Bārdzīlīte

Bārdzīlīte; Panurus biarmicus (Linnaeus, 1758)
	Bārdzīlītes tēviņš
	Mātīte
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta	Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta	Bārdzīlīšu dzimta (Panuridae)
Ģints	Bārdzīlītes (Panurus)
Suga	Bārdzīlīte (P. biarmicus)
	Bārdzīlīte Vikikrātuvē

Bārdzīlīte (Panurus biarmicus) ir zvirbuļveidīgo putnu suga, kas apdzīvo tikai viena veida biotopus — plašus niedrājus lielā daļā Eirāzijas. Piemērotās vietās samērā parasta ligzdojoša suga arī Latvijā.

Bārdzīlīte ir vienīgā suga bārdzīlīšu ģintī un bārdzīlīšu dzimtā (Panuridae).^[1] Ģenētiskie pētījumi pierāda, ka bārdzīlītei nav neviena tuva radinieka dziedātājputnu apakškārtā (Passeri).

Izplatība

Izplatīta visā Eiropā, izņemot pašus ziemeļus, tomēr areāls fragmentārs. Tāpat piemērotās vietās — niedrājos — sastopama arī Āzijas centrālajā daļā līdz pat Ķīnas austrumiem. Lielākoties nometnieki vai īsas distances migranti. Izdala trīs pasugas, kas ligzdošanas areālā pakāpeniski nomainās.^[1]

Latvijā

Latvijā bārdzīlīte ir samērā parasta ligzdojoša suga piemērotos plašos niedrājos. Pārsvarā nometniece, taču bargās ziemās daļa putnu iet bojā, un pēc šādām ziemām skaita atjaunošanās prasa vairākus gadus.^[2]

Bārdzīlīte ir visai nesena Latvijas putnu faunas suga. Pirmais šīs sugas novērojums ir veikts 1960. gadā jūras piekrastes niedrājā pie Kuivižiem, kad janvārī novērots ziemojošu putnu pāris. Līdz tam bārdzīlīte kā ligzdojoša suga bija konstatēta Lietuvā (no 1925. gada). Latvijā pirmais pierādītais ligzdošanas gadījums konstatēts 1972. gadā Papes ezera niedrājā un kopš šā laika ligzdojošo putnu skaits ir pieaudzis, zināmas vairākas šīs sugas atradnes. Bārdzīlīšu ligzdošanas areālam izplešoties uz ziemeļiem, tās apguvušas arī Igauniju un Krievijas Ļeņingradas apgabalu.^[3]

Izskats

Bārdzīlīte ir krāšņs putns, kas neatbilstoši sugas nosaukumam pēc izskata maz atgādina zīlīti. Ķermeņa garums 14—17 cm, svars 11—21 g.^[4]^[5] Tā ir nedaudz mazāka par lielo zīlīti, ar salīdzinoši garu asti un īsiem, noapaļotiem spārniem.^[4] Sugai raksturīgs dzimumu dimorfisms, abu apspalvojumā dominē gaiši, brūngani, oranži toņi, bet tēviņam raksturīga zilganpelēka galva ar labi pamanāmu melnu "bārdu" un oranžu knābi. Mātītes knābis ir pelēkbrūns. Jaunie putni dzeltenbrūni ar melnu joslu muguras lejasdaļā un astes malās.^[6]

Uzvedība un barība

Uzturas biezi saaugušos niedrājos, kas aug saldūdens vai viegli sāļu ūdenstilpju krastos.^[7] Vasarā barojas ar bezmugurkaulniekiem (galvenokārt ar kukaiņiem un to kāpuriem), ziemā ar niedru un citu augu sēklām, reizēm ar ogām.^[7]^[4]^[5]^[8] Bārdzīlīte ir vāja lidotāja, tādēļ vienmēr lido tikai nedaudz virs niedru galvām.^[8]

Ligzdošana

Bārdzīlītes ligzdo kolonijās biezi saaugušos niedrājos, veido monogāmus pārus. Sezonas laikā parasti ir vairāk kā viens perējums (2—4). Ligzdošanas sezona sākas aprīlī vai maijā.^[4]^[5] Ligzdu būvē abi vecāki, bet ligzdas iekšpusi izklāj tēviņš. Tai ir dziļa kausveida forma, būvēta no sausām niedru plēksnēm un purva augu lapām, no iekšpuses izklāta ar niedru ziediem un spalviņām, retāk ar dzīvnieku vilnu. Ļoti bieži ligzdu nosedz blakus augošo niedru vai citu augu lapu "jumts".^[7]^[8] Dējumā 3—11 olas (biežāk 4—8^[7]). Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki, inkubācijas periods ilgst 10—14 dienas. Jaunie putni izlido 12—16 dienu vecumā.^[4]^[5]^[8] Bārdzīlītes dzīves ilgums var sasniegt 6 gadus.^[8]