Buhāras emirāts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Emirāta karogs
Buhāras emirāts
Emīrs Sejīds Abdul Ahads, 1890
Emīrs Sejīds Alim hans, 1911
Buhāras citadele

Buhāras emirāts, valsts Centrālāzijā kas pastāvēja no 1785. līdz 1920. gadam. Pēc 1868. gada Krievijas Impērijas protektorāts. Emirāta teritorija mūsdienās atrodas Uzbekistānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas, Kazahstānas un Afganistānas teritorijās.

Emirāta vēsture aizsākas uz 1500. gadā izveidotās Buhāras hanistes bāzes, kas izveidojās pēc Timurīdu impērijas sabrukuma. Par varu reģionā bija cīnījušies valdnieki no Čingizhana un Timura dinastijām, kā arī Sefevīdu Persija. 1709. gadā no hanistes atšķēlās Fergāna, kur izveidojās Kokandas haniste. Par Balhas pilsētu gandrīz 200 gadus cīnījās uzbeki, persieši un afgāņi, līdz 19.gs. vidū tā nonāca afgāņu varā. Pēc persiešu iebrukuma, 1740. gadā Buhāra atzina Amudarju par savu robežu ar Persiju. 1753. gadā hanistes troni sagrāba uzbeku Mangītu dinastijas valdnieks un 1785. gadā pasludināja emirāta izveidošanu.

Buhāras emīra varu apstrīdēja kipčaku dumpji, Samarkandas tirgoņi, kā arī kari ar Kokandas hanisti un Hivas hanisti. Emirāta centrs atradās auglīgajā Zarafšanas ielejā starp Amudarjas un Sirdarjas upēm. Lielākās pilsētas - Buhāra un Samarkanda. Emirātā dzīvoja uzbeki, tadžiki, turkmēņi, arābi, ebreji. Ekonomija balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Valdošie uzbeki sekoja sunnītu islāmam, turkmēņi šiītismam. Pamira kalnos kopš 15.gs. dzīvoja ismailītu kopiena. Valsts pārvaldē izmantoja persiešu valodu.

Pirms kļūšanas par Krievijas protektorātu 1868. gadā, Buhāras emirātā valdīja sunnītu islāma pārstāvji, šiītiem, kas nāca no paverdzināto persiešu vidus, liekot savu ticību piekopt slepenībā. Pēc tam, kad krievi aizliedza verdzību, šiīti kļuva par krievu sabiedrotajiem un vairs neslēpās. Tas noveda pie asiņaina reliģiskā konflikta 1910. gadā, pēc kura šiītu publiskās ceremonijas, galvenokārt ašuras svētkus, ļāva svinēt tikai iekštelpās.

1840, 1842, 1862 un 1865. gadā Buhāra veica karagājienus pret Kokandu. Savstarpējie kari izpostīja reģionu un novājināja abas valstis. 1866. gadā Krievija Buhārai iesniedza ultimātu, pieprasot tai kļūt par protektorātu. Pēc tam kad emīrs to noraidīja, 3500 kareivju vienība Turkestānas ģenerālgubernatora Kaufmana vadībā 1868. gada maijā ieņēma un anektēja Samarkandu. Jūnijā emīrs piekrita atzīt Krievijas protektorātu, saglabājot autonomu iekšpolitiku un ekonomiku. Buhāra apņēmās samaksāt Krievijai 500 000 rubļu kompensāciju un dot krievu tirgoņiem priviliģētas tiesības emirātā. Daļu emirāta ar Hudžandas, Istaravšanas, Džizakas un Katakurganas pilsētām iekļāva Turkestānas ģenerālguberņas sastāvā. 1873. gadā Krievija Buhārai uzspieda vēl vienu līgumu, ar kuru emīrs piekrita krievu garnizona izvietošanai un lielākai krievu ietekmei iekšpolitikā. Vienlaikus, Krievija neiejaucās Buhāras reliģiskajās lietās, un tā joprojām palika konservatīvā islāma centrs.

Nabadzīgie buhārieši no krievu importētājiem produktiem iegādājās lētus audumus, dzelzs izstrādājumus, tēju, cukuru un kerosīnu. Eksportu gandrīz pilnībā veidoja kokvilna un karakula aitu vilna. Buhāras un Krievijas ekonomiskās attiecības regulēja vairāki līgumi, taču emirāts tos regulāri pārkāpa, uzliekot krievu tirgotājiem un precēm papildu nodokļus. Lai ierobežotu Buhāras aktīvo tirdzniecību reģionā ar Afganistānas, Indijas un Persijas precēm, 1881. gadā Krievija aizliedza ārzemju preču importu Turkestānas ģenerālguberņā. Centrālāzijas (arī Transkaspijas) dzelzceļa izbūve līdz Samarkandai 1887. gadā palielināja Krievijas preču tirdzniecību reģionā.[1]

1918. gada sākumā emīrs Sejīds Alim hans, kopā ar basmačiem un Buhāras aktīvistiem apvienojās Turkestānas militārajā organizācijā, kas vairāk nekā divus gadus pretojās boļševikiem, zaudējot Buhāru 1920. gada septembrī. Tika pasludināta Buhāras Tautas Padomju republika, kas pastāvēja līdz 1924. gadam. Emīrs kopā ar 200 000 atbalstītājiem bēga uz Afganistānu, no kurienes vēl vairākus gadus atbalstīja basmaču nemierniekus.[2]

Buhāras ebreji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras Buhāras apkārtnē sāka dzīvot ebreji. 19. gadsimtā Buhāras ebreju kopiena bija 8000-9000 cilvēkus liela un galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. 1866. gadā Buhāras ebrejiem piešķīra tiesības iegūt Krievijas pilsonību. Pēc Krievijas un Buhāras līgumu noslēgšanas 1868. un 1873. gadā daudzi ebreji sāka pārcelties uz krievu Turkestānas ģenerālguberņu, kur viņu tiesības neierobežoja. Situācija mainījās Aleksandra III valdīšanas laikā. 1889. gada 23. maijā Buhāras ebrejiem aizliedza iegādāties nekustamo īpašumu Turkestānas ģenerālguberņā. 1892. gada 10. janvārī Turkestānas ģenerālgubernators pieņēma lēmumu, ka visiem Buhāras ebrejiem pirms iebraukšanas ģenerālguberņā ir jāsaņem Buhāras pase, kuras derīguma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu. No 1893. gada arī ebreju ceļošanai no Turkestānas uz pārējo Krievijas teritoriju bija jāsaņem īpaša atļauja. 1904. Krievijas pilsonības piešķiršanu Buhāras ebrejiem tik ļoti ierobežoja, ka to iegūt varēja tikai izņēmuma gadījumos. 1910. gadā apmēram 300 Buhāras ebreju ģimenēm, kas bija apmetušās uz dzīvi Turkestānas ģenerālguberņā, noteica ierobežotu pilsētu skaitu, kurās tie drīkstēja dzīvot.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]