Lopu gārnis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Lopu gārnis
Bubulcus ibis (Linnaeus, 1758)
Lopu gārnis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPelikānveidīgie (Pelecaniformes)
DzimtaGārņu dzimta (Ardeidae)
ApakšdzimtaGārņu apakšdzimta (Ardeinae)
ĢintsLopu gārņi (Bubulcus)
SugaLopu gārnis (B. ibis)
Sinonīmi
  • Ardea ibis
  • Ardeola ibis
  • Bubulcus bubulcus
  • Egretta ibis
  • Lepterodatis ibis
Izplatība
Bubulcus ibis map.svg

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams neligzdošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks

Lopu gārnis (Bubulcus ibis) ir neliela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putnu suga. Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Tā tuvākais radinieks ir austrumu lopu gārnis (Bubulcus coromandus), kas ilgstoši tika sistematizēts kā lopu gārņa pasuga.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārnis un savvaļas Kamargas zirgs (Francija)

Lopu gārnis ir kosmopolītiska suga ar izteiktu klejošanas potenciālu. Tas novērots gandrīz visos kontinentos, arī Antarktīdā, kur ieradies kā maldu viesis. Lopu gārnis novērots Aļaskā, Skandināvijā, Islandē, daudzās okeānu salās.[2] Vēsturiski dzīvojis Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āfrikā, bet mūsdienās izplatījies arī Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Lopu gārnis ir viena no putnu sugām ar visstraujāko izplatību pasaulē pēdējo 150 gadu laikā. Ziemeļamerikā tas pirmo reizi novērots 1941. gadā, toties mūsdienās tas sastopams gandrīz visos ASV štatos, kā arī dažos Kanādas dienvidu reģionos.[3] 2008. gadā pirmo reizi lopu gārnis ligzdojis Lielbritānijā.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā pirmais lopu gārņa novērojums bija 2009. gadā, kad Engures ezera piekrastē to pamanīja dāņu putnu vērotāju grupa.[5] Pēc tam bijuši vēl divi šīs sugas novērojumi 2015. un 2017. gadā Kurzemē, kas ir vairāk nekā novērots Latvijas tuvākajās kaimiņvalstīs (2 novērojumi Lietuvā, neviens — Igaunijā, 3 — Somijā). Ir zināms vēl viens lopu gārņa novērojums 1996. gada rudenī Ķekavas apkārtnē, bet tas, domājams, bija viens no trijiem neapgredzenotajiem lopu gārņiem, kuri izbēga no Rīgas Zooloģiskā dārza tā paša gada pavasarī.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi lopu gārni aprakstīja Kārlis Linnejs 1758. gadā, nosaucot to par Ardea ibis.[6] Bet 1855. gadā lopu gārnis tika izdalīts atsevišķā lopu gārņu ģintī (Bubulcus). Ģints zinātniskais nosaukums Bubulcus atspoguļo lopu gārņa saistību ar liellopiem, bet sugas nosaukums ibis raksturo tā attālo līdzību ar ibisiem.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārnis riesta tērpā

Lopu gārnis salīdzinoši ar citiem gārņiem ir samērā neliela auguma putns. Tā garums 46—56 cm, spārnu plētums 88—96 cm, svars 270—512 g.[7] Salīdzinot ar citiem gārņiem, tā kakls un knābis ir īss un spēcīgs. Pieaugušiem īpatņiem ārpus vairošanās sezonas ir balts apspalvojums, dzeltens knābis un dzeltenpelēkas kājas.

Riesta laikā rietumu lopu gārnim uz krūtīm un muguras izaug rudas spalvas, kā arī tā cekuls kļūst ruds. Bet knābis, kājas un acu zīlītes kļūst koši sarkanas.[8] Abi dzimumi izskatās vienādi, tomēr tēviņi ir nedaudz lielāki un to riesta dekoratīvās spalvas ir garākas kā mātītēm. Jaunajiem putniem ir melns knābis un tiem nav rudo dekoratīvo spalvu.[9]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārnis atšķirībā no citiem gārņu dzimtas putniem barojas uz sauszemes, sekojot lieliem zālēdājiem
Lopu gārņa ligzda ar olām

Dažas lopu gārņu populācijas ir nometnieki, bet dažas daļēji migrējošas. Ziemeļu puslodes migrējošie lopu gārņi ziemas periodā pamet vēsākos reģionus un lido uz siltākiem dienvidu reģioniem. Āfrikā migrācija sākas lietus sezonā, bet Dienvidamerikā ligzdojošie putni dodas uz dienvidiem pēc ligzdošanas.[10] Lopu gārņi ir spēcīgi un izturīgi lidotāji, tie izplatās tālu prom no savas dzimšanas vietas. Ir datēti jauni putni, kas apmetušies uz dzīvi 5000 km attālumā no vietas, kur tie ir izšķīlušies. Lopu gārņu bari ir novēroti šķērsojam Atlantijas okeānu.[11]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārnis ir plēsīgs un pamatā barojas ar dažādiem kukaiņiem, īpaši iecienīti ir sienāži, circeņi, mušas, kodes, ērces[12] un zirnekļi, kā arī tas barojas ar vardēm, posmtārpiem.[13] Ļoti retos gadījumos var novērot, ka lopu gārnis mielojas ar gatavām vīģēm.[14] Lopu gārņi parasti seko liellopiem un citiem lieliem zālēdājiem, medījot lielo dzīvnieku iztraucētos kukaiņus. Reizēm tie seko arī lauksaimniecības tehnikai.[15] Tomēr lopu gārnis labprātāk izvēlas lēnākus objektus, kam sekot. Vislabprātāk tas seko dzīvniekam, kas kustās 5—15 soļus minūtē, cenšoties izvairīties no ātrākiem vai lēnākiem objektiem.

Lopu gārņi labprāt medī kopīgā savas sugas barā, bet, ja ap zālēdājiem salasās daudzi citu sugu gārņi, tad lopu gārņi pamet teritoriju un meklē citu barošanās vietu. Bara dominējošie putni barojas vistuvāk lielajiem dzīvniekiem, jo tur ir visvairāk iztraucēto kukaiņu.[9] Salās, kurās ir lielas jūras putnu kolonijas, lopu gārņi barojas ar jūras putnu olām un putnēniem.[16] Ir novērots, ka migrācijas laikā tie medī no lidojuma nogurušus putnus, kas atpūšas pēc lidojuma.[17]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārņi ligzdo kolonijās, kas visbiežāk, bet ne vienmēr atrodas ūdenstilpnes tuvumā.[10] Kolonijām vieta tiek izvēlēta mežmalās upju un ezeru tuvumā vai uz nelielām salām. Reizēm kolonijā ir vienota ar citiem gārņu dzimtas putniem, piemēram, gārņiem un mazajiem gārņiem, vai ibisiem un jūras kraukļiem. Tēviņi ieņem ligzdas vietu un tad ar rituālu deju aicina pie sevis mātīti.[18] Pāris izveidojas kādu 3—4 dienu laikā. Lopu gārņi veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Ligzdu, kas atgādina no zariem sakrautu platformu, būvē abi vecāki. Tēviņš piegādā būvniecības materiālus, mātīte krauj ligzdu.[9] Dējumā ir 1—5 gaišas, zilibaltas olas, bet visbiežāk ir 3—4. Tās ir 45 mm x 53 mm lielas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 23 dienas. Perē abi vecāki.[10]

Izšķiļoties putnēni ir daļēji klāti ar pūkām. Apspalvojums tiem izaug pēc 13—21 dienas. Jau 2 nedēļu vecumā tie sāk staigāt un pamest ligzdu, atrodoties tās tuvumā. No ligzdas tie izlido pēc 30 dienām, bet vecāki tos turpina joprojām barot vēl 15 dienas.[19] Reizēm lopu gārņi iedēj olas citu putnu ligzdās. Parasti tiek izmantoti sniegotie gārņi vai mazie zilie gārņi, lai gan šīs olas reti izšķiļas.[10] Reizēm mātītes iedēj olas citu lopu gārņu ligzdās. Šādas olas perējumā var būt līdz 30%.[20]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «World Bird List: Ibis, spoonbills, herons, hamerkop, shoebill, pelicans, 2020». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 26. martā.
  2. 2,0 2,1 «Putni.lv: Lopu gārnis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 24. martā. Skatīts: 2020. gada 4. aprīlī.
  3. Martínez-Vilalta, A. & A. Motis (1992) "Family Ardeidae (Herons)" in del Hoyo, J.; Elliot, A. & Sargatal, J. (editors). (1992). Handbook of the Birds of the World. Volume 1: Ostrich to Ducks. Lynx Edicions. ISBN 84-87334-09-1 401–402
  4. First cattle egrets breed in UK
  5. Latvijā novērota jauna putnu suga - lopu gārnis
  6. Linnaeus, C. (1758). Systema naturae per regna tria naturae, secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis, synonymis, locis. Tomus I. Editio decima, reformata. Holmiae. (Laurentii Salvii).. p. 144. "A. capite laevi, corpore albo, rostro flavescente apice pedibusque nigris"
  7. Cattle Egret
  8. Krebs, E. A.; Hunte, W.; Green, D. J. (2004). "Plume variation, breeding performance and extra-pair copulations in the cattle egret". Behaviour 141 (4): 479–499. doi:10.1163/156853904323066757
  9. 9,0 9,1 9,2 Herons, Egrets and Bitterns: Their Biology and Conservation in Australia
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 The Birds of North America : Cattle Egret
  11. Arendt, Wayne J. (1988). "Range Expansion of the Cattle Egret (Bubulcus ibis) in the Greater Caribbean Basin". Colonial Waterbirds (Waterbird Society) 11 (2): 252–262. doi:10.2307/1521007
  12. «Cattle egret as a biocontrol agent». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 29. septembrī. Skatīts: 2011. gada 17. martā.
  13. Siegfried, W. R. (1971). "The Food of the Cattle Egret". Journal of Applied Ecology (British Ecological Society) 8 (2): 447–468. doi:10.2307/2402882
  14. Chaturvedi, N. (1993). "Dietary of the cattle egret Bubulcus ibis coromandus (Boddaert)". Journal of the Bombay Natural History Society 90 (1): 90.
  15. Dinsmore, James J. (1973). "Foraging Success of Cattle Egrets, Bubulcus ibis". American Midland Naturalist (The University of Notre Dame) 89 (1): 242–246. doi:10.2307/2424157
  16. Lever, C. (1987). Naturalised Birds of the World. Longman Scientific & Technical; Harlow, Essex.. pp. 15–17. ISBN 0-582-46055-7.
  17. «Predation on birds by the Cattle Egret». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 17. martā.
  18. Marchant, S.; Higgins, P.J (1990). Handbook of Australian, New Zealand and Antarctic Birds, Volume 1 (Ratites to Ducks). Oxford University Press. ISBN 0-19-550368-3 Nepareizs ISBN.
  19. Kushlan, James A.; Hancock, James (2005). Herons. Oxford University Press. ISBN 0-19-854981-4.
  20. Fujioka, M.; Yamagishi, S. (1981). "Extra-marital and pair copulations in cattle egret". The Auk 98: 134–144.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]