Pāriet uz saturu

Agrārā reforma Latvijā

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no 1920. gada zemes reforma)
Agrārreforma Latvijā

1920. gada agrārā reforma Latvijā bija zemes īpašuma sistēmas pārveidošana Latvijā, sākumā valstij nacionalizējot lielsaimniecības, to skaitā muižas un viņu īpašumus, sadalot iegūtās zemes un vēlāk veicot valsts zemes sadalīto gabalu piešķiršanu tās iedzīvotāju privātīpašumā, vienlaicīgi nodrošinot lielu skaitu pilsoņu ar lauksaimniecībā izmantojamu zemi un nostabilizējot valstī agrāro politiku. Agrārā reforma tika uzsākta oficiāli 1920., bet faktiski 1919. gadā un noslēdzās 1937. gadā.

Veicinošie apstākļi reformas ieviešanai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms Pirmā pasaules kara dažādā veidā izpaudās iedzīvotāju nemiers ar pastāvošiem apstākļiem toreizējā Baltijā (Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņās) īpaši par muižu privilēģijām un agrāro iekārtu. Nemieru kulminācija bija 1905. gada revolūcija Latvijā, kas vēlāk radīja politiskas kaislības. Tolaik Latvijas teritorijā bija milzīgs lauku iedzīvotāju bezzemnieku skaits ar sliktu materiālo un tiesisko stāvokli un pastāvošos apstākļos viņiem nebija izredžu tikt pie savas zemes, tāpēc šī iemesla dēļ nereti bija spiesti doties prom no Latvijas.

Vairums zemes piederēja muižām,[1] taču to nomas apstākļi un atkarība no tām pakļāva savā varā rentniekus jeb īrniekus, jo tolaik pastāvošie zemnieku likumi un agrārais virziens nedeva pārliecību par zemes iegūšanu savā īpašumā. Savukārt tos sīkzemniekus, kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas bija ieguvuši zemi un mājas, nospieda parādi muižnieku kredītsabiedrībām, kā arī nespēja aktīvi līdzdarboties zemes pārvaldes lietās. Tolaik galvenās pārvaldes un augstākās pašvaldības iestādes lielā mērā atradās krievu ierēdņu rokās, tajā pašā laikā muižnieki bija galvenokārt vācbaltieši, bet Latgalē arī poļi. Šie apstākļi tautu nemieru kustībās ieviesa arī politiski nacionālu raksturu, tautā attīstījās nacionālisma idejas, kā rezultātā laukos dzīvojošiem bezzemniekiem un sīkzemniekiem piepulcējās klāt arī citi iedzīvotāju slāņi, apzinādamies agrārreformas nepieciešamību.

Agrārreformas ieviešanu veicināja arī vairāki radušies citi apstākļi. Latvijas muižas, līdzīgi kā citas saimniecības, bija guvušas lielus zaudējumus Pirmajā pasaules kara laikā gan no tiešajiem kara postījumiem, gan no lielinieku izpausmēm, kas centās muižās nostiprināt savu varu, muižās ierīkojot 230 padomju saimniecības.[2] Iepriekš minētais norādīja, ka muižas nespēs atjaunot savas saimniecības līdz pirmskara līmenim, jo pat pirms kara tikai mazs skaits muižu gada bilanci spēja noslēgt bez finanšu iztrūkuma.

Cits apstāklis, kas veicināja reformēšanu zemes lietās, izrietēja no pašu muižnieku pieļautajām kļūdām. Vācu okupācijas laikā muižnieki piedāvāja ievērojamas muižu daļas nodot kolonizācijas vajadzībām — tādā veidā Vācijas pilsoņi un karaspēks spētu iegādāties zemi savā īpašumā. Pateicoties Vācijas sakāvei karā un Novembra revolūcijai, šis plāns neīstenojās. Vairāki vietējie vācbaltiešu muižnieki piedalījās arī 1919. gada Bermontiādes kaujās pret Latvijas valsti,[2] kas izraisīja sabiedriski politiskās cīņas pieaugumu par muižniecības politiskās varas iznīcināšanu un to lielo zemes īpašumu likvidēšanu.

Gandrīz puse no Latvijas privātajām muižām tika pārņemta valsts pārziņā jau pirms agrārlikuma stāšanās spēkā. Pēc lielinieku varas krišanas muižas tika pārņemtas no to īpašniekiem vai to pilnvarniekiem, kā arī stājās spēkā sekvestri jeb atņemti īpašumi valsts nodevējiem pēc Latvijas brīvības cīņām. Tādu pārņemto muižu kopskaits 1920. gadā bija 629. Valsts pārziņā tika pārņemtas arī 940 pusmuižas, 16 mācītāju muižas un 66 mācītāju muižu nomas mājas, 15 Vidzemes bruņniecības un Kurzemes bruņniecības muižas, kā arī bijušās zemnieku agrārbankas muižas, kas valsts īpašumā pārgāja, saskaņā ar 1920. gada 20. jūnija likumu. Kopējā valsts pārņemto īpašumu bez mežiem platība bija 800442 hektāri. 133 muižas, no iepriekš minētām muižām, valsts apsaimniekoja pati. Jau 1919. gada beigās un nākamo gadu norisinājās iepriekšēji zemes sadalīšanas darbi, iedalīto zemes gabalu iznomāšanai un agrārreformas priekšdarbu veikšanai.[3]

Agrārās reformas mērķis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reformas pamatmērķi bija vairāki — jaunu saimniecību izveidošana un jau pastāvošo sīksaimniecību paplašināšana, ar to domājot, līdzšinējo lielsaimniecību zemes platību sadalīšanu mazākās zemes platībās, tādējādi iegūstot zemi jaunu saimniecību izveidei. Dažādu saimniecisku uzņēmumu izveide, sociālu un kultūras vajadzību apmierināšana, ar to saprotot netiešus agrārreformas uzdevumus ka sekas pēc reformas ieviešanas. Reformas mērķis bija arī rast iespējas pilsētu un miestu paplašināšanai, tātad no valsts pārņemtajām zemēm noteiktas platības rezervēt apdzīvotu vietu attīstībai.

Agrārreformas likuma daļas Latvijas Satversmes sapulce pieņēma dažādos laikos:

  • I daļu "Par Valsts zemes fonda nodibināšanu" (26 paragrāfi) pieņēma Satversmes sapulcē 1920. gada 16. septembrī[2];
  • II daļu "Par Valsts zemes fonda izlietošanu" (19 paragrāfi) pieņēma Satversmes sapulces plenārsēdē 1920. gada 21. decembrī;
  • III daļu "Par agrārreformas nostiprināšanu" izdeva 1922. gada 3. maijā;
  • Likums "Par piešķirtās zemes nodošanu privātīpašumā vai atdošanu dzimtas nomā" izdeva 1923. gada 23. aprīlī;
  • IV daļu "Par zemes ierīcības komitejām" (21 paragrāfs) pieņēma 1920. gada 17. septembrī.[4]

Centrālā zemes ierīcības komiteja

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālā zemes ierīcības komiteja tika izveidota saskaņā ar Agrārreformas likuma IV daļu "Par zemes ierīcības komitejām", kas izdota 1920. gada 17. septembrī. Tā vadīja un pārzināja visus valsts zemes fonda izlietošanas, sadalīšanas un piešķiršanas darbus valstī, izdeva dažādas instrukcijas, administratīvā ceļā nosakot un regulējot agrārreformas darbus praksē.

Komiteju vadīja priekšsēdētājs — zemkopības ministrs, bet komitejas locekļus sastādīja no 6 Satversmes sapulces ievēlētiem dažādu partiju pārstāvjiem, un no tikpat lielā skaitā valdības ieceltiem ierēdņiem.

Centrālā zemes ierīcības komitejas uzdevumi bija vadīt un pārzināt zemes fonda izlietošanu, sadalīšanu un piešķiršanu; sastādīt zemes izlietošanas, sadalīšanas un darbības plānus; apstiprināt sadalīšanas, izlietošanas un piešķiršanas projektus, kā arī zemes pieprasītāju un pabalstu sarakstus; vadīt un pārzināt apriņķu komiteju darbu; apstiprināt jaunajām saimniecībām izsniedzamos zemes līgumus un plānus; izstrādāt instrukcijas.

Valsts zemes fonds

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrārreformas mērķu sasniegšanai ar Agrārreformas likuma I daļu "Par Valsts zemes fonda nodibināšanu" tika nodibināts speciāls Valsts zemes fonds. Zemes fondu sastādīja nacionalizētie jeb atsavinātie īpašumi[5] un tie bija:

  • valsts zemes, muižas un meži;
  • privātās muižas, izņemot no muižām atdalītās un pārdotās zemnieku zemes;
  • mācītāju muižas un zemes;
  • pilsētu bruņinieku muižas;
  • bruņniecību muižas;

Valsts zemes fondā tika ieskaitītas arī nepārdotās zemnieku mājas, okupācijas laika kolonizāciju biedrību, ārvalstu banku un sabiedrību iepirktās zemnieku zemes.

Līdz ar likuma izdošanas laiku — 1920. gada 16. septembrī šīs zemes skaitījās atsavinātas, neparedzot nekādu atlīdzību un pārgāja valsts īpašumā.[6] Valsts zemes fonds kopā bija ieguvis 3396815 ha zemes jeb 52% lauksaimniecībā izmantojamo zemju kopplatību,[7] nacionalizējot 1479 muižas, 294 pusmuižas un 171 mācītājmuižu, 202 lauku saimniecības, 546 atsevišķus zemes gabalus, 5865 dzimtsnomas gabalus.[8] Iepriekšējiem zemes īpašniekiem, anulējot hipotekāros parādus, tika atstāta atstājamā jeb neatsavināmā zemes daļa, kas nav muižu centri un līdzinājās vidējām pārdotajā zemnieku saimniecībām — 50 ha līdz 100 ha platībā,[5] jo likums noteica saimniecības kā nedalāmas, ja to platība nepārsniedza 100 ha.[2] Reformas sākumā neatsavināja arī zemes un muižas, kas piederēja apriņķiem, pilsētām, miestiem, pagastiem un sādžām. Mācītāju vajadzībām no bijušo mācītājmuižu zemēm parasti atstāja 50 ha zemes.[5] Zemes, kas piederēja pilsētām, miestiem vai pagastu sabiedrībām, netika ieskaitītas zemes fondā un sadalītas, tikai noteiktā laikā likvidējamas. Kopā ar zemi pret atlīdzību valstij varēja tik atsavināti mājlopi un inventārs.

Valsts zemes fonda izlietošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Agrārlikuma II daļu "Par Valsts zemes fonda izlietošanu", kas tika izdots 1920. gada 21. decembrī, valsts zemes fondu izmantoja sekojoši:

  • meži, ūdeņi, lauksaimnieciski noderīgās zemes, zemes platības ar nozīmīgu vēsturisko un arheoloģisko nozīmi vai apakšzemes dabas resursiem palika valsts īpašumā un pārziņā. Valsts savā rīcībā paturēja bez mežiem un lauksaimniecībai nederīgas zemes arī izstrādātas zemes teritorijas savām vajadzībām, kas pirmām kārtām bija valsts muižas, jo tās bija ierīkotas uz vislabākajām zemēm un tās tika nodrošinātas ar visplašāko valsts lauksaimniecības inventāru. Valsts savā pārziņā paturēja arī noteiktus zemes gabalus paraugsaimniecību jeb kulturālo centru, kas kopskaitā bija 181, izveidei. Centru platība svārstījās no 50 — 300 ha, to pamatuzdevumi bija paraugsaimniecību izveide — 26 centri, vaislas mājdzīvdzīvnieku centri — 91, selekcijas centri — 22, zirgu audzētavas - 4, jaunlopu — 4, cūku audzētavas — 17 centri. Tika izveidoti arī 14 centri augu sēklu audzētavām.
  • Saimniecību, īpaši jaunsaimniecību izveide, piešķirot katrai maksimāli 27 ha zemes, no kuriem 22 ha ir lauksaimniecībā izmantojama zeme,[5] bet pārēja teritorija sastāda mežs un lauksaimniecībai nederīgā zeme, kā arī dārzsaimniecību jeb dārzu koloniju, līdz 10 ha izveide vietās, kur ir izdevīgi saimnieciskie, dabas vai satiksmes infrastruktūras apstākļi.
  • Zemes fondā ieskaitītas arī ilggadīgās zemnieku rentes mājas, kas netika sadalītas, bet ,nolīdzinot robežas, piešķīra zemi to līdzšinējiem zemes turētājiem, kuri zemi bija apsaimniekojuši ilgāk par 25 gadiem.
  • Sīksaimniecību paplašināšana. Īpaši aktuāli tas bija Latgalē, kur lielākā daļa zemnieku bija sīkzemnieki ar tiem piederošajām šņorzemēm, ko vajadzēja paplašināt, izveidojot viensētas.
  • Amatnieku un zvejnieku saimniecību izveide .
  • Servitūtu un citu zemes lietošanas ierobežojumu likvidācija, pēc kā zemnieki savos mežos varēja medīt, ūdeņos zvejot un tamlīdzīgi.

Atlīdzība par piešķirto zemi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrārlikuma II daļa noteica, ka no valsts zemes fonda zeme piešķirama pret zināmu atlīdzību. Atlīdzības lielums bija atkarīgs no zemes vērtības, ko noteica 1923. gada 23. aprīļa likums "Par piešķirtās fonda zemes novērtēšanu nododot to privātīpašumā vai muižu nomā". Likums noteica, ka piešķirtā zeme, atkarībā no tās ienesīguma, novērtējama ar aprēķinu, lai vidējais ienesīgums būtu 10 lati no hektāra, nepārsniedzot 20 latus no hektāra.[9] Atsevišķi vērtēja mežus, kas lielāki par 3 ha un ēkas, izņemot gadījumus, ja tās tika uzcēlis esošais saimnieks vai ticis veikts kapitālais remonts. Pēc faktiskās vērtības, kāda bija nodošanas laikā, novērtēja rūpniecības uzņēmumus, dārzus un ūdenskritumus.

Vērtēšanu un izpirkšanas maksu saimniecībām noteica pagastu, miestu, pilsētu zemes vērtēšanas komisijas, kas tika izveidotas līdz 1924. gadam, kā arī galvenā zemes vērtēšanas komiteja.

Agrārreformas nostiprināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrārreformas rezultātā radīto saimniecību uzturēšanu un nostiprināšanu regulē Agrārlikuma III daļa "Par agrārreformas nostiprināšanu", kas izdota 1922. gada 3. maijā. Likuma daļa noteica maksimālās un minimālās valsts zemes fonda saimniecību platības.

Likuma aizliedza no jauna apvienot vienā saimniecībā uz īpašnieka vai dzimtnomas tiesībām vairāk kā 50 ha valsts fonda zemes. Gadījumos, ja apvienoja 22—50 ha zemes, bija nepieciešama valdības atļauja un apvienošana bija pieļaujama tikai tādos gadījumos, ja apvienojamām saimniecībām bija kopēja robeža. Ja vienas personas rokās līdz likuma izdošanai jau bija vairāki īpašumi, tad tos vajadzēja likvidēt trīs gadu laikā. Katram zemes iegūšanas pretendentam ar parakstu bija jāapliecina, ka viņam nepieder vairāk zemes kā 22—50 ha.

Jaunsaimniecības un jau pastāvošās saimniecības nedrīkstēja sadalīt mazākos par 10 ha gabalos, izņemot gadījumus, ja dalāmā zeme kalpo mērķiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību, kā arī, likvidējot strejgabalus, taču arī tad bija nepieciešama valdības atļauja.

Situācijās, kad agrāk minēto kategoriju pretendentiem uz zemi tā tika piešķirta, bet viņiem nebija vajadzīgo līdzekļu vai saimniecības inventāra, tad saskaņā ar 1923. gada likumu ar Centrālās zemes ierīcības komitejas piekrišanu piešķirtās saimniecības likums ļāva pārdot tālāk. Taču personām, kuras bija no valsts zemes fonda ieguvušas zemi un vēlāk to pārdevušas, nebija tiesību nākamos 10 gadus iegūt no jauna zemes fonda zemi bez īpašas valdības atļaujas.

Valsts līdzdalība saimniecību izveidē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa no agrārās reformas rezultātā izveidotajām saimniecībām nespēja saviem spēkiem apbūvētie un nostiprināties. Tā kā agrārā reforma bija viens no jaunizveidotās valsts galvenajiem uzdevumiem — agrāras valsts izveidē, valsts ņēma līdzdalību, sniedzot materiālu un finansiālu palīdzību. Līdzdalība jaunsaimniecību atbalstā izpaudās galvenokārt sekojoši:

  • saimniecībām tika dotas dažādas maksājumu atlaides, to starp pirmajos 5 saimniekošanas gados atbrīvojot no nodokļiem;
  • būvniecībai tika piešķirti būvkoki, apkurei kurināmais materiāls no valstij piederošiem mežiem par lētu samaksu vai bez samaksas;
  • piešķirot ilggadīgu kredītu uz atvieglotiem noteikumiem jaunsaimniecību būvniecībai un saimniecības iekārtošanai.

Sākotnēji saimniecībām Zemkopības ministrija un Finanšu ministrijas Kredīta departaments piešķīra bezprocentu aizdevumus arī mājlopu un inventāra iegādei un citiem mērķiem, sedzot tikai kancelejas un citus izdevumus kā 1% no aizdevuma summas. Vēlāk kreditēšanu veica 1921. gadā izveidotā Valsts zemes banka, kuras uzdevumi bija kredītu izsniegšana lauku nekustajiem īpašumiem un agrārreformas finansēšanai.

Valsts Zemes banka

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Banka aizdevumus izsniedza ķīlu zīmēs, kas tika nodrošinātas ar bankā ieķīlātajiem īpašumiem un visiem valsts līdzekļiem. Jaunsaimniecībām un karā nopostītajām saimniecībām banka izsniedza aizdevumus 4% ķīlu zīmēs, bet pārējām saimniecībām un lauku rūpniecībai 6% ķīlu zīmēs. Banka aizdevumus izsniedza zemes iegūšanai, mantošanas tiesību nokārtošanai, apbūvei, meliorācijai, lauksaimniecības pasākumiem un agrāko hipotekāro kredītu nokārtošanai. Aizdevumu maksimālais termiņš bija 50 gadi.[10]

Tiesības uz zemi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrārlikums tiesības uz valsts fonda zemi deva ikvienam 18 līdz 65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes vai arī tā bija mazāka par 22 hektāriem.[5] Zemes gribētājam piešķirto zemi vajadzēja uzņemties apsaimniekot, tā bija vienīgā saistošā prasība. Reformas sākumā, 1919. gadā, kad valdība sāka reģistrēt zemes gribētājus, pieteicās aptuveni 43000 pretendentu, kopā ar ģimenes locekļiem tie bija 172474 Vidzemes un Kurzemes cilvēki, jo tad Latgale, kā arī daļa Kurzemes vēl bija okupēta. Aptuveni divas trešdaļas no iepriekš minētajiem pretendentiem spētu uzreiz dibināt savas saimniecības, jo bija nodrošinātas kā ar nepieciešamo inventāru, tā arī ar darbaspēku, jo lielākajai daļai jau bija savs zirgs, govs, arkli un citi rīki, bet citi bija līdzšinējie zemes rentnieki vai pusgraudnieki. Zemes gribētāju skaits pieauga un 1921. gadā to skaits sasniedza 100000, pēc kā dažos apvidos sajuta relatīvu zemes trūkumu.[11] Zemes gribētāji bija atšķirīgi arī pēc reģioniem — Kurzemē un Vidzemē lielākā daļa bija līdzšinējie bezzemnieki, savukārt Latgalē zemi vēlējās galvenokārt sīkzemnieki, kuriem līdz šim piederēja šņorzemes. Bezzemnieku Latgalē bija salīdzinoši mazs procents, salīdzinot pārējos valsts reģionus. Tāpēc Latgalē agrārreformas galvenais uzdevums bija jau esošo sīksaimniecību paplašināšana, šņorzemes pārdalot viensētās[12] un nelielā bezzemnieku skaita apgādāšanā ar zemi, neizslēdzot pat pārcelšanos uz retāk apdzīvotām teritorijām. Lai arī likums paredzēja katram Latvijas pilsonim tiesības uz zemi, prakse parādīja, ka to varēs piešķirt tikai lielākajai daļai pretendentu. Tāpēc pretendenti tika sadalīti kategorijās.

Pretendentu uz zemi kategorijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visi pretendenti uz zemi tika iedalīti piecās kategorijās. Ārpus kategorijām zeme pienācās Valdības, pašvaldības, sabiedriskajām iestādēm, sociālām labierīcībām un kultūras vajadzībām. Automātiski zemi piešķīra arī vietējo sīkzemnieku zemes piegriezumiem vai jaunu saimniecību pieprasījumiem līdzšinējo vietā, kā arī ilggadējām rentes mājām, kurās nodarbojās ar zemkopību un kuras ilgus gadus lietojuši vietējie zemkopji. Tāpat ārpus kārtas zeme pienācās neatsavināmo saimniecību robežu noapaļošanai un starpgabalu likvidēšanai.

  • I kategorija. Šajā kategorijā tika ieskaitīti vietējo pagastu bezzemnieki Lāčplēša ordeņa kavalieri un Latvijas armijas kritušo karavīru ģimenes locekļiem un kara invalīdiem.
  • II kategorija. Tie bija pirmās kategorijas reflektanti — ārpagastnieki, karavīri, kuri vismaz pusgadu dienējuši Latvijas armijā vai piedalījušies Latvijas brīvības cīņās un latviešu strēlnieku bataljonu kritušo piederīgie vai invalīdi.
  • III kategorija. Kategorijā ietverti visi pārējie vietējo pagastu bezzemnieki.
  • IV kategorija. Ārpagastnieki ar savas saimniecības uzsākšanai vajadzīgo inventāru.
  • V kategorija. Pārējie zemes gribētāji bez inventāra.[13]

Ārpus kategorijas grupai no centrālās zemes ierīcības komitejas tika piešķirts ap 30 % no piešķiramo objektu kopējā skaita. Valsts zemes fonda sadalīšanai, izlietošanai un piešķiršanai tika nodibinātas zemes ierīcības komisijas pagastos, pilsētās un miestos un apriņķos.

Rūpniecības uzņēmumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā ar agrāko lielsaimniecību jeb lielgruntnieku muižu zemēm tika atsavinātas uz muižu zemēm atrodošās rūpniecības iestādes, jo pirms Pirmā pasaules kara, pastāvot muižu privilēģijām uz laukiem, galvenokārt tikai uz muižu zemes varēja nodibināt rūpniecības uzņēmumus.To noteica agrārlikuma I daļa, valsts zemes fondā kopā ar zemi ieskaitot ēkas un ierīces, izņemot tādus uzņēmumus un ierīces, kas nepārstrādā vietējos lauksaimniecības ražojumus un kas neapmierina vietējās vajadzības.

Atsavinātos uzņēmumus parasti iznomāja uz ilgāku laiku vai piešķīra atsevišķām personām vai organizācijām. Daži uzņēmumi tika atstāti iepriekšējiem īpašniekiem. Rūpniecības uzņēmumiem tika pieskaitītas arī dārzsaimniecības, kuras iedalīja kā līdz 5 ha lielas platības, dažreiz arī lielākas teritorijas. Tādā veidā zemes ierīcības komiteja piešķīra bez minētām dārzsaimniecībām arī dzirnavas, krogus, kaļķu un ķieģeļu cepļus, alus un vīna brūvētavas, dažādas citas ēkas un vasarnīcu platības.[14]

Agrārreformas rezultāti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kultivētās platības Latvijā (kopā 6267000 ha)
Īpašnieki Pirms reformas Pēc reformas
Lielīpašnieki 3 015 900 ha (48,1%) nebija
Valsts 627 700 ha (10%) 1 746 500 ha (28%)
Vecsaimnieki 2 467 000 ha (39,4%) 2 817 600 ha (45,1%)
Dažādi īpašnieki 156 800 ha (2,5%) 129 500 ha (2,1%)
Jaunsaimnieki nebija 1 550 200 ha (24,8%)
Saimniecību skaits: 83 117 (1905. gads) 216 209 (1929. gads)
Sociālais stāvoklis laukos Latvijā
Gads Zemes īpašnieki un to ģimenes Bezzemnieki
1897 38,8% 61,2%
1925 70,9% 29,1%
1930 76,8% 23,2%

Agrāreforma galīgi tika realizēta 1937. gadā, pārveidojot valsts ekonomiku un latviešu sabiedrību. Agrārreformu var uzskatīt par sociālo revolūciju, kurā mainīgās lauksaimniecības pamati tika izveidoti no lielsaimniecībām ar lielām, bet ekonomiski neefektīvām saimniekošanas vienībām uz mazām saimniecībām.[1] Likumdevēji rēķinājās ar jaunizveidotajām saimniecībām kā toreizējos apstākļos ekonomiski produktīvu, dzīvotspējīgu un rentablu saimniekošanas vienību. Lai arī tolaik daudzi ārzemju ekonomisti šaubījās par radikālās reformas ekonomisko pamatotību, jo agrārreforma prasīja milzīgus ieguldījumus — aptuveni 700 miljonus latu un tāpēc paredzēja ekonomikas lejupslīdi, tomēr rezultātā ekonomika strauji attīstījās — palielinājās ražība, ražība no viena ha un produktīvās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība arī pieauga. Uzsākot agrārreformu, lielā mērā par paraugu ņēma Dānijas lauksaimniecību, jo šī ekonomiskā sistēma likās vispiemērotākā Latvijai. Jau 1930. gadu sākumā valsts sevi pilnībā apgādāja ar lauksaimniecības produktiem un sāka attīstīties eksports. 1938. gadā Latvija kā piena un gaļas eksportētāja ieņēma 4. vietu pēc Dānijas, Holandes un Zviedrijas. Agrārreformas panākumu cēlonis bija vairāk politisks, nekā ekonomisks. Valsts galvenās dabas bagātības ir zeme un meži, agrārreformas rezultātā tika lauztas feodālās iekārtas atlieku, kas bija saistītas ar lēņu muižām (Rittergut), varu pār valsts galvenajām saimniecības nozarēm. Tajā pašā laikā atrisinājās sociālo pretišķību problēmas, kas bija radikalizējušas visu tautu.

Ar parlamenta savas sešu cilvēku grupas palīdzību 1924. gadā vācbaltieši pieprasīja atlīdzību — 1200 miljonus zelta franku par ekspropriētajiem zemes īpašumiem. Pirms izšķirošās balsošanas tā paša gada 30. aprīlī vācu frakcija sēžu zāli pameta, rezultātā šī prasība tika noraidīta ar nelielu balsu vairākumu. Vēlāk vācbaltiešu parlamenta frakcija iesniedza sūdzību pret Latvijas valsti Tautu Savienībā, prasot iepriekš minēto naudas summu, bet arī tur prasību noraidīja.[15]

1929. gadā Latvija noslēdza līgumu ar Poliju, kas noregulēja strīdīgos jautājumus, kas lielākā mērā bija saistīti ar Latgales reģionu. Par poļu muižniekiem ekspropriētajām muižām Latvijas valdība samaksāja 5 miljonus latu.[9]

Attēlu galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Agrārrefomas rezultātā lielākā daļa zemnieku bija tikuši pie savas zemes, uz kuras izveidoja savas saimniecības jeb zemnieku mājas.
  • Jaunsaimniecības
  • Rūpniecības uzņēmumi un inventārs
  • Lauksaimniecības augu tīrumi
  • Eksports
  1. 1,0 1,1 «www.csb.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. decembrī. Skatīts: 2013. gada 5. janvārī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Švābe, A. Latvijas vēsture. Rīga:Valtera un Rapas akc.sab.izdevums, 1923. 126.lpp.
  3. «www.csb.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 15. novembrī. Skatīts: 2013. gada 5. janvārī.
  4. Skujenieks M. Latvija.Zeme un iedzīvotāji. Rīga:A.Gulbja apgāds, 1927. 433.-434.lpp.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Zālītis Fr. Latvijas vēsture. Bruklina: Grāmatu draugs, 1947. 254.lpp.
  6. N.N.Latvijas vēsture. Stokholma: M.Goppers, MCMXLVIII, 305.lpp.
  7. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture. Rīga: Kabata, 1991. 210.lpp.
  8. www.vesture.eu
  9. 9,0 9,1 www.letonika.lv
  10. Skujenieks M. Latvija.Zeme un iedzīvotāji. Rīga:A.Gulbja apgāds, 1927. 444.-445.lpp.
  11. Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A.Gulbja apgāds, 1927. 438.-439.lpp.
  12. «www.csb.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 15. novembrī. Skatīts: 2013. gada 5. janvārī.
  13. Skujenieks M. Latvija.Zeme un iedzīvotāji. Rīga:A.Gulbja apgāds, 1927. 439.-440.lpp.
  14. «www.csb.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 15. novembrī. Skatīts: 2013. gada 5. janvārī.
  15. Balodis A. Latvijas un latviešu tautas vēsture. Rīga: Kabata, 1991. 212.lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]