Brīvā Francija

France Libre Brīvā Francija ← 1940 – 1944 → Karogs Lotringiešu krusts Devīze Liberté, Égalité, Fraternité Himna La Marseillaise Location of Brīvā Francija Krāsu aprakstus skatiet kartes leģendā; debeszilā — kolonijas Brīvās Francijas kontrolē pēc operācijas "Lāpa" Pārvaldes centrs Parīze (de jure) Londona (de facto) (līdz 1942. gada novembrim) Alžīra (de facto) (pēc 1942. gada novembra) Valoda(s) franču Valdība Trimdas valdība (līdz 1942. gada novembrim) Pagaidu valdība atgūtajās teritorijās (pēc 1942. gada novembra) Valsts vadītājs  - 1940—1944 Šarls de Golls Vēsturiskais laikmets Otrais pasaules karš  - de Golla uzruna 1940. gada 18. jūnijā  - Impērijas aizsardzības padome 1940. gada 11. jūlijā  - Pagaidu valdība 1944. gada 3. jūnijā Nauda Francijas franks

Brīvā Francija, (franču: France Libre) kopš 1942. gada 13. jūlija oficiāli — Karojošā Francija, (franču: France combattante) bija pagaidu trimdas valdība, kas pretendēja būt leģitīma Francijas valdība pēc Francijas Trešās republikas sabrukuma. Franču ģenerāļa Šarla de Golla vadībā Brīvā Francija tika izveidota kā trimdas valdība Londonā 1940. gada jūnijā, pēc sakāves kaujā par Franciju Otrā pasaules kara laikā un cīnījās pret Ass valstīm kā sabiedroto nācija ar tās Brīvo franču spēkiem (franču: Forces françaises libres). Brīvā Francija atbalstīja arī pretestības kustību nacistu okupētajā Francijā un ieguva stratēģiskus panākumus vairākās franču kolonijās Āfrikā.

Vēsture

Pēc tam, kad nacistiskā Vācija sakāva Trešo republiku, maršals Filips Petēns centās vienoties par pamieru un izveidoja Vācijas marionešu valdību, kas pazīstama kā Višī Francija. Protestējot pamiera idejai, de Golls aizbēga uz Lielbritāniju, un no turienes pārraidīja 18. jūnija aicinājumu (Appel du 18 juin), mudinot franču tautu pretoties nacistiem un pievienoties Brīvo franču spēkiem. 1940. gada 27. oktobrī tika izveidota Impērijas aizsardzības padome (Conseil de défense de l'Empire) — vēlāk Francijas Nacionālā komiteja (Comité national français, CNF) — lai pārvaldītu Francijas teritorijas Centrālāfrikā, Āzijā un Okeānijā, kuras bija ņēmušas vērā 18. jūnija uzsaukumu.

Sākotnēji, izņemot franču kolonijas Klusajā okeānā, Indijā un Ekvatoriālajā Āfrikā, visas Francijas koloniālās impērijas teritorijas noraidīja de Golla aicinājumu un atkārtoti apliecināja savu lojalitāti maršalam Petēnam un Višī valdībai. Tikai pakāpeniski, bieži vien ar sabiedroto izlēmīgu militāru iejaukšanos, Brīvā Francija pārņēma vairāk Višī Francijas koloniju, līdz 1942. gada novembrim atgūstot lielāko daļu koloniju.

Brīvie franči cīnījās gan ar citu Ass valstu, gan Višī karaspēku un piedalījās gandrīz visās lielākajās kampaņās, sākot no Tuvajiem Austrumiem līdz Indoķīnai un Ziemeļāfrikai. Brīvo franču jūras spēki darbojās kā Britu Karaliskās flotes un Ziemeļatlantijā kā Karaliskās Kanādas flotes palīgspēki. Brīvo franču vienības dienēja arī Britu Karaliskajos gaisa spēkos, Padomju gaisa spēkos un Lielbritānijas SAS, pirms tika izveidotas lielākas komandas, kas bija tieši pakļautas trimdas valdībai.

No juridiskā viedokļa trimda oficiāli beidzās pēc Ziemeļāfrikas atkarošanas, kas ļāva Brīvās Francijas valdībai pārcelties no Londonas uz Alžīru. Tur tika izveidota Francijas Nacionālās atbrīvošanās komiteja (Comité français de Libération nationale, CFLN) kā visas Francijas pagaidu valdība. Valdība atgriezās Parīzē pēc tam, kad to 1944. gada 25. augustā atbrīvoja 2. Bruņoto brīvo franču divīzija un pretošanās kustības spēki, ieviešot Francijas Republikas pagaidu valdību (gouvernement provisoire de la République française, GPRF).

Brīvās Francijas spēku izaugsme

• 1940. gads: Sākumā Brīvās Francijas spēki bija nelieli. Pēc Francijas kapitulācijas 1940. gada jūnijā, aptuveni 7,000 franču karavīru pievienojās ģenerālim de Gollam Anglijā.
• 1941. gads: Brīvajai Francijai pievienojās karaspēks no Francijas kolonijām Āfrikā, Āzijā un Klusā okeāna reģionā. Piemēram, Āfrikā Brīvās Francijas spēki ieguva kontroli pār tādām teritorijām kā Kamerūna, Čada un franču Ekvatoriālā Āfrika, kur viņi vervēja vietējos iedzīvotājus un bijušos franču koloniju karavīrus.
• 1942. gads: Ar laiku Brīvās Francijas spēku skaits pieauga, sasniedzot aptuveni 70 000 karavīru.
• 1943. gada augustā Brīvā Francija apvienojās ar Vīšī režīma Francijas spēkiem Ziemeļāfrikā, izveidojot Brīvās Francijas spēku un Francijas koloniālo spēku apvienību, kas pazīstama kā Francijas Iekšlietu spēki (Forces françaises de l'intérieur, FFI). Šajā laikā kopējais karavīru skaits sasniedza aptuveni 300 000.
• 1944. gada beigās, pēc Normandijas izsēšanās, Brīvās Francijas spēku skaits pieauga vēl vairāk, jo armijai pievienojās tūkstošiem franču pretošanās kustības dalībnieku un bijušo karavīru. Gada beigās Brīvās Francijas spēki sasniedza aptuveni 400 000 karavīru.

Definīcija

Vēsturiski indivīds kļuva par "brīvo francūzi", iestājoties CFN organizētajās militārajās vienībās vai pieņemot darbu Komitejas civilajā nodaļā. 1943. gada 1. augustā pēc CFN un bijušo Višī režīma pārstāvju apvienošanās Ziemeļāfrikā, lai jūnijā izveidotu CFLN, Brīvo franču spēki un Āfrikas armija (kas veidoja lielāko daļu Višī regulāro spēku, ko atļāva 1940. gada pamiers) tika apvienoti, izveidojot Francijas atbrīvošanas armiju (Armée française de la Libération) un visi turpmākie iesaukumi bija šajā apvienotajā karaspēkā.

Daudzos avotos par "brīvo francūzi" uzskata jebkuru franču indivīdu vai vienību, kas cīnījās pret Ass valstu spēkiem pēc 1940. gada jūnija pamiera. Pēckara, lai atrisinātu strīdus par brīvo franču mantojumu, Francijas valdība izveidoja oficiālu termina definīciju. Saskaņā ar 1953. gada jūlija norādījumu (instruction ministérielle du 29 juillet 1953), tikai tie, kuri dienēja kopā ar sabiedrotajiem pēc Francijas un Vācijas pamiera 1940. gadā un pirms 1943. gada 1. augusta, ir tiesīgi saukties par "brīvajiem francūžiem".