Buhāras emirāts

Emirāta karogs

Buhāras emirāts

Emīrs Sejīds Abdul Ahads, 1890

Emīrs Sejīds Alim hans, 1911

Buhāras citadele

Buhāras emirāts bija valsts Centrālāzijā kas pastāvēja no 1785. līdz 1920. gadam. Pēc 1868. gada tas bija Krievijas Impērijas protektorāts. Emirāta teritorija atradās mūsdienu Uzbekistānā, Tadžikistānā, Turkmenistānā, Kazahstānā un Afganistānā.

Vēsture

Emirāta priekštece bija Buhāras haniste, kas bija izveidojusies 16. gadsimta sakumā, pēc Timurīdu impērijas sabrukuma. Par varu reģionā bija cīnījušies valdnieki no Čingishana un Timura dinastijām, kā arī Sefevīdu Persija. 1709. gadā no hanistes atšķēlās Fergāna, kur izveidojās Kokandas haniste. Par Balhas pilsētu gandrīz 200 gadus cīnījās uzbeki, persieši un afgāņi, līdz 19. gadsimta vidū tā nonāca afgāņu varā. Pēc persiešu iebrukuma 1740. gadā Buhāra atzina Amudarju par savu robežu ar Persiju. 1753. gadā hanistes troni sagrāba uzbeku Mangītu dinastijas valdnieks un 1785. gadā pasludināja emirāta izveidošanu.

Buhāras emīra varu apdraudēja kipčaku dumpji, Samarkandas tirgoņi, kā arī kari ar Kokandas hanisti un Hivas hanisti. Emirāta centrs atradās auglīgajā Zarafšanas ielejā starp Amudarjas un Sirdarjas upēm. Lielākās pilsētas bija Buhāra un Samarkanda. Emirātā dzīvoja uzbeki, tadžiki, turkmēņi, arābi, ebreji. Ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību un tirdzniecību. Valdošie uzbeki sekoja sunnītu islāmam, bet turkmēņi — šiītismam. Pamira kalnos kopš 15. gadsimta dzīvoja ismailītu kopiena. Valsts pārvaldē izmantoja persiešu valodu.

Pirms kļūšanas par Krievijas protektorātu 1868. gadā, Buhāras emirātā valdīja sunnītu islāma pārstāvji, šiītiem, kas nāca no paverdzināto persiešu vidus, liekot savu ticību piekopt slepenībā. Pēc tam, kad krievi aizliedza verdzību, šiīti kļuva par krievu sabiedrotajiem un vairs neslēpās. Tas noveda pie asiņaina reliģiskā konflikta 1910. gadā, pēc kura šiītu publiskās ceremonijas, galvenokārt āšūras svētkus, atļāva svinēt tikai iekštelpās.

1840., 1842., 1862. un 1865. gadā Buhāra veica karagājienus pret Kokandu. Savstarpējie kari izpostīja reģionu un novājināja abas valstis. 1866. gadā Krievija Buhārai iesniedza ultimātu, pieprasot tai kļūt par protektorātu. Pēc tam, kad emīrs to noraidīja, 3500 kareivju vienība Turkestānas ģenerālgubernatora Kaufmana vadībā 1868. gada maijā ieņēma un anektēja Samarkandu. Jūnijā emīrs piekrita atzīt Krievijas protektorātu, saglabājot autonomu iekšpolitiku un ekonomiku. Buhāra apņēmās samaksāt Krievijai 500 000 rubļu kompensāciju un dot krievu tirgoņiem priviliģētas tiesības emirātā. Daļu emirāta ar Hudžandas, Istaravšanas, Džizakas un Katakurganas pilsētām iekļāva Turkestānas ģenerālguberņas sastāvā. 1873. gadā Krievija Buhārai uzspieda vēl vienu līgumu, ar kuru emīrs bija spiests piekrist krievu garnizona izvietošanai un lielākai krievu ietekmei iekšpolitikā. Vienlaikus, Krievija neiejaucās Buhāras reliģiskajās lietās, un tā joprojām palika konservatīvā islāma centrs.

Nabadzīgie buhārieši no krievu importētājiem produktiem iegādājās lētus audumus, dzelzs izstrādājumus, tēju, cukuru un kerosīnu. Eksportu gandrīz pilnībā veidoja kokvilna un karakula aitu vilna. Buhāras un Krievijas ekonomiskās attiecības regulēja vairāki līgumi, taču emirāts tos regulāri pārkāpa, uzliekot krievu tirgotājiem un precēm papildu nodokļus. Lai ierobežotu Buhāras aktīvo tirdzniecību reģionā ar Afganistānas, Indijas un Persijas precēm, 1881. gadā Krievija aizliedza ārzemju preču importu Turkestānas ģenerālguberņā. Centrālāzijas (arī Transkaspijas) dzelzceļa izbūve līdz Samarkandai 1887. gadā palielināja Krievijas preču tirdzniecību reģionā.

1918. gada sākumā emīrs Sejīds Alimhans, kopā ar basmačiem un Buhāras aktīvistiem apvienojās Turkestānas militārajā organizācijā, kas vairāk nekā divus gadus pretojās boļševikiem, zaudējot Buhāru 1920. gada septembrī. Tika pasludināta Buhāras Tautas Padomju Republika, kas pastāvēja līdz 1924. gadam. Emīrs kopā ar 200 000 atbalstītājiem aizbēga uz Afganistānu, no kurienes vēl vairākus gadus atbalstīja basmaču nemierniekus.

Buhāras ebreji

Jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras Buhāras apkārtnē sāka dzīvot ebreji. 19. gadsimtā Buhāras ebreju kopiena bija 8000-9000 cilvēkus liela, tie galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. 1866. gadā Buhāras ebrejiem piešķīra tiesības iegūt Krievijas pilsonību. Pēc Krievijas un Buhāras līgumu noslēgšanas 1868. un 1873. gadā daudzi ebreji sāka pārcelties uz krievu Turkestānas ģenerālguberņu, kur viņu tiesības neierobežoja. Situācija mainījās Aleksandra III valdīšanas laikā. 1889. gada 23. maijā Buhāras ebrejiem aizliedza iegādāties nekustamo īpašumu Turkestānas ģenerālguberņā. 1892. gada 10. janvārī Turkestānas ģenerālgubernators pieņēma lēmumu, ka visiem Buhāras ebrejiem pirms iebraukšanas ģenerālguberņā ir jāsaņem Buhāras pase, kuras derīguma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu. No 1893. gada arī ebreju ceļošanai no Turkestānas uz pārējo Krievijas teritoriju bija jāsaņem īpaša atļauja. 1904. Krievijas pilsonības piešķiršanu Buhāras ebrejiem tik ļoti ierobežoja, ka to iegūt varēja tikai izņēmuma gadījumos. 1910. gadā apmēram 300 Buhāras ebreju ģimenēm, kas bija apmetušās uz dzīvi Turkestānas ģenerālguberņā, noteica ierobežotu pilsētu skaitu, kurās tie drīkstēja dzīvot.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Buhāras emirāts.