Pirmā pasaules kara Austrumu fronte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmā pasaules kara Austrumu fronte 1917. gadā

Pirmā pasaules kara Austrumu fronte (vācu: Ostfront, krievu: Восточный фронт) bija viens no Pirmā pasaules kara (1914—1918) karadarbības teātriem, kurā Vācijas impērija, Austroungārija un Bulgārijas Karaliste (no 1916), kas pārstāvēja Centrālās lielvalstis, cīnījās pret Krievijas impēriju un Rumānijas karalisti (no 1916), kas piederēja Antantei. Šī fronte stiepās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, skarot lielāko daļu Austrumeiropas un daļēji arī Centrāleiropu.

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Pasaules kara sākumā Krievijas impērijas armija iebruka Prūsijas teritorijā, bet tika sakauta Tanenbergas kaujā 1914. gada 26.-31. augustā. 1915. gada 7.-26. februārī Krievijas karaspēks atsāka uzbrukumu, bet tika sakauts kaujā pie Augustovas meža.

1915. gada aprīlī Vācijas impērijas karaspēks Hindenburga vadībā pārgāja pretuzbrukumā un 8. maijā ieņēma Liepājas kara ostu, kas kļuva par svarīgu atbalsta bāzi tālākajām operācijām. 1915. gada jūlijā Vācija sāka jaunu uzbrukumu ātri ieņēma lielāko daļu no Kurzemes guberņas, Kauņas guberņas un Grodņas guberņas, augustā nokļūstot līdz Kauņas - Brestļitovskas līnijai. Septembrī Krievijas armijai izdevās nostabilizēt fronti un oktobrī ar latviešu strēlnieku bataljonu palīdzību neļāva Vācijas armijai pāriet Vidzemes guberņas robežu uz dienvidiem no Rīgas. Okupētajās zemēs Vācijas valdība sāka pārvācošanas politiku un plānoja to kolonizēt ar vācu zemniekiem. 1916. gadā frontes līnija gandrīz nemainījās, bet 1917. gada septembrī vāciešiem izdevās pārraut fronti un ieņemt Rīgu un Igaunijas salas. 1918. gada februārī Vācijas karaspēks ieņēma visu Vidzemi, Latgali, Igauniju un Baltkrieviju, karadarbību pārtraucot tikai pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada martā.

Okupācijas zonas pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gadā tika radīts Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabals jeb Oberosts. 1916. gada 5. novembrī Vācijas un Austroungārijas ķeizaru kopīgā deklarācija paziņoja par okupētās Polijas karalistes vietējās pašpārvaldes izveidošanu un paredzēja jauna Polijas karaļa ievēlēšanu. 1917. gada 14. janvārī no 15 vācu apstiprinātiem un 10 austriešu apstiprinātiem kandidātiem tika izveidota Polijas Pagaidu valsts padome, kas darbojās kā pagaidu parlaments un valdība līdz 1917. gada 25. augustam.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Vācijas valdība izstrādāja ģeopolitisku Mitteleuropa stratēģiju ar Vācijas impērijas satelītvalstu dibināšanu bijušajās Polijas—Lietuvas kopvalsts zemēs, ko pēc Polijas dalīšanas 1772.—1795. gadā bija anektējusi Krievijas impērija. Tās ietvēra Kurzemes un Zemgales hercogisti, Lietuvas Karalisti, Ukrainas Valsti un Polijas Karalisti, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā. 1917. gada 18.-22. septembrī notika Viļņas konference Jona Basanaviča vadībā, kas izveidoja 22 pārstāvju Lietuvas Padomi (Lietuvos Taryba) sarunām ar Vācijas valdību par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. 1917. gada 3. decembrī sākās Brestļitovskas pamiera sarunas, kurās Vācijas delegācija prasīja Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšanu. 1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pieņēma vācu varas iestāžu sagatavotu deklarāciju par Lietuvas valsts veidošanu ciešā aliansē ar Vācijas impēriju.

1918. gada 16. februārī Lietuvas padome deklarēja Lietuvas karalistes atjaunošanu, kuras neatkarību Vācijas impērija atzina 1918. gada 23. martā. Lietuvas padome 1918. gada 4.jūlijā nolēma piedāvāt karaļa kroni Virtembergas grāfam Urahas Vilhelmam, kas pieņēma karaļa Mindauga II vārdu. 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu un hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. 1918. gada 15. martā Vācijas impērija atzina Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti un paziņoja gatavību ar to slēgt līgumus, kas nodrošinātu ciešu saimniecisko un militāro savienību starp abām valstīm.

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu izveidotā Apvienotā Zemes padome nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti. Vācijas un Austroungārijas okupētās Ukrainas teritorijā 1918. gada 29. aprīlī tika pasludināta Ukrainas Valsts.

1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas-Krievijas vienošanās par Krievijas PFSR atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.