Folijskābe
| Folijskābe | |
|---|---|
.svg) Folijskābes struktūrformula  Folijskābes molekulas modelis  Pudelīte ar kristālisku folijskābi | |
| Citi nosaukumi |
folacīns, folāts, pteroilglutamīnskābe, B9 vitamīns, Bc vitamīns, M vitamīns |
| CAS numurs | 59-30-3 |
| Ķīmiskā formula | C19H19N7O6 |
| Molmasa | 441,4 g/mol |
| Kušanas temperatūra | 250°C |
| Šķīdība ūdenī | 0,0016 g/100 ml |
Folijskābe jeb folskābe ir svarīgs ūdenī šķīstošs vitamīns, kas nepieciešams cilvēka imūnsistēmas un sirds un asinsvadu sistēmas normālai attīstībai un darbībai. Tāda pati iedarbība kā folijskābei ir arī vairākiem tās atvasinājumiem, piemēram, di-, tri- vai poliglutamātiem (tos visus kopā ar folijskābi mēdz saukt par folacīnu). Folijskābe pieder pie B grupas vitamīniem un to senāk dēvēja par B9 vai Bc vitamīnu (retāk arī par B11 vitamīnu).
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1931. gadā pētniece Lūsija Vilsa (Lucy Wills) paziņoja, ka rauga ekstrakta lietošana uzturā var izārstēt grūtnieču mazasinību. Vēlāk folijskābe tika identificēta kā rauga ekstrakta galvenā iedarbīgā viela un sākumā to nosauca par M vitamīnu. 1941. gadā no spinātu lapām folijskābe tika iegūta brīvā veidā (Viljamss[1]), bet 1945. gadā tā tika mākslīgi sintezēta.[2].
Ķīmiskā uzbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Folijskābe ir visai sarežģīts savienojums un tās molekulu nosacīti var iedalīt trijās struktūrdaļās: pteridīna atvasinājuma daļā (pteridīns ir biciklisks slāpekli saturošs heterocikliskais savienojums); molekulas vidējā daļa ir 4-aminobenzoskābes fragments; trešā daļa ir glutamīnskābe, kas ar aminogrupas starpniecību saistīta ar benzoskābi. Folijskābes molekulas daļu bez glutamīnskābes sauc par pteroīnskābi, tādēļ pašu vitamīnu dēvē arī par pteroilglutamīnskābi (saīsināti PGS vai angļu variantā — PGA).[3] Arī pteroīnskābei ir bioloģiska aktivitāte, jo tā organismā savienojas ar glutamīnskābi, veidojot folijskābi. Tāpat šāda aktivitāte piemīt dabiskajiem pteridīna atvasinājumiem — pterīniem un pterīdiem, piemēram, ksantopterīnam.
Atrašanās pārtikas produktos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Daudz folijskābes ir dārzeņos ar zaļām lapām, no kā cēlies arī vitamīna nosaukums (latīņu: folium — 'lapa'). Folijskābi satur arī vairāki citrusaugļu veidi, pupas, rupjmaize, raugs, aknas, medus. Visvairāk folijskābes satur liellopu aknas — 0,59 mg uz 100 g. Pārtikas pagatavošanas procesā daļa folijskābes un tās atvasinājumu sadalās (folijskābe ir nestabila gaismā, par 80°C augstākā temperatūrā, kā arī skābā vidē).
Bioloģiskā nozīme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzīvnieki un cilvēks nespēj savos organismos sintezēt folijskābi un uzņem to ar barību vai arī izmanto zarnu mikrofloras sintezēto folijskābi. Uzņemtā folijskābe organismā pārveidojas par tās aktīvo formu — tetrahidrofolijskābi. To nodrošina īpašs ferments dihidrofolātreduktāze. Sintētisko folijskābi organisms izmanto labāk, nekā pārtikā esošo.[4] Cilvēkam diennaktī nepieciešami 0,3 mg folijskābes (grūtniecēm 0,4 mg).[5] Bioķīmiski folijskābe piedalās tā saucamo C1-savienojumu (metilradikāļa vai skudrskābes) vielmaiņas procesos, kā arī tirozīna un nukleozīdu vielmaiņā. Folijskābe ietilpst fermentu sastāvā, kas neitralizē homocisteīnu — toksisku aminoskābi, kas dabiski veidojas organismā no metionīna un cisteīna.
Folijskābes trūkums pieaugušajiem var izraisīt megaloblastu anēmiju jeb makrocitāro hiperhromo anēmiju, bet cilvēka embrijam palielina nervu caurulītes attīstības defektu risku (var rasties vilkarīkle, zaķalūpa, mugurkaulāja šķeltne). Mazasinība jeb anēmija ir galvenā folijskābes avitaminozes pazīme (klīniski tā līdzīga B12 vitamīna trūkuma izraisītajai anēmijai, bet B12 vitamīna injekcijas to nenovērš).
Folijskābe īpaši nepieciešama šūnām, kuras strauji dalās. Pie tādām šūnām pieder arī ļaundabīgo audzēju šūnas, tādēļ vairāku pretaudzēju ķīmijterapijas preparātu iedarbība balstās uz folijskābes metabolisma nomākšanu. Pazīstams ķīmijterapijas līdzeklis ir metotreksāts, kas traucē tetrahidrofolijskābes sintēzi šūnās no folijskābes. Metotreksāta ķīmiskā uzbūve ir līdzīga folijskābes uzbūvei un tas spēj neatgriezeniski saistīties ar dihidrofolātreduktāzi, bloķējot fermenta darbību. Daudz vienkāršāka viela — aminopterīns — arī pieder pie folijskābes antagonistiem un bija pašas pirmās izgudrotās pretvēža zāles.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: folijskābe |
- ↑ D. Ferdmans. Bioķīmija. Rīga, Zvaigzne, 1971, 123. lpp.
- ↑ Angier A.B. et al. Synthesis of a compound identical with the L. Casei Factor. Science 1945;102:227
- ↑ A. Strakovs, J. Dzenītis, N. Jevharitska. Ārstniecības vielu ķīmija un tehnoloģija. R:, RTU izdevniecība, 2007, 160. lpp.
- ↑ Suitor CW, Bailey LB (2000). «Dietary folate equivalents: interpretation and application». Journal of the American Dietetic Association 100 (1): 88-94. PMID 10646010.
- ↑ Zariņš, L. Neimane. Uztura mācība. R:, LU Akadēmiskais apgāds, 2009, 49. lpp., ISBN 978-9984-45-074-2
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Folijskābe.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|