī skujkoku mežos. No purvainām vietām izvairās.[1][3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Austrumu burunduks ir maza, svītraina vavere ar kuplu asti un garām, noapaļotām austiņām. Tomēr tas ir lielākais burunduks visā burunduku ģintī.[4] Ķermeņa garums (bez astes) ir 11,5—18,5 cm, astes garums 7—11,5 cm, svars 66—150 g.[5]
Kažoka matojums atkarībā no pasugas variē no sarkanīgi brūnas līdz pelēkbrūnai. Muguras lejasdaļa koši ruda vai dzeltenbrūna (bez svītrām). Pavēdere krēmīgi balta. Uz muguras 5 tumši brūnas svītras, kas beidzas pie muguras lejasdaļas. Uz sāniem starp divam malējām tumšajām svītrām ir šauras, krēmīgi baltas svītras, bet starp vidējo muguras svītru un blakus esošajām tumšajām svītrām ir nedaudz platākas pelēkbrūnas svītras.
Arī uz sejas ap acīm ir gaišas un tumšas svītras. Aste nedaudz saplacināta, ar tumšu matojumu, proporcionāli īsāka nekā citiem burundukiem. Priekškājām četri pirksti, bet pakaļkājām — pieci. Austrumu burundukam kā visiem burundukiem ir lieli vaigu maisi, kuros tas pārnes barību uz savām pazemes noliktavām.[3][5]
Ieradumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Austrumu burunduks ir aktīvs dienas laikā, visaktīvākais no rīta un pēcpusdienā.[5] Kaut arī burunduks veikli kāpelē pa kokiem un krūmiem, meklējot un vācot barību, pārsvarā tas dzīvo uz zemes un pa mežu pārvietojas pa pastāvīgām trasēm un taciņām. Pazemē burunduks veido plašus un sarežģītus alu labirintus. Parasti tie atrodas zem kritušiem un vēja izrautiem kokiem, lieliem akmeņiem, liela koka saknēm vai ēkas pamatiem.[1][5]
Dzīvnieks nemitīgi veido arvien jaunas ejas. Labirintu sistēma sastāv no daudzām ejām, kambariem un tai ir vairākas ieejas (ap 5 cm diametrā[3]). Pie ieejas nekad nav izraktās zemes kaudzes, tās burunduks aiznes prom un vienmērīgi izbārsta alas tuvumā vai izmanto, lai aizbērtu ciet vecu, nevajadzīgu ieeju. Lielākajā no kambariem, kas atrodas labirintas pašā vidū (ap 30 cm diametrā[3]), tiek ierīkota migā, kas izklāta ar salauztām vai sakošļātām lapām. Citos kamabaros burunduks noglabā barības rezerves. Retos gadījumos novērots, ka austrumu burunduks mazuļu migu ir ierīkojis koka dobumā.[3][5] Alās burunduks slēpjas no čūskām, lapsām, lūšiem, plēsīgajiem putniem un citiem plēsējiem. Bieži vien ejas sasniedz pat 10 metru garumu.[3]
Teritorija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopumā austrumu burunduks ir teritoriāls vienpatis, kas īpaši aktīvi un agresīvi no citiem burundukiem sargā savu alu sistēmu un teritoriju ap ieeju (15—25 m[3]). Katra īpatņa teritorijas lielums atkarībā no gadalaika un pieejamās barības resursiem ir mainīgs (800—6000 m²). Teritorija vislielākā ir agri pavasarī un agri rudenī. Pieaugušam, nobriedušam tēviņam teritorija ir lielāka kā citiem burundukiem. Vietās, kur ir ierobežoti ūdens resursi, teritorijas arī ir lielākas. Reizēm austrumu burunduks veic klejojumus ārpus savas mājas teritorijas.[1][3]
Ziemošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No oktobra līdz februārim vai martam (atkarībā no izplatības reģiona) burunduks sava pazemes migā guļ, ieslīdzis ziemas miegā. Sirds ritms palēlinās un ķermeņa temperatūra pazeminās. Tā kā rudens periodā tas nevis uzkrāj tauku rezerves, bet barību pazemes kamabaros, tad burunduks periodiski pamostas un dodas uz savām noliktavām baroties, tad atkal dodas gulēt.[3][5] Reizēm siltās dienās tas iziet ari pastaigā pa tuvāko apkārtni. Aktivitāte ziemā ir atkarīga no īpatņa — viens lielāko daļu ziemas noguļ, cits biežāk ir aktīvs.[5] Tēviņi parasti pavasara aktivitāti uzsāk agrāk nekā mātītes, lai gan auksts pavasaris var rosināt tēviņus atgriezties savās migās turpināt gulēt.[5]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
Austrumu burunduks nav īpaši izvēlīgs barības ziņā, un tā ēdienkarte ir ļoti daudzveidīga. Pārtiek galvenokārt no visdažādākajām sēklām, riekstiem, zīlēm, mīkstiem augļiem vai ogām un sēnēm. Austrumu burunduks barojas arī ar gliemežiem, kukaiņiem, sliekām, putnu olām un putnēniem.[1][3] Vasaras beigās un rudenī burunduks uz savām pazemes noliktavām ar vaigu maisu palīdzību pārnes lielu daudzumu sauso barību — riekstus un sēklas, veidojot krājumus ziemai. Barība tiek slēpta arī nelielās iedobēs, kas izraktas ārpus galvenās alu sistēmas. Tās tiek iezīmētas ar sekrētu, lai vēlāk varētu atrast.[3][5][6]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Austrumu burunduki ir poligāmi — gan mātītes sapārojas ar vairākiem tēviņiem, gan tēviņi ar vairākām mātītēm. Kad mātīte ir gatava pāroties, tā skaļi, ar čirkstošu skaņu sauc tēviņus. Pārošanās notiek mātītes teritorijā. Vidēji tēviņi ceļo apmēram 170 m, lai nokļūtu līdz mātītei. Pāris izšķiras uzreiz pēc pārošanās. Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte.[3] Mazuļu metieni parasti ir divas reizes gadā: pirmo reizi — no marta vidus līdz aprīļa sākumam, otro — no jūlija vidus līdz augusta vidum.[1]
Grūsnības periods ilgst 31—35 dienas. Pazemes migā piedzimst 2—15 kaili, nevarīgi un akli mazuļi (visbiežāk 3—5). Metiena lielums atkarīgs no iespējamā barības daudzuma un mātītes vecuma.[1][3][5] Piedzimstot mazulis sver apmēram 3 g. Māte mazuļus zīda ar pienu apmēram 40 dienas. Pēc tam mātīte atstāj migu mazuļiem, sev iekārtojot citu migu. Jaunie burunduki kļūst patstāvīgi apmēram 2 mēnešu vecumā, tad tie pamet midzeni un izklīst tuvākajā apkārtnē, meklējot savu teritoriju. Jaunajiem burundukiem līdz ziemai jāiekārto sava miga un jāuzkrāj barības rezerves. Tēviņi aizklejo tālāk no dzimtās alas nekā mātītes. Jauno mātīšu teritorijas bieži pārklājas ar mātes teritoriju.[3][5]
Sasniedzot 3 mēnešu vecumā burunduks ir pieauguša īpatņa lielumā. Dažas mātītes, kas dzimušas pavasarī, vasaras beigās sapārojas un tām ir pirmie mazuļi, bet lielākā daļa jauno burunduku pirmo reizi pārojas nākamajā pavasarī.[5] Austrumu burunduka dzīves ilgums savvaļā 2—3 gadi, nebrīvē 5—8 gadi.[1][5]
Aizsardzība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sugai nav nepieciešama īpaša aizsardzība, jo burunduku skaits daudzviet ir ļoti liels. Labprāt apmetas uz dzīvi cilvēku apdzīvotos reģionos. To ir viegli pieradināt un tam ir visas īpašības, lai kļūtu par mājdzīvnieku.[7] Pārsvarā cilvēki ar burunduku sadzīvo labi, taču, kolīdz lieli dzīvnieku bari rada ievērojamus saimnieciskos zaudējumus, cilvēki cenšas ierobežot to skaitu.
Klasifikācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Austrumu burundukam ir 11 pasugas:[8]
- Tamias striatus doorsiensis Long, 1971
- Tamias striatus fisheri A. H. Howell, 1925
- Tamias striatus griseus Mearns, 1891
- Tamias striatus lysteri (Richardson, 1829)
- Tamias striatus ohioensis Bole and Moulthrop, 1942
- Tamias striatus peninsulae Hooper, 1942
- Tamias striatus pipilans Lowery, 1943
- Tamias striatus quebecensis Cameron, 1950
- Tamias striatus rufescens Bole and Moulthrop, 1942
- Tamias striatus striatus (Linnaeus, 1758)
- Tamias striatus venustus Bangs, 1896
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 IUCN: Tamias striatus
- ↑ Mammal Species of the World: Tamias (Tamias) striatus
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 ADW: Tamias striatus
- ↑ National Geographic: Chipmunks
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 ARKive: Eastern chipmunk (Tamias striatus)
- ↑ «Museum of Natural History: Eastern Chipmunk». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 24. decembrī. Skatīts: 2019. gada 19. jūnijā.
- ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 71 karte, ISBN 9986-9333-7-4
- ↑ Taxonomic Hierarchy