Balle
Balle (no latīņu: ballare — 'dejot') ir formāls un svinīgs deju sarīkojums, kas no citiem sarīkojumiem atšķiras ar lielāku spožumu un stingrāku etiķeti.[1] Mūsdienās ballē izpildāmo deju repertuāra obligāta sastāvdaļa ir lēnais valsis, lēnais un ātrais fokstrots, tango un Vīnes valsis.[2][3]
Vēsturiskā attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]14. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viduslaikos deja uzplauka, radās pirmās balles. Galantajiem bruņiniekiem bija jābūt prasmīgiem kā kara laukā, tā arī galma mākslās, bija jāprot izpatikt dāmām. Pilīs un muižās tika rīkotas lielās balles. Galma balles dejas sakņojās tautas dejās, kuras tika adaptētas un rafinētas. 14. gadsimta balle nebija patstāvīgs pasākums, bet vienmēr sekoja kā rekreācija pēc ceremoniāliem vai reliģiskiem rituāliem vai svētkiem.[4]
Cik zināms, pirmā balle notika Francijā, Amjēnā, 1385. gadā, laulājot Kārli VI ar Izabellu.[1] Pasaules balles deju centrs sākotnēji bija Parīze. Slavenākā 14. gadsimta masku balle, gan sliktā nozīmē, notika 1393. gada 29. janvārī Parīzē, Sent-Pola viesnīcā. Neuzmanīgi rīkojoties ar uguni, aizdegās dažu viesu masku tērpi, kuros toreiz bija parasts dejotājus iešūt.[4]
15. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Viduslaikiem pārejot renesansē, kultūra kļuva neatkarīga no reliģijas. Dejās sākas jauns laikmets. Dejas māksla atdalījās no rekreācijas dejas.[5]
16. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balles tradīciju izkopa Katrīna Mediči. Viņa rīkoja līdz tam neredzēta krāšņuma balles, ar mērķi radīt piemērotu augsni savām sarežģītajām diplomātiskajām intrigām. No Francijas balle ieviesās arī pārējos Eiropas galmos. Francijā radušās ir arī zaļumballes, kas mūsdienās Latvijā notiek katrā pagastā.[1]
17. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]17. gadsimtā mainījās dejas temperaments. Tās kļuva lēnākas, izzuda palēcieni, kāju izspērieni, pēdas palika kontaktā ar grīdu, kas ir raksturīgi mūslaiku balles dejām. Radās dejotāju līganā pacelšanās un nolaišanās. Galminieki vairs nebija labākie dejotāji, viņi bija spiesti piekāpties profesionālo dejotāju priekšā.[5]
18. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1703. gadā cars Pēteris I ieviesa Eiropas parauga balles arī Krievijā.[6] 18. gadsimta gaitā vecās aristokrātiskās galma dejas pamazām atkāpās. Radās tirgotāju un baņķieru šķira, kuru jauniegūtā bagātība ļāva rīkot pašiem savas balles. Pēc Franču revolūcijas balles kļuva pieejamas visām sabiedrības šķirām, kam bija nauda, ne tikai aristokrātijas pārstāvjiem. Pirmā publiskā maksas balle notika 1715. gadā Parīzē.[1]
19. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Menuetu nomainīja valsis. Valsis tika pilnībā dejots slēgtajā satvērienā, un šis fakts izraisīja lielu sabiedrisku skandālu. 1816. gadā prinča reģenta Džordža IV ballē Londonā tas ieguva oficiālu atzīšanu, jo tajā valsi pirmoreiz publiski dejoja karaliskas izcelsmes personas.[7]
Rūpnieciskās revolūcijas rezultātā strauji auga pilsētu iedzīvotāju skaits. Atpūtas un izklaides iespēju trūka, jo tolaik nebija ne televīzijas, ne radio, ne kino. Vienīgais sabiedriski pieņemamais rekreācijas avots bija publiskās deju zāles. 19. gadsimta otrajā pusē modernās balles kļuva ārkārtīgi populāras. Pasaules līdera pozīcijas balles dejās pārtvēra ASV. ASV ballēs piedalījās pat 2000-3000 apmeklētāju, bet deju orķestru sastāvā bija 100 un pat vairāk mūziķu. Tomēr gadsimta beigās lielās balles kļuva pašas par savas ekstravagances upuriem, un gandrīz izzuda.[8]
20. gadsimts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ap 1910. gadu radās iespējas dejot ne tikai balles sezonā, kā līdz šim, bet visu cauru gadu. Ballē sajaucās aristokrātija un bagātnieki ar strādniekiem un kalpotājiem.[9]
20. gadsimts atnesa daudz jaunu deju, kas balstījās uz regtaima mūziku, un ap 1913., gadu dejošana atkal kļuva ļoti populāra. Ņujorkā vien bija ap 700 deju zāļu.[10]
1914. gadā Londonas Karaliskajā Albertholā notika „Šekspīra balle” — Anglijas visu laiku lielākā masku balle. Ballēs ienāca tango un fokstrots. Balles deju centrs pamazām pārvietojās uz Angliju, un tā kļuva par vadošo deju nāciju. 1920.-21. gadā Anglijā notiek pirmās neformālās deju skolotāju konferences. Anglijā tika radīts mūsdienu pasaulē pieņemtais balles deju stils. Pasaule pārņēma arī šī deju veida nosaukumu: „ballroom dancing”, tulkojumā „balles dejas”. Kopš tā laika balles nav iedomājamas bez klasiskajām angļu stila balles dejām — lēnā valša, tango, fokstrota un Vīnes valša.[9]
Stipru triecienu balles dejas visā pasaulē saņēma 20. gadsimta otrajā pusē. 1955. gadā milzu panākumus pasaulē guva solo deja tvists, 1970. gados populāras bija solo dejas pie disko mūzikas.[10] Pāru dejas atkāpās otrajā plānā, tās vairs dejoja „tikai vectētiņi un vecmāmiņas”.[11]
Tomēr koledžās un universitātēs ASV un visā pasaulē 1980. gados sāka atdzimt balles dejas un balles. ASV prezidents Ronalds Reigans un viņa sieva Nensija Baltajā namā ieviesa konservatīvismu un eleganci. Prezidents bija balles deju advokāts, sponsors un draugs. Ronalds Reigans pasludināja septembra 3. nedēļu par Nacionālo Balles deju nedēļu.[11]
Balles Latvijā 20. gadsimtā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1922. līdz 1939. gadam Rīgā regulāri notika Preses balles. Tās rīkoja žurnālistu, rakstnieku un mākslinieku arodbiedrības. Balles un gatavošanās tām tika sīki atspoguļotas laikrakstos un žurnālos, ballēs dejoja Latvijas — intelektuālā un mākslinieciskā elite. Balles un balles dejas kļuva tautā ļoti populāras, jo valsts elite rādīja atdarināšanas cienīgu paraugu, un preses darbinieki savukārt parūpējās par deju, dejotāju un baļļu popularizēšanu.[12]
Pēc Otrā pasaules kara 1950. gados balles Latvijā saņēma gandrīz nāvīgu sitienu. PSRS okupācijas varai nepatika baļļu rīkošanas tradīcija, nevēlams kļuva arī pats vārds „balle”, jo balle skaitījās buržuāziskās iekārtas palieka. Vārdnīcās un masu medijos ar cenzūras palīdzību tika izkropļota vārda „balle” nozīme. Termina „balles dejas” vietā latviešu valodai tika uzspiests termins „sarīkojumu dejas”.[13]
Mūsdienas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balles pasaulē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balles galvaspilsēta mūsdienās ir Vīne. Tur katru gadu notiek vairāk kā 450 balles.[14]
Balles Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]21. gadsimta sākums Latvijā iezīmējas ar pastiprinātu interesi par ballēm un balles dejām. Notiek sekmīgi centieni atjaunot baļļu tradīciju.[15]
Balles rīko:
- Aizsardzības ministrija
- Studentu korporācijas
- Rotari klubi
- Rīgas Skolēnu dome
- Latvijas Universitāte
- balles deju klubs „Manieres”
- Royal Events by Nataly Tumsevica
Dejas stils
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balles deju pamati ir jāzina visiem balles apmeklētājiem. Doties uz balli, nemaz neprotot dejot, nav pieklājīgi. [2]
Mūsdienu ballēm ir raksturīga dejas improvizācija — dejotāju pāri brīvi kombinē dejas figūras, izejot no savām prasmēm un pieejamā grīdas laukuma lieluma. Lai varētu improvizēt, pārī notiek vadīšana un sekošana.[16]
Apģērbs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ballē apmeklētājiem ir jāievēro rīkotāju norādītais apģērba kods.[17] Svarīgāki apģērba kodi ir:
- „White tie” nozīmē, ka kungam jāierodas frakā, dāmai garajā vakartērpā;
- „Black tie” nozīmē, ka kungam jāierodas smokingā, bet dāmai vakartērpā;
- „Tumšs uzvalks” nozīmē, ka kungs ierodas tumšas krāsas uzvalkā, ar kaklasaiti vai tauriņu, bet dāma garo vakartērpu nevelk.[18]
Daudzās ballēs apmeklētāji, kas nav ģērbušies saskaņā ar rīkotāju noteikto apģērba kodu, netiek ielaisti.
Deju vakarā apmeklētāji var ģērbties vienkāršāk, tomēr par obligātu prasību kungiem tiek uzskatīts uzvalks ar kreklu un kaklasaiti, bet dāmai — kleita vai blūze ar svārkiem.[19]
Baļļu klasifikācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balles iedalās slēgtajās ballēs un publiskajās ballēs. Slēgtajās ballēs apmeklētāji ierodas tikai ar rīkotāju ielūgumiem, bet publiskajās ballēs apmeklētāji iegādājas biļetes. Saņemot ielūgumu, ir nepieklājīgi nepaziņot rīkotājiem par ierašanos vai neierašanos ballē. Ja rīkotāji to vēlas, apmeklētājiem jānosūta rīkotājiem atbildes karte.[18]
Pie slēgtajām ballēm pieder Latvijas studentu korporāciju rīkotās balles. Katra korporācija rīko balli reizi gadā. Pirms balles notiek dalībnieku dejot apmācība. Jau kopš 19. gadsimta korporāciju balles tiek atklātas ar polonēzi un tai sekojošu valsi. Katram korporācijas dalībniekam gadā ir jāapmeklē vismaz 3 balles. Korporāciju balles notiek saskaņā ar pirmās neatkarīgās Latvijas laikā iedibinātām tradīcijām.[20]
Atsevišķas baļļu kategorijas pārstāv masku balles un zaļumballes. Arī šajās ballēs apmeklētāji piedalās dejās. Masku balle nav tas pats, kas karnevāls, un zaļumballe nav tas pats, kas viesības zaļumos. Masku ballēs un zaļumballēs galvenā sastāvdaļa ir dejas, kuru repertuārs parasti ir plašāks nekā ballēs.
Atšķirībā no ballēm „deju vakari” vai ”dejas”, notiek regulāri, parasti vienu reizi mēnesī. Deju vakarā vai dejās var dejot gan balles dejas, gan arī cita veida dejas, piemēram, var tikt rīkots „līnijdeju vakars”, vai „dejas rokenrola ritmos”.
Sporta deju skolu praktiskie vakari nav balles, jo tajos netiek ievēroti balles deju 2 svarīgākie principi – dejošana ar nepazīstamu partneri, un deju figūru un to apvienojumu radoša improvizācija.[21]
Balles mūzika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ballē skan balles deju mūzika dzīvajā izpildījumā. Kvalificēti mūziķi atskaņo ballē nepieciešamo deju repertuāru pareizā skaļumā, taktsmērā, ritmā un tempā. Balles pavadījumam vispiemērotākais ir specifisks mūzikas stils, kas saucas „strikta tempa mūzika”.[22]
Deju repertuārs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balles Latvijā tiek tradicionāli atklātas ar polonēzi, kuru dejo tikai cienījamākie balles viesi, ja apmeklētāju ballē ir daudz. Balles repertuāra mugurkauls ir klasiskās Eiropas un Amerikas soļojošās un rotējošās dejas: lēnais valsis, tango, Vīnes valsis, ātrs, vidējs un lēns fokstrots Kā izņēmums balles repertuārā var tikt ietvertas dažas Latīņamerikas dejas: samba, rumba, ča-ča-ča, un dažas Ziemelamerikas dejas – svings, hāstls.[23]
Pārlieku sarežģītas, enerģiskas vai erotiskas dejas, kā arī reģionālas nozīmes dejas dejošanai ballē nav piemērotas, gan kustības ierobežojošo vakartērpu dēļ, gan ētisku apsvērumu dēļ, gan ierobežoto izmēru deju zāles un daudzo dejotāju pāru dēļ. Te jānosauc sporta deju lēnais fokstrots, pasodoble, rokenrols, džaivs, zviedru bugi, lindijs, lambada, bačāta, salsa. Svinīgā ballē nav vietas disko dejām, hip-hop dejām, breika dejām, līnijdejām, vēderdejām, tautas dejām un citām. Tās ir dejojamas citos tērpos, citās vietās un pie citas mūzikas, piemēram, diskotēkās vai naktsklubos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīga: Anša Gulbja izdevniecība. 1610. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 Iveta Ķestere. Lietišķā etiķete. 56-58.lpp. Rīga, Zvaigzne ABC, 2007, ISBN 978-9984-37-652-3
- ↑ «Kas ir balles dejas?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. augustā. Skatīts: 2015. gada 1. septembrī. Arhivēts 2017. gada 12. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,0 4,1 Arthur H. Franks. Social dance: A short history. London. Routledge and Kegan LTD. 1963. 21., 35., 38. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 Arthur H. Franks. Social dance: A short history. London. Routledge and Kegan LTD. 1963. 27., 75. lpp.
- ↑ Оксана Юрьевна Захарова Русский бал XVIII — начала XX века. Центрполиграф, 2010 ISBN 978-5-9524-4880-3
- ↑ Arthur H. Franks. Social dance: A short history. London. Routledge and Kegan LTD. 1963. 129.-130.lpp.
- ↑ 6. Richard M. Stephenson, Joseph Iaccarino. The Complete Book of Ballroom Dancing. New York. Broadway Books, 1980 18.-22.lpp. ISBN 038542416 7
- ↑ 9,0 9,1 Arthur H. Franks. Social dance: A short history. London. Routledge and Kegan LTD. 1963. 163.lpp., 173.lpp., 183.lpp.
- ↑ 10,0 10,1 Richard M. Stephenson, Joseph Iaccarino. The Complete Book of Ballroom Dancing. New York. Broadway Books, 1980 28.,52.lpp. ISBN 0385424167
- ↑ 11,0 11,1 Jeff Allen. The Complete Idiot’s Guide to Ballroom Dancing. New York, NY. Alfa Books. 2002. 10. -16.lpp, 54.-55.lpp. ISBN 1-59257-577-3
- ↑ Dainis Liepiņš Mācīsimies dejot! Rīga, Jumava, 2011. 42.lpp ISBN 978-9984-38-954-7
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija 10 sējumos. 8.sējums. Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1986.
- ↑ «Welcome to the ball season». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 2. februārī. Skatīts: 2015. gada 12. septembrī.
- ↑ Dainis Liepiņš Mācīsimies dejot! Rīga, Jumava, 2011. 38.lpp ISBN 978-9984-38-954-7
- ↑ Speciālizdevums. Dejotprieks. AS Lauku avīze, 2009
- ↑ «Kādu tērpu lietot ballei?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 6. septembrī. Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 18,0 18,1 Iveta Ķestere. Lietišķā etiķete. 249.-254.lpp. Rīga, Zvaigzne ABC, 2007, ISBN 978-9984-37-652-3
- ↑ Dainis Liepiņš Mācīsimies dejot! Rīga, Jumava, 2011. 221.lpp ISBN 978-9984-38-954-7
- ↑ Žurnāls „Ieva” Nr 31 (926) 2015. gada 5. augustā.
- ↑ Paul Libert. Social Dancing today. 7.lpp. Hasselt, Belgium, 1996
- ↑ «Mūzikas piemērotība sabiedriskajām dejām». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 14. septembrī. Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Dainis Liepiņš Mācīsimies dejot! Rīga, Jumava, 70.-80.lpp, 221.lpp. ISBN 978-9984-38-954-7
|