Sūneņi

Sūneņi
	Sūnenis Sertella septentrionalis
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Nodalījums	Bilaterāļi (Bilateria)
Apakšnodalījums	Pirmmutnieki (Protostomia)
Virstips	Spirālveidīgie (Lophotrochozoa)
Tips	Sūneņi (Bryozoa)
Iedalījums
	Kailmutes (Gymnolaemata); Segmutes (Phylactolaema); Šaurmutes (Stenolaemata);
	Sūneņi Vikikrātuvē

Sūneņi (Bryozoa) ir bezmugurkaulnieku dzīvnieku tips. Citās klasifikācijās tie tiek uzskatīti par vainagtaustekļaiņu tipa klasi. Tie parasti ir sēdoši, koloniāli ūdens dzīvnieki, dažreiz ar masīvu kaļķa skeletu. Atsevišķu indivīdu izmēri ir 1-3mm, savukārt kolonijas var noklāt vairāk kā 1m² lielus laukumus. Sūneņi dzīvo galvenokārt jūrās. Mūsdienās pazīstamas virs 5000 sūneņu sugām, no tām saldūdeņos ap 50 sugām. Formas, kam ir cietais skelets, labi saglabājas fosilā stāvoklī. Zināms līdz 5000 fosilām sugām.

Morfoloģija

Ārēja uzbūve

Ārējais skelets

Sūneņu kolonijas pēc formas un uzbūves ļoti daudzveidīgas. Vieni veido tievus kociņus vai masīvākus veidojumus, kas paceļas no substrāta un ārēji ir līdzīgi hidroīdiem vai koraļļiem. Savukārt, citi sedz substrātu plāna tīkliņa vai blīva slāņa veidā. Koloniju izmēri ir ļoti dažādi — no dažiem milimetriem līdz vairākiem desmitiem centimetru. Var būt recekļainas, kaļķa vai hitīnveida kolonijas. Kolonijas parasti veido ļoti daudz īpatņu. Dažām kolonijām visi īpatņi vienādi (monomorfās kolonijas), citām novērojams diezgan krasi izteikts polimorfisms (polimorfās kolonijas).

Cistīds

Katrs sūneņa īpatnis atrodas kausiņam līdzīgā padziļinājumā — cistīdā. Cistīds ir neliels un parasti nepārsniedz 1 mm. Cistīdam ir atvere, caur kuru var izvirzīties uz āru īpatņa ķermeņa priekšējā daļa jeb lofofors. Lofoforā ir mutes atvere, ko apņem dobu, ar sīkam skropstiņām klātu taustekļu vainags. Taustekļi var būt novietoti gredzenveidīgi (sūneņu lielākajai daļai) vai pakavveidīgi (saldūdens formu vairumam). Lofofors parasti izvirzās uz āru hidrostatiski, bet to ievelk iekšā ar īpašiem muskuļiem — retraktoriem. Cistīda atvere var aizvērties dažādi. Dažām formām to savelk speciāli muskuļi, citām to aizver īpašs vāciņš (operculum).

Ķermeņa dobums

Ķermeņa sekundāro dobumu norobežo cistīdu sienas. Tam ir mezodermāls izklājs, kas piepildīts ar dobuma šķidrumu, kurā peld mezenhimatozās šūnas un amebocīti. Ķermeņa dobumā izvietoti sūneņa iekšējie orgāni.

Iekšējā uzbūve

Gremošana

Gremošanas orgānu sistēma sākas ar mutes atveri. Lielai saldūdens sūneņu daļai virs mutes atveres ir īpašs izaugums — epistomijs, kas pārsedz muti, pārējie sūneņi ir bez epistomija. Mutes atvere ved rīklē, kas tālāk pāriet barības vadā un plašā viduszarnā (kuņģī). Viduszarna vispirms virzās atpakaļ, bet pēc tam krasi saliecas uz priekšu un pāriet galazarnā, kas atveras ar anālo atveri priekšgalā ārpus taustekļu vainaga. No viduszarnas gala uz cistīda sienu stiepjas īpaša mezenteriāla saite (funiculus), kas gremošanas kanālu fiksē pie cistīda sienas.

Asinsrite un elpošana

Asinsrites un elpošanas orgānu sistēmu sūneņiem nav. Elpošanas funkcijas veic taustekļi, bet asins funkcijas — dobuma šķidrums. Tiem sūneņiem, kuriem cistīdi nav klāti ar kalcīta slāni, gāzu apmaiņa var notikt caur visa ķermeņa virsmu.

Izvadsistēma

Izvadorgānu sistēmas lielākai daļai arī nav; dažiem sūneņiem tā tomēr sastopama un sastāv no diviem īsiem kanāliem. Viens šāda kanāla gals atveras ar skropstainu piltuvi ķermeņa dobumā, otrs — uz āru, turklāt parasti abi kanāli beigu daļā saplūst kopā un atveras ar vienu atveri priekšdaļā. Skropstainā piltuve, kas atveras ķermeņa dobumā, ļauj sūneņu izvadorgānus salīdzināt ar metanefrīdijiem.

Nervu sistēma

Nervu sistēma ir stipri reducēta un sastāv tikai no viena starp mutes atveri un ānusu izvietota nervu mezgla, no kura atiet nervi, kas inervē iekšējos un ārējos orgānos.

Vairošanās un attīstība

Dzimumvairošanās

Dzimumorgāni

Dzimumorgānu sistēma sūneņu lielākai daļai ir hermafrodītiska. Dzimumšūnas, kuras tāpat kā posmtārpiem rodas no celotēlija, veido gonādas, kas atrodas ķermeņa dobumā. Gonādas parasti koncentrētas uz mezenteriālās saites. Spermatozoīdus izvada ārā pa izvadorgānu sistēmas kanāliem vai pa īpašām atverēm ķermeņa sienā. Olas, savukārt, paliek ķermeņa dobumā, un tās apaugļo cita īpatņa spermatozoīdi.

Attīstība

Apaugļoto olu sākotnējās attīstības stadijas noris mātes īpatņa ķermeņa dobumā vai arī īpašos pārveidotos īpatņos. Sūneņu kāpuri ir diezgan daudzveidīgi kā pēc ārējās formas, tā arī pēc iekšējās uzbūves. Kāpuri ir brīvi peldoši, un, papeldot noteiktu laiku ūdenī, tie nolaižas dibenā un piestiprinās pie substrāta. Daudziem sūneņiem pēc piestiprināšanās kāpura iekšējā uzbūvē notiek dziļas pārmaiņas. Visi tā iekšējie orgāni pilnīgi sairst, saglabājas tikai ektoderma un mezodermas elementi. Pieauguša īpatņa zarnu kanāls attīstās no ektodermas, bet no mezodermas rodas gonādas, muskulatūra un ķermeņa dobuma izklājs. Metamorfozes ciklam beidzoties tie kļūst par pieaugušām formām.

Bezdzimumvairošanās

Ārējā pumpurošanās

Bez dzimumvairošanās sūneņiem ļoti liela nozīme ir bezdzimumvairošanās proti pumpurošanās procesam. Tiem pumpurojoties veidojas lielas kolonijas. Pumpuri rodas noteiktās ķermeņa vietās un no tiem ir atkarīga kolonijas forma. Interesanti atzīmēt, ka pumpuri veidojas tikai no ektodermas un mezodermas.

Iekšējā pumpurošanās

Īpatnēja bezdzimumvairošanās forma, kas sastopama saldūdens sūneņiem, ir iekšējā pumpurošanās. Šeit mezenteriālajā saitē veidojas īpaši, lielākoties diskveida ķermeņi — statoblasti, kas pēc tam izkrīt ķermeņa dobumā. Statoblastus sedz blīva divvāku čaula, un vairākumā gadījumu tos apņem īpašs tīklveida cistīds, tā sauktais peldgredzens, bet dažreiz tiem ir arī hitīna kāši. Kad rudenī sūneņu kolonija nobeidzas un sairst, statoblasti izkrīt ārā un blīvajā apvalkā pārziemo. Tādējādi statoblasti ir pielāgojums, ar kuru pārdzīvo nelabvēlīgus apstākļus. Mērenajā klimata joslā tas notiek ziemas periodos, tropos — sausuma periodos, daudziem ūdensbaseiniem izžūstot. Pavasarī vai lietus perioda sākumā statoblasta čaula pārplīst, abas tās puses atveras, dīglis iznāk ārā un attīstās par jaunu sūneni, kas pēc tam, parastā veidā pumpurodamies, izveido koloniju. Statoblastu peldgredzens un hitīna kāši statoblastu pasīvi iznēsā, sekmējot statoblastu izplatību.

Polimorfisms

Polimorfajām kolonijām bez galvenajiem parastajiem īpatņiem, kas veic barošanas funkciju un veido dzimumšūnas, ir arī virkne pārveidotu īpatņu. Šie īpatņi parasti ir trejādi.

Avikulārijas, ar putna knābja formu, ir īpatņi, kuriem visi iekšējie orgāni reducējušies, bet stipri attīstīts cistīda vāciņš, kas ir pārveidojies īpašā «žoklī», kuru kustina muskuļi — retraktori. Avikulārijas sargā un tīra kolonijas, no sīkiem dzīvniekiem un svešķermeņiem.
Vibrakulārijas arī aizsargā kolonijas — tām ir gara vica, kas spēcīgi attīstīto muskuļu darbības dēļ visu laiku svārstās.
Oēcijas pilda perējamo kameru funkciju, kur pēc apaugļošanās nokļūst un attīstās olas.

Bez augstāk minētajām polimorfisma formām dažiem sūneņiem vēl ir pārveidojušies īpatņi, kas stiprina kolonijas pie substrāta.

Ekoloģija un izplatība.

Sūneņu lielākā daļa dzīvo jūrās. Saldūdeņos pazīstamas tikai ap 50 sugām, kas galvenokārt pieder pie sūneņu grupas ar segtu muti. Jūrās sūneņi dzīvo dažādā dziļumā, sākot no bēguma joslas un līdz vairāku kilometru dziļumam; tie sastopami gan arktiskajās, gan tropiskajās jūrās, kur to gan ir visvairāk. Sūneņi dzīvo kā stāvošos, tā arī tekošos saldūdeņos, turklāt galvenokārt piekrastē uz ūdensaugiem. Latvijā saldūdens sūneņi, kaut arī nav sastopami lielā skaitā, tomēr plaši izplatīti daudzos ūdensbaseinos. Visparastākās ir ģints Plumatella sugas. Bez tām sevišķi jāatzīmē Cristatella mucedo, kuras kolonijas atšķirībā no visiem pārējiem sūneņiem, ir kustīgas un spēj ar plato pēdu, kas veido kolonijas pamatu, lēni rāpot pa substrātu. Sūneņu koloniju forma ļoti stipri pārmainās atkarībā no eksistences apstākļiem: ūdens kustības, dziļuma, substrāta rakstura utt. Vienai un tai pašai sugai var būt dažādas formas kolonijas - tādas, kas rāpo pa substrātu, kā arī tādas, kas veido blīvas masas uz dažādiem zemūdens priekšmetiem. Sūneņi barojas, filtrējot ūdeni ar taustekļiem. Dubultā skropstiņu rinda uz taustekļiem rada divas ūdens plūsmas, kas plūst uz muti un prom no mutes. Atfiltrētās detrīta daļiņas, sīkie dzīvnieki un augu organismi (pārsvarā vienšūņi un kramaļģes) nokļūst mutē un tālāk zarnu traktā. Kolonijas, sūneņiem pumpurojoties, labvēlīgos apstakļos veidojas ļoti intensīvi. Savairodamies uz dažāda veida hidrotehniskajām un ūdensvadu iekārtām, tās noslēdzot un piesārņojot, sūneņi reizēm var nodarīt lielus materiālus zaudējumus.

Filoģenētika

Sūneņi ir sena un ļoti īpatnēja grupa, kuras stāvoklis sistēmā un filoģēnijā vēl nav pilnīgi skaidrs. Sekundārais ķermeņa dobums, metanefrīdija tipa izvadorgāni, dzimumšūnu veidošanās no celotēlija un, beidzot, vairākumam sastopamais trohoforveida kāpurs liecina, ka sūneņiem neapšaubāmi ir kopīgas saknes ar posmtārpiem. Acīmredzot, tie ļoti sen atdalījušies no posmtārpiem un sakarā ar pāreju uz sēdošu dzīves veidu ieguvuši virkni pazīmju, kas ir līdzīgas zarndobumaino (polipu) pazīmēm, ar kurām tos sākumā arī apvienoja. Šī līdzība gan ir tīri konverģenta, jo sūneņi neapšaubāmi jāuzskata par trīsslāņainiem dzīvniekiem. Fosilā veida sūneņi ir pazīsrtami jau no apakšējā ordovika.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sūneņi.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Latvijas mūsdienu sūneņu sugas