Celmenes

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Celmeņu ģints (Armillaria) sēnes ir gan saprotrofas, sadalot atmirušu koksni, gan nekrotrofas, izraisot kokiem balto trupi. [1][2][3][4] Daļa Armillaria ģints sēņu ir fakultatīvi nekrotrofas – atkarībā no vides apstākļiem var baroties gan ar dzīvu, gan atmirušu koksni. Celmenes ir cepurīšu sēnes, kas augļķermeņus veido uz koksnes, kurā aug. Tās nav saimniekspecifiskas, jo spēj inficēt lielu skaitu gan skuju, gan lapu koku. Celmeņu ģintī ietilpst aptuveni 35 sēņu sugas,[5]no kurām Eiropā sastopamas septiņas.[6] No Eiropā sastopamajām sugām Armillaria borealis Marx. un Korhonen, Armillaria cepistipes Velen., Armilaria mellea (Vahl: Fr.) P. Kumm., Armillaria gallica Marx. un Romagn., Armillaria solidipes Peck. un Armillaria tabescens Scop. ir primāri vai sekundāri patogēnas sugas.[6]

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Celmeņu augļķermeņi bieži aug vairāki kopā ciešās grupās. Sēnes cepurīte parasti ir izliekta, dzelten-brūna līdz tumšbrūna, vai pat ķieģeļ-sarkana. Cepurītes virsma klāta ar tumšākām zvīņām. Kātiņš cilindrisks, bieži ar tukšu vidu un gredzenu uz tā. Cepurītes apakšpuse vienmērīgi klāta ar centriski izvietotām gaišam, gandrīz baltām lapiņām, kas ar laiku kļūst tumšākas līdz pat brūni violetam tonim. Sēnes sporu nospiedums parasti balts vai kremkrāsas. Armillaria ģints sēnēm raksturīgi sarkani, tumšbrūni līdz melni micēlija pinumi ar kuriem tā izplatās – rizomorfas. Tās bieži novērojamas zem mizas inficētajiem kokiem vai uz cita sēnes inficēta substrāta. Vietā, kur kātiņš piestiprinājies koksnei parasti redzams balts, pūkains sēnes micēlijs vai rizomorfas.[7]

In vitro morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attīstoties uz iesala agara barotnes Armillaria spp. visbiežāk veido blīvu micēlija slāni, kas ar laiku kļūst no krēmkrāsas uz kanēļkrāsas un reģionos, kuros audzis ilgāk, iegūst tumši brūnu vai sarkanbrūnu krāsu. Arī in vitro Armillaria ģints sēnes mēdz veidot rizomorfas. [7]

Armillaria spp. micēlijs, augot uz iesala agara barotnes.

Izplatības areāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armillaria ģints izplatīta gandrīz visā pasaulē.[4][8] [9] [10][5] [11] [12][13] Celmenēm piemēroti reģioni ar mēreni siltiem un mitriem klimatiskajiem apstākļiem. Klimata piemērotības dēļ celmenes visplašāk sastopamas tropiskajā un mērenajā klimata joslā.[14] No septiņām Eiropā konstatētajām celmenēm, sešu sugu izplatības areāli iekļauj Latvijas teritoriju. [15]

Izplatīšanās mežaudzē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Celmenes spēj izplatīties mežaudzē vairākos veidos: ar bazīdijsporām dzimumvairošanās ceļā inficējot nedzīvu koksni, veģetatīvi ar micēliju, kad koka saknes nonāk tiešā kontaktā ar inficēta koka saknēm, un ar rizomorfām caur augsni sasniedzot kokus, kas aug inficētas koksnes tuvumā.[3] Rizomorfu melanizētais ārējais slānis pasargā tās no vides apstākļu nelabvēlīgas ietekmes un nodrošina micēlijam mehānisku stingrību ar kuru iekļūt dzīva koka sakņu sistēmā.[4]

Armillaria spp. rizomorfa, kuras plīsuma vietā redzami micēlija pavedieni.

Inficētas audzes pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To, ka koks inficēts ar Celmeņu ģints sēnēm iespējams konstatēt pēc rizomorfām zem koka mizas, uz tā, vai pie koka saknēm. Rizomorfas augsnē pie koka nav pamats uzskatīt, ka koks inficēts, jo tās var būt saprotrofas Armillaria ģints sēnes rizomorfas, taču zem dzīvas saknes vai stumbra mizas visbiežāk konstatējamas būs patogēno celmeņu rizomorfas.[3] Celmenes infekciju kokā iespējams konstatēt arī pēc paresninājuma stumbra lejasdaļā, kurā zem mizas atrodams balts, blīvs micēlijs. Rudenī uz koka stumbra vai pie tā sakņu kakla var izveidoties sēnes augļķermeņi, kas ir droša pazīme, ka kokā ir celmenes izraisīta trupe.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Kile G. A., McDonald G. I., Byler J. W. 1991. Ecology and disease in natural forests. – In: Shaw C. G ., Kile G. A. Armillaria root disease, Washington, D.C., United States Department of Agriculture: 102 – 121."
  2. Redfern D. B., Filip G. M. 1991. Inoculum and infection. – In: Shaw C. G., Kile G. A. Armillaria root disease, Washington, D.C., United States Department of Agriculture: 48 – 61.
  3. 3,0 3,1 3,2 Baumgartner K., Coetzee M.P.A., Hoffmeister D. 2011. Secrets of the subterranean pathosystem of Armillaria. – Molecular Plant Pathology, 12(6): 515–534.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Guillaumin J. J., Legrand P. 2013. Armillaria root rots. – In: Gonthier P., Nicolotti G. (ed.), Infectious forest diseases, Wallingford, United Kingdom, CABI Publishing: 159 – 177.
  5. 5,0 5,1 Stasińska, M 2015. Armillaria ectypa, a rare fungus of mire in Poland. – Acta Mycologica, 50 (1): 1 – 6.
  6. 6,0 6,1 Lushaj B. M., Woodward, S., Keća N., Intini M. 2009. Distribution, ecology and host range of Armillaria species in Albania. – Forest Pathology, 40 (6): 485-499.
  7. 7,0 7,1 Watling R., Kile G. A., Burdshall H. H. Jr. 1991. Nomenclature, taxonomy and identification – In: Shaw C. G., Kile G. A. Armillaria root disease, Washington, D.C., United States Department of Agriculture:1-9
  8. Anderson J.B., Ullrich R.C. 1979. Biological Species of Armillaria mellea in North America. – Mycologia, 71(2): 402–414.
  9. Tsopelas P. 1999. Distribution and ecology of Armillaria species in Greece. – European Journal of Forest Pathology, 29(2): 103–116.
  10. Lygis V., Vasiliauskas R., Stenlid J. 2001. Pathological evaluation of declining Fraxinus excelsior stands of northern Lithuania, with particular reference to population of Armillaria cepistipes. Forest pathology research in the Nordic and Baltic countries 2005 (2005): 73–76.
  11. Liu M. M., Xing Y. M., Zeng X., Zhang D. W., Guo S. X. 2015. Genetic diversity of Armillaria spp. symbiotic with Polyporus umbellatus in China. – Biochemical Systematics and Ecology, 61: 524–530.
  12. Gezahgne A., Coetzee M. P. A., Wingfield B. D., Wingfield M. J., Roux J. 2004. Identification of the Armillaria root rot pathogen in Ethiopian plantations. – Forest Pathology, 34(3): 133–145.
  13. Hood, I. & Ramsfield, T., 2016. Armillaria aotearoa species nova. New Zealand Journal of Forestry, 46 (1): 1 – 11.
  14. Hood I. A, Redfern D. B., Kile G. A. 1991. Armillaria in planted hosts. – In: Shaw C. G., Kile G. A. Armillaria root disease, Washington, D.C., United States Department of Agriculture: 122 – 149.
  15. Guillaumin J.-J., Mohamed C., Anselmi N., Courtecuisse R., Gregory S. C., O. Holdenrieder, M. Intini, Lung B., Marxmuller H., Morrison D., Risbeth J., Termorshuizen J., Tirro A., 46 Van Dam B. 1993. Geographical distributieon and ecology of the Armillaria species in western Europe. – European Journal of Forest Pathology, 23: 321–341.