Baltā pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baldones Baltā pils

Baltā pils ir viens no Baldones pilsētas ievērojamākajiem objektiem. Tās celtniecība sākta 1890. gadā, taču pilnībā pabeigta 1901. gadā. Pils tika celta mežkungam Ādamam Mickēvičam, kā medību pils, kur vēlāk viņš dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Ap pili atrodas parks ar eksotiskiem kokiem, piemēram, dižeglēm, ciedru priedēm, Mandžūrijas korķa kokiem, sudrabeglēm un sarkanajiem ozoliem, ko var apskatīt arī šodien.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baldones baltā pils

Pili cēlis Baldones mežkungs Ādams Mickēvičs (1865-1920), kas vēlāk kļuva par Baltijas Zemkopības un valsts īpašumu pārvaldes priekšnieku.[2] Laulībā ar Elizabeti Bukshēvdenu viņiem piedzima dēli Nikolajs un Anatolijs. Pirmā Pasaules kara laikā pilī līdz 1915. gada oktobrim tika izvietots krievu armijas hospitālis, bet vēlāk vācu armijas hospitālis. Pēc Pirmā pasaules kara Baltā pils kļuva par vienu no Baldones kūrvietas pansijām, kas piederēja Mickēviča dzimtai, tomēr viņi neapdzīvoja visu pili, ēkā bija ierīkota arī bērnu patversme. Pils mantiniekam Nikolajam Mickēvičam 1929. gadā piedzima dēls Deniss Mickēvičs, kurš Otrā pasaules kara sākumā emigrēja uz Vācijas okupēto Poliju, vēlāk uz ASV, kur kļuva par Djūka Universitātes profesoru krievu literatūrā, kā arī bija viens no Jeila Universitātes Krievu kora dibinātājiem.[1] 1944. gada septembrī vācu pārvalde bērnunamu pārcēla uz Mercendorfas pili, kur tajā laikā darbojās otra bērnu patversme. Tādējādi telpas tika atbrīvotas un tika iekārtota vācu karaspēka lazarete.[3]

Pēc Otrā pasaules kara tā kļuva par vienu no Baldones sanatorijas korpusiem, kas varēja uzņemt 75 cilvēkus. Tā bija gan pansija ar tuberkulozi sirgstošām meitenēm, gan ginekoloģiskās nodaļas guļamkorpuss. No 1980. gada Baltā pils piederēja Baldones slimnīcai. Slimnīcu gan tur neiekārtoja, bet kolhozs "Baldone" pilī ierīkoja kopmītnes, kur dzīvoja kolhoza celtnieki.

1985. gadā ēkā tika atklāta Baldones mūzikas skola, kas izveidojās par kultūras centru, kurā bērni no tuvākās apkārtnes apguva pirmās muzicēšanas iemaņas un koncertdarbības pieredzi. 1993. gadā paralēli tika izveidota Baldones mūzikas pamatskola. 2011. gadā to pārdēvēja Baldones novadnieka, ievērojamā diriģenta Jāņa Dūmiņa vārdā — par Jāņa Dūmiņa Baldones mūzikas skolu.[4]

Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils noteikti irviena no skaistākājām Baldones ēkām, jau baltās krāsas un arhitektūras dēļ. Ēka ir vienkārša, tai ir divi torņi un priekšā liela terase. Kad pils tika uzcelta tai bija arī skaists balkons, tomēr tie šobrīd pārveidoti vienkārši par logiem. Pie pils tika uzbūvēta arī strūklaka, tomēr tā tika izpostita un ilgus gadus strūklaka bija vien betonēta bedre ar akmeni vidū. Strūklakas galvenais tēls bija kails puisēns, kurš virs galvas rokā tur paceltu trauku, no kura ārā šaujas ūdens strūklas. Apšaudes rezultātā lode trāpīja pa strūklaku. Vēl pēc zināma laika strūklakas puisēns pazuda pavisam un viņa vietu ieņēma meitene — koklētāja, tomēr skulptūru nolaupīja. Arhitektūru var apskatīt vien no ārpuses, jo iekšpusē ir ierīkota skola un no agrākā interjera nav palicis it nekas.

Baldones pils spoks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nerakstīts likums liecina, ka katrā pilī ir savs spoks un izrādās tāds "dzīvo" arī Baldones pilī. I. Vidže, kas ir Baldones pašvaldības kultūras darba organizatore, apstiprināja, ka pils spoks ir ļoti aktīvs, bet labestīgs. Tas nedara nevienam nekā ļauna. Kā jau šādās reizēs pierasts spoks aktivizējas naktīs un vēlās vakara stundās, tāpēc to visbiežāk izjūt apkopēji un tie, kuri pēdējie pamet pils ēku. Spoks pāršķir notis klavierspēles laikā, rada dažādas skaņas un pārvieto priekšmetus. Spoka rīcībai nav vēsturisku liecību par to, kas varētu būt ietekmējis pils spoka rašanos. Tiesa 1915. gadā ēkā tika izvietota kara lazarete, kur ārstēja ievainotos kareivjus. Tas gan ir tikai mīts, kuram katrs izvēlas vai ticēt, vai nē.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]