Brusilova pārrāvums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Brusilova pārrāvums
Brusilov offensive.jpg
Krievijas impērijas ofensīva 1916. gada jūnijā — augustā
Datums 1916. gada 4. jūnijs20. septembris
Vieta Galīcija/Volīnija
Iznākums Krievijas impērijas uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija Valsts karogs: Austroungārija Austroungārija
Valsts karogs: Vācija Vācijas impērija
Valsts karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Komandieri
Valsts karogs: Krievija Aleksejs Brusilovs Valsts karogs: Austroungārija Konrāds fon Hēcendorfs
Valsts karogs: Vācija Aleksandrs fon Linzingens
Spēki
1916. gada jūnija sākumā
Valsts karogs: Krievija 39 kājnieku divīzijas
Valsts karogs: Krievija 15 kavalērijas divīzijas

1916. gada augusta vidū
Valsts karogs: Krievija 61 divīzija[1]
1916. gada jūnija sākumā
Valsts karogs: Austroungārija 37 kājnieku divīzijas
Valsts karogs: Austroungārija 11 kavalērijas divīzijas
Valsts karogs: Vācija 1 kājnieku divīzija
1916. gada augusta vidū
Valsts karogs: Austroungārija 54 divīzija
Valsts karogs: Vācija 24 divīzijas
Valsts karogs: Osmaņu impērija 2 divīzijas[2]
Zaudējumi
1 500 000 (krituši, bez vēsts, gūstā)[3] 780 000 (krituši, bez vēsts, gūstā)[4]

Brusilova pārrāvums[5] (krievu: Брусиловский прорыв, nosaukta par godu krievu karaspēka komandierim Aleksejam Brusilovam) bija lielākā un veiksmīgākā Krievijas impērijas realizētā ofensīva Pirmā pasaules kara laikā. Ofensīva vainagojās ar gandrīz visas Volīnijas un Bukovinas, kā arī Galīcijas austrumu daļas ieņemšanu.

Mērķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brusilova ofensīva norisinājās no 1916. gada 4. jūnija līdz 20. septembrim Antantes 1916. gada stratēģiskā plāna ietvaros. Tās mērķis bija palīdzēt citām Antantes valstīm, konkrētāk, Francijai, kas tobrīd cīnījās Verdenas kaujā, kā arī Itālijai, kas ar mainīgām sekmēm cīnījās ar Centrālo lielvalstu spēkiem Trento, saistot vācu un austroungāriešu spēkus kaujās Austrumu frontē.

Spēku samērs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērija Austrumu fronti bija sadalījusi trīs frontēs: Ziemeļu, Dienvidu un Dienvidrietumu. Pirms Brusilova pārrāvuma minētajās frontēs atradās 1 061 000 krievu karavīri — 466 000 karavīri Ziemeļu frontē, 754 000 karavīri Dienvidu frontē un 512 000 karavīri Dienvidrietumu frontē, savukārt austroungāriem un vāciešiem otrā frontes pusē bija 200 000 karavīri Ziemeļu frontē, 420 000 karavīri Dienvidu frontē un 441 000 karavīri Dienvidrietumu frontē, kopā — 1 061 000, proti, dzīvā spēka ziņā pārspēks bija par labu krieviem.[6]

Ofensīvai, kas pamatā norisinājās Austrumu frontes dienvidrietumu daļā, Krievijas impērija koncentrēja kopumā 644 000 karavīru pret 475 000 Austroungārijas karavīriem. Lielgabalu attiecībā bija aptuveni vienāda, proti, abām pusēm bija ap 2000 lielgabalu.[7]

Ofensīvas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1916. gada 3. jūnija nakts līdz 5. jūnija rītam austroungāru pozīcijas Austrumu frontes dienvidrietumu daļā tika pakļautas spēcīgai artilērijas ugunij, kas ļāva iznīcināt pretinieka nocietinājumus un daļēji neitralizēt pretinieka artilērijas darbību. Pēc artilērijas uguns pārtraukšanas krievu 8., 11., 7. un 9. armija pārgāja uzbrukumā. Fronte tika pārrauta kopumā 13 frontes iecirkņos, attīstot uzbrukumu dziļumā un pret pretinieka flangiem.

Krievu realizētā ofensīva, salīdzinot to ar iepriekšējo karadarbību, bija īpatnēja ar to, ka tā norisinājās ļoti lielā frontes daļā (kopumā — 450 km), kas nebija tam laikam raksturīgs kara vešanas paņēmiens.[7]

Līdz 1916.gada 25. jūnijam krieviem izdevās ieņemt līniju Lucku — Čerņivci, pakāpeniski attīstot uzbrukumu. Tā kā Krievijas impērijas karaspēks apdraudēja Koveļu, kas bija svarīgs loģistikas centrs, Centrālās lielvalstis no citām frontēm atvilka papildu spēkus — 2 vācu divīzijas no Rietumu frontes, 2 austriešu divīzijas no Itālijas frontes un lielu skaitu karaspēka daļu no citiem Austrumu frontes daļām. Koveļas kaujā autroungāriem ar papildus spēkiem izdevās saglabāt savās rokās minēto pilsētu.

1916.gada jūlija sākumā uzsāktā krievu ofensīva Austrumu frontes Dienvidu un Ziemeļu frontēs nedeva cerētos panākumus, jo uzbrukumi tika atsisti un nevainagojās ar vērā ņemamiem panākumiem.

Otrais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austroungāru karavīri padodas gūstā

Pēc ofensīvas pirmā posma 1916. gada jūlijā Krievijas impērija uz Austrumu frontes Dienvidrietumu fronti pārsvieda papildus gvardes vienību un daļu no ģenerālštāba stratēģiskajām rezervēm, uzsākot jaunu ofensīvu 28. jūlijā.

Dienvidrietumu frontes ziemeļu daļā krievu karaspēkam izdevās pavirzīt fronti par 10 km. Savukārt minētās frontes centrālajā daļā Krievijas impērijas karaspēkam izdevās pārraut fronti un attīstīt veiksmīgu uzbrukumu. Lai likvidētu konkrētā frontes iecirkņa pārrāvumu, Centrālās lielvalstis pārvietoja uz to visas pieejamās karaspēka vienības, tajā skaitā arī divas osmaņu divīzijas no Saloniku frontes, tomēr arī ar papildspēkiem austroungāriem nācās atkāpties līdz pat Ļvivas pievārtei.

Pakāpeniski izstiepjoties apgādes un komunikāciju līnijām, kā arī karaspēka noguruma un pretinieka pretošanās dēļ uzbrukums 1916. gada augusta beigās samazināja tempus. Sasniedzot Karpatu pievārti 1916.gada 20. septembrī, Brusilova ofensīva beidza virzību uz priekšu, pārejot aizsardzības pozīcijās.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brusilova pārrāvuma rezultātā Krievijas impērijai izdevās Austrumu frontes Dienvidrietumu daļā atspiest fronti par 80 līdz 120 km pretinieka teritorijā. Tika ieņemta gandrīz visa Volīnija un Bukovina, kā arī daļa Galīcijas.

Zaudējumi, kurus šo kauju laikā cieta Austroungārija, tai turpmākā kara gaitā vairs neļāva patstāvīgi realizēt liela mēroga militārās operācijas. Vienlaikus Centrālajām lielvalstīm, lai apturētu ofensīvu, nācās pārsviest uz Austrumu fronti kopumā 34 divīzijas, pavājinot to spēkus citās frontēs.[7] Kopā ar Rietumu frontē paralēli notikušo ofensīvu (Kauja pie Sommas) 1916. gadā Antantei izdevās veikt saskaņotu ofensīvu pret Centrālo lielvalstu karaspēku.

Krievu karaspēka panākumu iedvesmota, Antantes pusē karā iesaistījās Rumānijas karaliste, tomēr Austroungārijai salīdzinoši īsā laika posmā izdevās sakaut tās karaspēku. Tādējādi Krievijas impērijas stāvoklis pasliktinājās, jo tās fronte tika izstiepta līdz pat Melnajai jūrai.[7]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Michael Clodfelter: Warfare and Armed Conflicts. A Statistical Reference to Casualty and Other Figures, 1500–2000. McFarland,Jefferson (N.C.)/London 2001, ISBN 0786412046, S. 458. (angliski)
  2. Edward J. Erickson. Ordered to Die: A History of the Ottoman Army in the First World War. Greenwood Publishing Group, 2001. 149., 169. lpp. ISBN 978-0-313-31516-9. (angliski)
  3. Нелипович С. Г. Брусиловский прорыв как объект мифологии // Первая мировая война: Пролог XX века. М., Наука, 1998. 45. lapa (krieviski)
  4. Osterreich-Ungarns letzter Krieg 1914-1918. Bd. VI. Wien, 1936. Bl. 2; Der Weltkrieg 1914 bis 1918. Bd. 11. S. 394, 407. lapa (vāciski)
  5. Sākotnēji saukts par Luckas pārrāvumu (Луцкий прорыв) atbilstoši vietai, kur sācies uzbrukums, un Ceturto Galīcijas kauju (4-я Галицийская битва) atbilstoši citām kaujām Galīcijas reģionā. Tāpat pazīstams arī ar nosaukumiem Brusilova ofensīva, lielais uzbrukums, uzbrukums.
  6. Русская армия в Первой мировой войне План операции русской Ставки (krieviski)
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 ITAR-TASS — 1916 год на Восточном фронте: Брусиловский прорыв (krieviski)