1989. gada revolūcijas

Vikipēdijas lapa
1989. gada revolūcijas
Daļa no Aukstā kara (līdz 1991. gadam)
Berlīnes mūra krišana 1989. gada novembrī
Datums 1986. gada 16. decembris — 1996. gada 28. jūnijs
Galvenā fāze:
1988. gada 12. maijs — 1991. gada 26. decembris
Vieta Centrālā un Austrumeiropa, Latīņamerika, Āfrika un Āzija
Iemesli
Metodes (lielākoties pilsoniskā nepaklausība)
Rezultāts

vairāku komunistisko valstu pastāvēšanas beigas

1989. gada revolūcijas jeb komunisma sabrukums bija revolucionārs liberālās demokrātijas kustību vilnis, kas izraisīja vairuma marksistiski-ļeņinisko valdību sabrukumu Austrumu blokā un citās pasaules daļās. Tās veicināja pasaulē lielākās komunistiskās valsts Padomju Savienības sabrukumu un atteikšanos no komunistiskajiem režīmiem daudzās pasaules daļās, dažas no kurām valdības gāza vardarbīgi. Šie dažadie notikumi, īpaši Padomju Savienības sabrukums, krasi izmainīja pasaules spēku līdzsvaru, iezīmējot Aukstā kara beigas un pēcaukstā kara ēras sākumu.

Pirmie reģistrētie protesti sākās Kazahstānā, kas toreiz bija Padomju Savienības sastāvā, 1986. gadā ar studentu demonstrācijām,[3][4] un par revolūciju noslēgumu uzskatāms 1996. gads, kad Ukraina atcēla padomju politisko pārvaldes sistēmu, pieņemot jaunu Konstitūciju, kas aizstāja padomju laika konstitūciju.[5] Šo revolūciju galvenais reģions bija Centrāleiropa, sākoties ar Polijas strādnieku masu streiku 1988. gadā,[6][7] un revolucionārai tendencei turpinoties Ungārijā, Austrumvācijā, Bulgārijā, Čehoslovākijā un Rumānijā. 1989. gada 4. jūnijā Polijas arodbiedrība "Solidaritāte" guva pārliecinošu uzvaru parlamenta vēlēšanās, izraisot mierīgu komunisma krišanu Polijā. 1989. gada jūnijā arī Ungārija sāka demontēt savu fiziskā dzelzs priekškara posmu, savukārt robežvārtu atvēršana starp Austriju un Ungāriju 1989. gada augustā aizsāka mierīgu ķēdes reakciju, kas veicināja Austrumu bloka izjukšanu. Tas izraisīja masu demonstrācijas Austrumvācijas pilsētās, piemēram, Leipcigā, un tam sekojošo Berlīnes mūra krišanu 1989. gada novembrī, kas kalpoja par simboliskiem vārtiem uz Vācijas atkalapvienošanos 1990. gadā. Viena iezīme, kas raksturīga lielākajai daļai šo notikumu, bija plaša pilsoniskās pretošanās kampaņu izmantošana, demonstrējot tautas pretestību vienpartijas režīma turpināšanai un veicinot spiedienu uz pārmaiņām.[8] Rumānija bija vienīgā valsts, kurā komunistiskā režīma gāšanai pilsoņi un opozīcijas spēki pielietoja spēku,[9] lai gan valsts bija politiski izolēta no pārējā Austrumu bloka. Pastāv uzskats, ka aukstais karš "oficiāli" beidzās 1989. gada 3. decembrī Maltas samita laikā starp Padomju Savienības un ASV līderiem.[10] Tomēr daudzi vēsturnieki apgalvo, ka Padomju Savienības sabrukums 1991. gada 26. decembrī bija Aukstā kara beigas.[11]

Pati Padomju Savienība kopš 1990. gada marta kļuva par daudzpartiju daļēji prezidentālu republiku, un tajā notika pirmās prezidenta vēlēšanas, kas iezīmēja krasas pārmaiņas tās reformu programmas ietvaros. PSRS sabruka 1991. gada decembrī, kā rezultātā izveidojās septiņas jaunas valstis, kuras gada laikā bija pasludinājušas savu neatkarību no Padomju Savienības, savukārt Baltijas valstis neatkarību atguva 1991. gada septembrī kopā ar Ukrainu, Gruziju, Azerbaidžānu un Armēniju. Pārējā Padomju Savienības daļa, kas veidoja teritorijas lielāko daļu, pārtapa par Krievijas Federāciju.

Albānija un Dienvidslāvija no 1990. līdz 1992. gadam atteicās no komunisma, un līdz beigām Dienvidslāvija bija sadalījusies piecās jaunās valstīs. Čehoslovākija izjuka trīs gadus pēc komunistiskās varas beigām, 1993. gada 1. janvārī miermīlīgi sadaloties Čehijā un Slovākijā.[12] Ziemeļkoreja atteicās no marksisma-ļeņinisma kopš 1992. gada.[13]

Šo notikumu ietekme bija jūtama daudzās trešās pasaules sociālistiskajās valstīs visā pasaulē. Vienlaikus ar notikumiem Polijā Protesti Tiaņaņmeņa laukumā (1989. gada aprīlis—jūnijs) nespēja stimulēt lielas politiskās pārmaiņas kontinentālajā Ķīnā, taču ietekmīgie drosmīgas spītības attēli no šī protesta, palīdzēja paātrināt notikumus citās pasaules daļās. Trīs Āzijas valstis, proti, Afganistāna, Kambodža[14] un Mongolija, bija pametušas komunismu līdz 1992.—1993. gadam reformu vai konfliktu rezultātā. Turklāt to pameta arī astoņas valstis Āfrikā vai tās apkārtnē, proti, Etiopija, Angola, Benina, Kongo-Brazavila, Mozambika, Somālija, kā arī Dienvidjemena (apvienota ar Ziemeļjemenu).

Politiskās reformas bija dažādas, taču tikai četrās valstīs komunistiskās partijas spēja saglabāt varas monopolu, proti, Ķīnā, Kubā, Laosā un Vjetnamā. Tomēr šīs valstis turpmākajos gados veiks ekonomiskās reformas, lai tirgus sociālisma apstākļos ieviestu dažus tirgus ekonomikas veidus. Eiropas politiskā ainava krasi mainījās, vairākām bijušajām Austrumu bloka valstīm pievienojoties NATO un Eiropas Savienībai, kas veicināja ekonomisko un sociālo iekļaušanos ar Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Daudzas rietumu komunistiskās un sociālistiskās organizācijas krasi mainījušas savus vadošos principus uz sociāldemokrātiskiem un demokrātiski sociālistiskiem. Turpretim nedaudz vēlāk 1999. gadā Venecuēlā sākās Rozā paisums, kas 2000. gadu sākumā veidoja politiku citās kontinenta daļās. Tikmēr dažās valstīs šo revolūciju sekas izraisīja konfliktus un karus, tostarp dažādus pēcpadomju konfliktus, kas joprojām ir iesaldēti, kā arī plaša mēroga karus, jo īpaši Dienvidslāvijas karus, kas noveda pie bosniešu genocīda 1995. gadā.[15][16]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Kochanowicz, Jacek. Ivan T. Berend (redaktors) . Backwardness and Modernization: Poland and Eastern Europe in the 16th–20th Centuries. Collected studies: Studies in East-Central Europe. 858li. Aldershot : Ashgate, 2006. 198. lpp. ISBN 9780754659051.
  2. ↑ Gary S. Cross. «1: The Irony of the Century». An All-consuming Century: Why Commercialism Won in Modern America. New York : Columbia University Press, 2000. 8. lpp. ISBN 9780231113120.
  3. ↑ Catherine Putz. «1986: Kazakhstan's Other Independence Anniversary». The Diplomat, 2016. gada 16. decembris. Skatīts: 2021. gada 21. septembris.
  4. ↑ Aiten Yakubova. «Collapse of the Soviet Union: National Conflicts and Independence». Socialist Alternative, 2020. gada 6. aprīlis.
  5. ↑ «Constitutional Instability in Ukraine Leads to 'Legal Turmoil'».
  6. ↑ Sorin Antohi, Vladimir Tismăneanu. «Independence Reborn and the Demons of the Velvet Revolution». Between Past and Future: The Revolutions of 1989 and Their Aftermath. Central European University Press, January 2000. 85. lpp. ISBN 963-9116-71-8.
  7. ↑ Roger Boyes. «World Agenda: 20 years later, Poland can lead eastern Europe once again». The Times, 2009. gada 4. jūnijs. Skatīts: 2009. gada 4. jūnijs.
  8. ↑ Adam Roberts. Civil Resistance in the East European and Soviet Revolutions (PDF). Albert Einstein Institution, 1991. ISBN 1-880813-04-1. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 30. janvāris.
  9. ↑ Piotr Sztompka. «Preface». Society in Action: the Theory of Social Becoming. University of Chicago Press, 1991. gada 27. augusts. 16. lpp. ISBN 0-226-78815-6.
  10. ↑ «A Day That Shook The World: Cold War officially ends». The Independent. 2010. gada 3. decembris.
  11. ↑ Robert Service, The End of the Cold War: 1985—1991 (Macmillan, 2015)
  12. ↑ "Yugoslavia", Constitution, Greece: CECL, 27 April 1992. Atjaunināts: 16 September 2011
  13. ↑ "The Constitution of North Korea: Its Changes and Implications". Fordham International Law Journal 27. 2003.
  14. ↑ Trevor Findlay. Cambodia: the legacy and lessons of UNTAC (reprinted 1997 izd.). Oxford : Oxford University Press, 1995. 96. lpp. ISBN 019829185X.
  15. ↑ Padraic Kenney, The Burdens of Freedom: Eastern Europe Since 1989 (2006) pp. 3, 57.
  16. ↑ Glazer, Sarah (27 August 2004). "Stopping Genocide". CQ Researcher 14 (29): 685–708.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=1989._gada_revolūcijas&oldid=4047551"