Austrumu lopu gārnis

Austrumu lopu gārnis; Bubulcus coromandus ; (Boddaert, 1783)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Pelikānveidīgie (Pelecaniformes)
Dzimta	Gārņu dzimta (Ardeidae)
Apakšdzimta	Gārņu apakšdzimta (Ardeinae)
Ģints	Lopu gārņi (Bubulcus)
Suga	Austrumu lopu gārnis (Bubulcus coromandus)
Sinonīmi
	Buphus coromandus; Cancroma coromanda;
Izplatība
	; Sastopams ligzdošanas sezonā Sastopams neligzdošanas sezonā Sastopams visu gadu kā nometnieks
	Austrumu lopu gārnis Vikikrātuvē

Austrumu lopu gārnis (Bubulcus coromandus) ir neliela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putnu suga. Ģeogrāfisko variāciju nav.^[1] Tā tuvākais radinieks ir lopu gārnis (Bubulcus ibis), un austrumu lopu gārnis ilgstoši tika sistematizēts kā lopu gārņa pasuga.^[1] Sastopams Āzijas dienvidos un dienvidaustrumos un Austrālāzijā. Izplatīts tropu, subtropu un siltajos mērenā klimata reģionos.

Izplatība

Austrumu lopu gārnis izplatīts Dienvidāzijā, Austrumāzijā un Dienvidaustrumāzijā, no Pakistānas austrumiem līdz Japānai, dienvidu virzienā areālam plešoties līdz Austrālijai un Jaunzēlandei. Daļēji migrējošs.^[1]^[2]

Austrumu lopu gārnis Austrālijā sāka iedzīvoties 1940. gados, izplatības areālam veidojoties kontinenta ziemeļos un austrumos. Jaunzēlandē samērā regulāri sāka ieklejot 1960. gados. Lopu gārnis vienmēr sastopams lielo zālēdāju tuvumā, mājlopus (govis un zirgus) ieskaitot. Tādēļ tā izplatība cieši saistīta ar cilvēkiem un mājlopiem.^[3]

Izskats

Austrumu lopu gārnis ir vidēja lieluma gārnis. Tā garums 46—56 cm, spārnu plētums 88—96 cm, svars 270—512 g.^[3]^[4] Salīdzinot ar citiem gārņiem, tā kakls un knābis ir īss un spēcīgs. Pieaugušiem īpatņiem ārpus vairošanās sezonas ir balts apspalvojums, dzeltens knābis un dzeltenpelēkas kājas.

Riesta laikā austrumu lopu gārnim uz krūtīm un muguras izaug rudas spalvas, kā arī tā galva kļūst ruda. Bet knābja pamatne, kājas un acu zīlītes kļūst koši sarkanas.^[4]^[5] Abi dzimumi izskatās vienādi, tomēr tēviņi ir nedaudz lielāki un to riesta dekoratīvās spalvas ir garākas kā mātītēm. Jaunajiem putniem ir melns knābis un tiem nav rudo dekoratīvo spalvu.^[4]^[6]

Uzvedība

Daļa austrumu lopu gārņa populācijas ir gājputni, bet daļa nometnieki vai klejotāji. Novilkt stingru robežu starp abām grupām ir gandrīz neiespējami. Vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā reģionā ir gan vienas, gan otras grupas pārstāvji.

Austrālijā ligzdojošie lopu gārņi pa ziemu migrē uz vēsākiem reģioniem, uz Tasmāniju un Jaunzēlandi, bet pavasarī atgriežas Austrālijā. Indijas dienvidos ligzdojošie gārņi piemērojas lietus sezonai — pēc septembra tie dodas uz ziemeļiem. Ziemas periodā lieli gārņu bari pārvietojas uz Indijas dienvidaustrumkrastu, kur tie novērojami lielos baros kopā ar dīķu gārņiem. Lopu gārņa migrācija ziemas periodā novērota arī Šrilankā.^[3]

Austrumu lopu gārņa jaunajiem putniem raksturīga klejošana, izvēloties jauno dzīves vietu līdz 5000 km attālumā no savas bērnības ligzdas.^[3]

Barošanās

Austrumu lopu gārnis ir plēsīgs un pamatā barojas ar dažādiem kukaiņiem, īpaši iecienīti ir sienāži, circeņi, mušas, kodes, ērces^[7] un zirnekļi, kā arī tas barojas ar vardēm, posmtārpiem.^[8]

Lai arī austrumu lopu gārnis reizēm barojas seklos ūdeņos, tomēr barību tas galvenokārt meklē lauksaimniecības tīrumos un sausos zālājos, labprātāk uzlasot sauszemes nevis ūdens kukaiņus. Parasti seko liellopiem un citiem lieliem zālēdājiem, medījot lielo dzīvnieku iztraucētos kukaiņus. Reizēm tie seko arī lauksaimniecības tehnikai.^[9] Tomēr lopu gārnis labprātāk izvēlas lēnākus objektus, kam sekot. Vislabprātāk tas seko dzīvniekam, kas kustas 5—15 soļus minūtē, cenšoties izvairīties no ātrākiem vai lēnākiem objektiem. Labprāt medī kopīgā savas sugas barā, bet, ja ap zālēdājiem salasās daudzi citu sugu gārņi, tad lopu gārņi pamet teritoriju un meklē citu barošanās vietu. Bara dominējošie putni barojas vistuvāk lielajiem dzīvniekiem, jo tur ir visvairāk iztraucēto kukaiņu.^[3]

Ligzdošana

Vairošanās sezona atkarībā no izplatības reģiona ir atšķirīgos laikos. Piemēram, Indijas ziemeļos sezona sākas maija beigās, bet Austrālijā novembrī. Austrumu lopu gārņi ligzdo kolonijās, kas visbiežāk, bet ne vienmēr atrodas ūdenstilpes tuvumā. Kolonijām vieta tiek izvēlēta mežmalās upju un ezeru tuvumā vai uz nelielām salām. Tēviņi ieņem ligzdas vietu un tad ar rituāla deju aicina pie sevis mātīti.^[3]^[10] Pāris izveidojas kādu 3—4 dienu laikā. Austrumu lopu gārņi veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Ligzdu, kas atgādina no zariem sakrautu platformu, būvē abi vecāki. Tēviņš piegādā būvniecības materiālus, mātīte krauj ligzdu.^[6] Dējumā ir 1—5 gaišas, zilibaltas olas, bet visbiežāk ir 3—4. Tās ir 45 mm x 53 mm lielas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 23 dienas. Perē abi vecāki.^[3]

Izšķiļoties putnēni ir daļēji klāti ar pūkām. Apspalvojums tiem izaug pēc 13—21 dienas. Jau 2 nedēļu vecumā tie sāk staigāt un pamest ligzdu, atrodoties tās tuvumā. No ligzdas tie izlido pēc 30 dienām, bet vecāki tos turpina joprojām barot vēl 15 dienas.^[3]^[11]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 «World Bird List: Ibis, spoonbills, herons, hamerkop, shoebill, pelicans, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 29. martā.
↑ Alive: Cattle Egret
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 ^3,5 ^3,6 ^3,7 Beauty of Birds: Cattle Egret
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 Cattle Egret
↑ Krebs, E. A.; Hunte, W.; Green, D. J. (2004). "Plume variation, breeding performance and extra-pair copulations in the cattle egret". Behaviour 141 (4): 479–499. doi:10.1163/156853904323066757
↑ ^6,0 ^6,1 Herons, Egrets and Bitterns: Their Biology and Conservation in Australia
↑ «Cattle egret as a biocontrol agent». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 29. septembrī. Skatīts: 2011. gada 17. martā.
↑ Siegfried, W. R. (1971). "The Food of the Cattle Egret". Journal of Applied Ecology (British Ecological Society) 8 (2): 447–468. doi:10.2307/2402882
↑ Dinsmore, James J. (1973). "Foraging Success of Cattle Egrets, Bubulcus ibis". American Midland Naturalist (The University of Notre Dame) 89 (1): 242–246. doi:10.2307/2424157
↑ Marchant, S.; Higgins, P.J (1990). Handbook of Australian, New Zealand and Antarctic Birds, Volume 1 (Ratites to Ducks). Oxford University Press. ISBN 0-19-550368-3 Nepareizs ISBN.
↑ Kushlan, James A.; Hancock, James (2005). Herons. Oxford University Press. ISBN 0-19-854981-4

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Austrumu lopu gārnis.
Xeno-Canto: Eastern Cattle Egret · Bubulcus coromandus · (Boddaert, 1783)
Avibase: Eastern Cattle Egret
IBC: Eastern Cattle Egret (Bubulcus coromandus)
DiBird: Eastern Cattle Egret / Bubulcus coromandus

[world-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 «World Bird List: Ibis, spoonbills, herons, hamerkop, shoebill, pelicans, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 29. martā.

[2] Alive: Cattle Egret

[beau-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 ^3,5 ^3,6 ^3,7 Beauty of Birds: Cattle Egret

[aus-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 Cattle Egret

[5] Krebs, E. A.; Hunte, W.; Green, D. J. (2004). "Plume variation, breeding performance and extra-pair copulations in the cattle egret". Behaviour 141 (4): 479–499. doi:10.1163/156853904323066757

[pub-6] 6,0 ^6,1 Herons, Egrets and Bitterns: Their Biology and Conservation in Australia

[7] «Cattle egret as a biocontrol agent». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 29. septembrī. Skatīts: 2011. gada 17. martā.

[8] Siegfried, W. R. (1971). "The Food of the Cattle Egret". Journal of Applied Ecology (British Ecological Society) 8 (2): 447–468. doi:10.2307/2402882

[9] Dinsmore, James J. (1973). "Foraging Success of Cattle Egrets, Bubulcus ibis". American Midland Naturalist (The University of Notre Dame) 89 (1): 242–246. doi:10.2307/2424157

[10] Marchant, S.; Higgins, P.J (1990). Handbook of Australian, New Zealand and Antarctic Birds, Volume 1 (Ratites to Ducks). Oxford University Press. ISBN 0-19-550368-3 Nepareizs ISBN.

[11] Kushlan, James A.; Hancock, James (2005). Herons. Oxford University Press. ISBN 0-19-854981-4

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]