Bērnudārzs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Bērnudārzi)
Jump to navigation Jump to search
Bērnudārza klase Afganistānā

Bēnudārzs jeb pirmsskolas izglītības iestāde kalpo bērniem kā pāreja starp mājas izglītības un oficiālās izglītības iegūšanu. Otra bērnudārza definīcija paskaidro, ka tā ir izglītības iestāde, kas sagatavo bērnus nākamajam līmenim - pamatizglītības apguvei pamatskolā. Bērniem rotaļu veidā māca pamatprasmes un zināšanas, kā arī reizēm pasniedz parastas nodarbības.

Lielākajā daļā valstu bērnudārzs ir daļa no pirmsskolas izglītības sistēmas[1]. Iestādi apmeklē 2 - 7 gadu veci bērni, atkarībā no valsts likumiem. ASV un Kanādā, tāpat arī dažos Austrālijas apgabalos vārdu "bērnudārzs" lieto, lai aprakstītu pirmo mācību gadu vai pamatskolu. Dažās valstīs tā ir obligāta prasība - vecākiem sūtīt savus bērnus (vidēji 5 gadu vecus) uz bērnudārziem. Vairāki ASV štati, bērniem vecumā no 5 - 6 gadiem, nepadara bērnudārza apmeklējumu par obligātu prasību. Tai pat laikā atkal citi štati nosaka tieši pretēji - visus piecgadīgos bērnus vest uz bērnudārzu.

Iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērni apmeklē bērnudārzu, lai mācītos pienācīgi kominicēties, spēlēties un mijiedarboties ar pārējiem. Lai motivētu bērnus mācīties valodu, runāt, lasīt, skaitīt, tāpat arī klausīties, dziedāt un zīmēt, skolotājs ir nodrošināts ar dažādiem materiāliem un aktivitātēm. Bērniem, kuri iepriekš lielu daļu ir pavadījuši mājās, bērnudārzā māca pielāgoties dzīvot bez vecākiem un pārdzīvot satraukumu. Tā var būt pirmā iespēja regulāri mijiedarboties ar citiem bērniem. Bērnudārzs arī atļaut mātēm, tēviem vai auklēm nākt pakaļ saviem bērniem jebkurā laikā.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frīdrihs Frobels pirmo bērnudārzu atvēra Vācijā 1840. gadā

Par pirmajiem bērnudārziem liecina vairāki avoti. 1816. gadā, nelielā ciematā New Lanark, kas atrodas Skotijā, Roberts Ovens (Robert Owen) (filozofs un pedagogs) atvēra bērnu skolu.[3][4][5] Citu skolu 1819. gadā Londonā atvēra Semjuels Vilderspins (Samuel Wilderspin)[6]. Ungārijā, tās galvaspisētā Budapeštā, pirmais bērnudārzs tika dibināts 1828. gada 27. maijā. Tās dibinātājs bija grāfiene Terēze Brunszvika (Theresa Bunszvik) (1775. - 1861. g.), kas ieguva nosaukumu Angyalkert (tulk. Eņģeļu dārzs)[3][7]. Turpmākajā laikā attīstījās līdzīgi bērnudārzi visā Ungārijas karalistē, kļūstot populāriem muižniecības un vidusslāņa aprindās.

Vēlāk vācu tautības pārstāvis Frīdrihs Frobels (Friedrich Fröbel) (1782. - 1852. g.) atvēra pirmo izglītības iestādi ārpus Ungārijas. Tas notika 1840. gada 28. jūnijā, lai iezīmētu četrsimto Gūtenberga izgudrojuma gadadienu. Frobels izveidoja vārdu Kindergarten (tulk. no vācu valodas: bērnudārzs). Frobela darbība šajā pirmsskolas izglītības iestādē ar nosaukumu Kindergarten bija veiksmīgs piemērs atlikušajai Eiropai un visai pasaulei.

Pirmais bērnudārzs ASV parādījās Viskonsinas štatā 1856. gadā. Tā vadītājs bija Margarita Meijere Šurca (Margarethe Meyer Schurz). Bērnudārza vadītāja daudz informācijas aizguva no Fridriha Frobela pielietotajām metodēm. Viņas māsa dibināja bērnudārzu Londonā.

Pirmais brīvais bērnudārzs Amerikā tika dibināts 1870. gadā, kura vadītājs bija Konrāds Popenhusens (Conrad Poppenhusen), vācu rūpnieks un filantrops. Viņš apmetās Ņujorkas pilsētā, kur izveidoja Popenhusena Institūtu (Poppenhusen Institute), kas pastāv vēl šodien. Pirmais publiski finansētais bērnudārzs ASV tika izveidots Sentluisā 1873. gadā. Tās vadītāja bija Sjūzena Blova (Susan Blow). 1886. gadā tika dibināta Nacionālā Izglītības koledža (National College of Education). Tās vadītāja bija Elizabete Harisone (Elizabeth Harrison), kura plaši aprakstīja teoriju par pirmsskolas izglītību un cītīgi strādāja, lai uzlabotu izglītības standartus bērnudārzu audzinātājiem.

Latvijā[8][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas teritorija latviešu bērnudārzu veidotāji bija mecenāts Augusts Dombrovskis un viņa līdzgaitniece profesionālā pedagoģe Marta Rinka, kuri organizēja pirmo pirmskolas bērnu audzināšanas skolu (Zaļā skola) Mīlgrāvī 1900.gadā.

Pēc Latvijas izglītības likuma (08.12.1919.) bērnudārzi bija audzināšanas iestādes ar uzdevumu sagatavot bērnu darbam pirmsskolā. Pirmsskolas grupas darbs nosacīts ar 1920.g. likumu par pirmsskolām. Bērnudārzos strādāja Izglītības ministrijas vai pilsētas valdes algoti audzinātāji, pēc F. Frobela vai Marijas Montesori metodikas ar praktisko darbību aktualizāciju: aplicēšanu, šūšanu, veidošanu, pīšanu, darbu ar kokmateriālu. Didaktiskā rakstura tam nebija, ka arī programmas.

1920.‒30. gados Latvijas skolas departaments atzina, ka nepieciešama ir bērnu iepriekšsagatavošana skolai, un audzinātāju darbība bija orientēta sim nolūkam. Tajā laikā valstī bija 97 pirmsskolas iestādes, kurus apmeklēja 5700 bērnu.

Padomju laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1940. gadā privāto bērnudārzu vietā Latvijā tika organizēti valsts bērnudārzi.

Pēc II Pasaules kara bija uzsākta intensīvā bērnudārzu tīkla attīstība. 1960. gadā Latvijā darbojās jau 438 pirmsskolas iestādes 26 tūkstošiem bērnu.

1960. gadā republikā pirmsskolas bērnu iestādes (mazbērnu novietne – bērnudārzs) bija apvienotās ar vienotu audzināšanas sistēmu.

1968.g. sākumā Latvijā bija 697 pirmsskolas bērnu iestādes, kuriem valsts ik gadu piešķīra ap 14 mlj rubļu, val katra bērna uzturēšanai 31 rubli mēnesī, t.i. 372 rubļus gadā, no kuriem vecāku iemaksas sedza tikai niecīgu daļu. Kopā ar valsts bērnudārziem pastāvēja uzņēmumu bērnudārzi, kuri finansējumu saņēma no konkrētu uzņēmumu budžeta un bija labāk nodrošināti. Kolhoza-miljonārā "Ādaži" bērnudārzs bija aprīkots ar baseinu[9].

Turpinot pirmsskolas bērnu iestāžu paplašināšanu, to skaitu 1985. gadā salīdzinājumā ar 1960. gadu palielināja 2,3 reizes, bet bērnu skaitu tajos piecas reizes.Tomēr bērnudārzi bija pārpildīti: pirmsskolas iestādes 1985.gadā bija pieejami 61 % bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem. Līdz 1990. gadam bērnudārzu skaita pieaugums turpinājas.

Padomju okupācijas laikā tika atvērti specializēti bērnudārzi (bērniem ar redzes traucējumiem, logopēdiskie, sanatorijas tipa).

Pirmsskolas darbu reglamentēja Vissavienības audzināšanas programma bērnudārzā un metodiskie norādījumi tai (1964), tipveida audzināšanas un mācību programma bērnudārzā (1984).

Pēc neatkarības atgūšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsskolas izglītības iestāžu attīstību pēc 1991.g. skāra valdības pieņemtie lēmumi, likumdošanas izmaiņas un finansējuma trūkums.

1993.gadā, salīdzinot ar 1990., bērnudārzu skaits bija samazinājies gandrīz divkārt un tos apmeklēja tikai 28 % bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem. Lai gan bērna kopšanas atvalinājums atļava mātei nestrādāt trīs gadus, valsts ģimenes pabalsts izrādījās pārāk mazs, lai mātes varētu atļauties nestrādāt. Pieprasījums uz bērnudārziem sāka augt un 1996.gadā tos apmeklēja jau 43 %, 1997. g. – 44 % bērnu pirmsskolas vecumā.

2016./2017. mācību gadā Latvijā strādāja 647 pirmsskolas izglītības iestādes. Bērnu skaits tajās palielinājies no 88226 (2010. gadā) līdz 94249 (2016. gadā).

Citās valstīs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bulgārija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bulgārijā jēdziens detska gradina (деτска градина) tiek attiecināts uz 3 - 6 gadus veciem skolojošiem bērniem. Tālāk seko pirmsskolas klases, kas tiek apmeklētas gadu pirms pamatskolas.

Ķīna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīnā ekvivalents vārds bērnudārzam ir 幼儿园 (yòu ér yuán). Bērni apmeklē bērnudārzu sākot no 2 gadu vecuma un beidz līdz kļūst vismaz 6 gadu veci. Bērnudārzi Ķīnā lielākoties tiek iedalīti sekojošās pakāpēs: 1. Rotaļu grupiņa (小班/xiăo bān): 2-3 gadus veci bērni 2. Zemākais bērnudārzs/ZBD (中班/zhōng bān): 3-4 gadus veci bērni 3. Augstākais bērnudārzs/ABD (大班/dà bān): 4-5 gadus veci bērni 4. Pirmsskola (学前班/xué qián bān): 5-6 gadus veci bērni.

Dažiem bērnudārziem nav pirmsskolas (学前班/xué qián bān).

Dānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divas trešdaļas no noteiktajām dienas aprūpes institūcijām ir pašvaldību aprūpes centri, taču atlikusī trešdaļa ir privāto organizāciju rokās, ko vada apvienības, vecāki vai uzņēmumi. Gan pašvaldību, gan privātās organizācijas vadās pēc vienotiem apmācību principiem un metodēm.

Dāniju uzskata par pionieri (ne izgudrotāju) tā saucamo meža bērnudārzu izveidē, kad bērni lielākoties uzturas ārā pie dabas.

Ēģipte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēģiptē bērni uz bērnudārziem drīkst doties tikai divus gadus (BD1 un BD2), vecumā no 4 - 6 gadiem.

Kuveita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuveitā bērni var doties uz bērnudārziem divus gadus par brīvu (B1 un B2). Bērnu vecums - no 4 - 6 gadiem

Malāvija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Malāvijā bērnudārzus sauc par "obuko". Te lielākoties pieņem 4 - 6 gadus vecus bērnus. Valstī darbojas vairāki angļu valodā runājoši bērnudārzi.

Maroka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marokā pirmsskola ir zināma kā école maternelle, Kuttab vai Ar-Rawd. Pašvaldību rokās esošās maternelle skolas ir pieejamas viscaur valsts teritorijā, pieņemot 2 - 5 gadus vecus bērnus (lai gan vairākās vietās 3-gadīgi bērni var netikt bērnudārzā - pārāk garas rindas). Tas nav obligāti, taču iestādi apmeklē aptuveni 80% bērnu vecumā no 3 - 5 gadiem. To regulē Marokas izglītības departaments.

Rumānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rumānijā grădiniţă nozīmē "mazais dārziņš" ir izglītības forma pirmsskolas (zem 6 vai 7 gadu veciem) bērniem. Bērnus sadala "mazajā grupiņā" (grupa mică 3 - 4 gadu veci bērni), "vidējā grupiņa" (grupa mijlocie vecumā līdz 5 gadiem) un "lielā grupiņa" (grupa mare vecumā līdz 6 vai 7 gadiem). Pēdējos gados privātie bērnudārzi ir kļuvuši arvien populārāki, papildinot valsts pirmsskolas izglītības sistēmu.

Krievija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijā Детский сад (tiešā tulkojumā - "bērnudārzs") ir izglītības institūcija 3 - 7 gadus veciem bērniem. Tas ir Детское дошкольное учреждение (bērnu pirmsskolas iestāde).

Singapūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnudārzi Singapūrā 3 - 6 gadus veciem bērniem nodrošina līdz trīs gadu ilgas pirmsskolas programmas. Trīs gadu programma, zināma kā auklīšu grupiņa, bērnudārzs 1 (B1) un bērnudārzs 2 (B2), sagatavo bērnus pirmajam gadam pamatskolas iestādē. Daži bērnudārzi tālāk iedala auklīšu grupiņu N1 un N2.

Sudāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnudārzi Sudānā, tāpat kā citās arābu valstīs, tiek iedalīti privātajos un publiskajos bērnudārzos. Sākumā obligāti nepieciešams iegūt pirmsskolas izglītību, lai turpinātu mācības skolā. Bērnudārzā tiek uzņemti 3 - 6 gadus veci bērni (auklēšana - spēlēšanās - mācības). Arābu valstīs tiek nodrošinātas labas mācību programmas - Angļu valoda, matemātika un citas.

Ukraina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā 56% bērnu, vecumā no 1 - 6 gadiem, bija iespēja iegūt pirmsskolas izglītību. Tā ziņo Ukrainas Izglītības un Zinātnes ministrija.[10] Agrāk vairākas pirmsskolas iestādes un bērnudārzi ekonomisko un demogrāfisko apsvērumu dēļ tika slēgti.[11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bernudārza definīcija no Microsoft Encarta CD edition, 2004. (angliski)
  2. http://www.watertownhistory.org/Articles/KindergardenFirst.htm (angliski)
  3. 3,0 3,1 Vag, Otto (March 1975). "The Influence of the English Infant School in Hungary". International Journal of Early Childhood (Springer) 7 (1): 132–136. (angliski)
  4. New Lanark Kids: Robert Owen (angliski)
  5. education in robert owen's new society: the new lanark institute and schools (angliski)
  6. Samuel Wilderspin. The Importance of Educating the Infant Poor. London, 1823. (angliski)
  7. Budapest Lexikon, 1993 (angliski)
  8. Emīlija Černova. «Pirmsskolas izglītība Latvijā». enciklopedija.lv (latviešu), 2019-07-19. Skatīts: 2019-11-12.
  9. Ādažu pirmsskolas izglītības iestādes vēsturiskā attīstība.
  10. Education Ministry: Some 44 percent of children unable to attend kindergarten, Kyiv Post (August 11, 2010) (angliski)
  11. Encyclopedia of Motherhood by Andrea O'Reilly, Sage Publications, Inc, 2010, ISBN 978-1-4129-6846-1 (page 1226) (angliski)