Baldones kūrorts

Baldones kūrorts 18. gadsimtā (no Broces kolekcijas, 1795).

"Baltā pils" (celta 1901).

Baldones peldu iestāde (celta 1939).

Baldones kūrorts bija 18. gadsimtā izveidots ārstniecības un rehabilitācijas iestāžu komplekss Baldonē.

Vēsture

Baldones avotu dziednieciskās īpašības esot zināmas kopš viduslaikiem, par ko liecina avotā atrastie naudas gabali. Kāds nostāsts vēstī, ka 15. gadsimta sākumā pie sēravota atradies "mestra tronis", kurā vasarās mēdzis apmesties Livonijas ordeņa mestrs. Sakarā ar ilgstošajiem Napoleona kariem Kurzemes un Zemgales hercogistes muižnieki centās izveidot vācu kūrortiem līdzīgas atveseļošanās vietas, Baldones muižas nomnieks Frīdrihs Georgs fon Līvens (1748—1800) popularizēja vietējā sēravota dziednieciskās īpašības. 1795. gadā Jelgavas pilsētas un hercoga Pētera galma ārsts Johans Heinrihs Ekhofs (1750-1810) publicēja Baldones un Bārbeles minerālavotu aprakstu (Beschreibung der Mineralquellen von Baldohn und Barbern). Tūlīt pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gada jūlijā jaunieceltais ģenerālgubernators Pēteris Ludvigs fon der Pālens lika arī Jelgavas ārstam Kārlim Šīmanim izpētīt Baldones sēravotus, kurus nodeva ”privātā pieskatīšanā Baldones muižas nomniekam fon Līvenam, kurš to ir apbūvējis saglabāšanai”.

1797. gada 5. septembrī ķeizars Pāvils I parakstīja pavēli par Baldones kūrorta dibināšanu. 1799. gadā Dr. K. Šīmanis Jelgavā iespieda 365 lappušu garu pētījumu par Baldones sēravota ūdens īpašībām. Pēc Frīdriha Georga Līvena nāves 1805. gadā Baldones muižu iznomāja brāļiem Korfiem – Gerhardam Heinriham (1759–1820) un Frīdriham Gothardam (1761-1830), kuru vadībā uzcēla vasarnīcu Villa Korff un krogu, lielāku vannu māju un labiekārtoja parku. Baldones kūrorta pārvaldnieks bija ārsts Kārlis Bursi (1826—1840). Kūrorta nozīme mazinājās pēc Ķemeru kūrorta atklāšanas 1838. gadā, tomēr 19. gadsimta beigās Baldonē bija ap 50 dzīvojamo māju, kurās izmitināja arī kūrorta viesus. Lepnāko ēku 1901. gadā uzcēla mežkungs Ādams Mickēvičs, kura ieguva "Baltās pils" nosaukumu.

Pēc Pirmā pasaules kara un 1920. gada zemes reformas Baldones kūrortu nacionalizēja, lai gan Korfu dzimtas mantinieki mēģināja pretendēt uz dažiem īpašumiem. Iekšlietu ministrijas pakļautībā 1920. gada maijā izveidoja Baldones sēravotu direkciju "Baldones sēravoti". Par teritorijas labiekārtošanu un kultūras dzīvi rūpējās Baldones sēravotu labierīcības biedrība. Šajā laikā kūrortā darbojās 15 dūņu vannas un 15 sēra, ogļskābās un skuju ekstrakta vannas. Kūrorta apmeklētājus laipni uzņēma ģimenes dzīvokļos vai privātvasarnīcu atsevišķās istabās, kā arī direkcijas mājā vai kūrmājā. 1928. gadā uzcēla dūņu vannu ēku ar 10 dūņu vannu kabīnēm un 2 komprešu un atpūtas telpām. 1936. gadā ierīkoja Baldones peldētavu un 1937. gadā uzbūvēja Riekstu kalna skatu torni un slēpošanas kompleksu. 1939. gadā pabeidza celt jaunu Baldones peldu iestādes ēku.

Drīz pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 15. augustā atklāja PSRS sanatoriju "Baldone", kuras centrālajā korpusā notika ārstnieciskās procedūras un izmeklējumi, "Baltās pils" ēkā atradās sieviešu slimību, bet agrākajā villā "Lonija" citu slimību ārstniecības nodaļas. Sanatorijas parkā atradās laboratorija, 1961. gadā izveidoja vīriešu ārstniecības nodaļu, bet 1980. gadā uzbūvēja astoņstāvīgu dzīvojamo ēku apmēram 500 viesu izmitināšanai. 1996. gadā valsts uzņēmumu "Sanatorija Baldone" nodeva privatizācijai, to sadalot objektos.