Cilvēka uzbūves tipi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Cilvēku uzbūves tipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20.gadsimta četrdesmitajos gados Amerikāņu zinātnieks Viljams Šeldons nāca klajā ar somatotipu teoriju. Viņa teorija raksturoja cilvēku ķermeņu trīs pamattipus:

  • Ektomorfais (astēniskais) ķermeņa tips, kam nav ne izteiktas muskulatūras, ne izteikta zemādas tauku slāņa.
  • Mezomorfais (normostēniskais) ķermeņa tips, kuru raksturo labi attīstīta muskulatūra.
    Cilvēku uzbūves tipi
  • Endomorfais (hiperstēniskais) ķermeņa tips, kuram raksturīgs ir izteikts zemādas tauku slānis [1].

Konstitucionālā pārsvara veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēs visi esam attīstījušies no embrija, kurš rodas pēc tam, kad olšūnu ir apaugļojis spermatozoīds. Aptuveni otrās attīstības nedēļas beigās šim embrijam iezīmējas trīs sākotnējie šūnu slāņi: ārējais slānis, ko sauc par mezodermu, un dziļākais slānis, ko sauc par endodermu. Vēlāk no šiem trim slāņiem izveidojas noteiktas organisma daļas:

Ja embrija augšanas laikā kāds no šiem slāņiem attīstās īpaši intensīvi, tad rodas indivīds ar spilgti izteiktu ķermeņa uzbūves tipu.

Ektodermas attīstības pārsvars - ektomorfais tips[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ektomorfie cilvēki izskatās trausli un smalki, viņi ir izstīdzējuši un šauri plecos. Tomēr, lai gan ektomorfie cilvēki ir smalki veidoti, viņu skelets ir labi izteikts, un tas kopā ar gandrīz pilnīgo tauku trūkumu ļauj izcelties visām muskuļu šķiedrām. Viņu vairogdziedzeris darbojas pārlieku aktīvi un līdz ar to paātrina vielmaiņu. Tāpēc, ja ektomorfie cilvēki vēlas pieņemties svarā, viņiem nākas daudz ēst. Ja šādi cilvēki mēģina attīstīt muskulatūru, viņi var trenēties daudzas reizes nedēļā, jo viņu organisms ātri atjaunojas un atgūst spēkus. Ektomorfajiem indivīdiem muskuļu tonuss bieži vien ir pazemināts. Starp viņiem bieži var sastapt salīkušus cilvēkus ar slimīgiem mugurkaula izliekumiem (kifozi, lordozi, skoliozi). Šīs slimības ir radušās muguras iztaisnotājmuskuļu un vēdera nepietiekamā spēka dēļ. Turklāt šī vājā vēdera muskulatūra bieži vainojama arī vēdera apakšējās daļas noslīdējumā, jo vēdera siena vairs nespēj noturēt iekšējos orgānus. Lai labotu stājas defektus, šādiem cilvēkiem ir jātonizē sava muskulatūra.

Orgāni, kas cēlušies no ektodermas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezodermas attīstības pārsvars - mezomorfais tips[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezomorfie cilvēki ir muskuļoti indivīdi ar spēcīgu skeletu un masīvām locītavām. Lielie atslēgas kauli un muskuļotie pleci piešķir ķermenim spēcīgu izskatu. Mezomorfo cilvēku krūškurvis salīdzinājumā ar vidukli ir ļoti masīvs, kas ir pretstatā endomorfo indivīdu platajam viduklim un apaļajam vēderam. Viena no mezomorfo indivīdu uzkrītošākajām īpatnībām ir tāda, ka viņiem īpaši spēcīgi attīstās no rumpja tālāk esošās locekļu daļas. Viņiem ir ļoti spēcīgi kāju ikri un apakšdelmi. Viens no testosterona izraisītajiem efektiem ir muskuļu apjoma palielināšanās, tādēļ mezomorfais tips biežāk sastopams vīriešiem. Tomēr nedaudz testosterona izdala arī virsnieres. Ja sievietēm šie dziedzeri darbojas ļoti aktīvi, rodas mezomorfā jeb muskuļu tipa sievietes, tomēr viņu ķermeņa uzbūve nekad nav tik izteikti mezomorfa kā vīriešiem. Mezomorfā tipa plašo izplatību starp vīriešiem ir nodrošinājusi dabiskā izlase, kas miljoniem gadu ilgās evolūcijas laikā saglabāja tikai visspēcīgākos tēviņus, kuri bija spējīgi medīt, piekļūt mātītēm, padzīt vājākos tēviņus, aizstāvēt mātītes un viņu pēcnācējus no draudošajām briesmām. Tādēļ pēcnācējus radīja galvenokārt tēviņi ar spēcīgu muskulatūru un skeletu, labi attīstītu sirdi un artērijām, kas ļāva viņiem enerģiski rīkoties, lai izdzīvotu un vairotos. Mezomorfie indivīdi parasti ir visai kustīgi, viņi spēj gūt panākumus visos sporta veidos. Relatīvi lielā muskuļu masa viņiem dod zināmas priekšrocības tādos sporta veidos, kas prasa īpašu izturību, piemēram, distanču skriešanā. Izņemot gadījumus, kad mezomorfie indivīdi pārlieku daudz ēd, viņiem reti mēdz būt liekā svara problēma, un pat mērens treniņš ļauj viņiem saglabāt atlētisku izskatu un labu tonusu.

Orgāni, kas cēlušies no mezodermas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • gludie muskuļi;
  • skeleta muskuļi;
  • sirds muskulis;
  • saistaudi
  • īstā āda (derma);
  • asinsvadu iekšējais slānis;
  • nieres un urīnvadi;
  • iekšējie dzimumorgāni
  • virsnieru garoza

Endodermas attīstības pārākums - endomorfais tips[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visi endomorfie indivīdi ir pilnīgi tad, ja nav aptaukojušies. Šo cilvēku stipri attīstītais tauku slānis neļauj saskatīt muskuļu reljefu un piešķir viņiem ļenganu izskatu. Endomorfajiem cilvēkiem nav redzami nekādi kaulu izciļņi, viņu locekļi ir gaļīgi un it kā nosmailināti, gurni un augšdelmi ir attīstītāki, nekā kāju ikri un apakšdelmi. Viņu skelets nav tik smalks, kā ektomorfo indivīdu skelets, taču nav arī tik masīvs, kā mezomorfo indivīdu skelets. Endomorfo cilvēku pamatīgā gremošanas orgānu sistēma padara viņu augumu tuklu, dažreiz pat uzpūstu. Šķiet, ka viss viņu organisms darbojas maksimālas taupības režīmā un tiecas nodrošināt barības vielu iespējami pilnīgu uzsūkšanos. Endomorfais tips biežāk ir sastopams sievietēm, jo viņu gremošanas orgānu sistēma ir relatīvi labāk attīstīta, un dažu sievišķo hormonu ietekmē (tie veidojas olnīcās) viņu organismā uzkrājas vairāk tauku. Sievietes organismā jābūt barības rezervēm bērna iznēsāšanai un barošanai, tādēļ viņai tauku veidā ir jāuzkrāj enerģija iespējamās grūtniecības nodrošināšanai. Pretēji ektomorfajiem cilvēkiem endomorfajiem cilvēkiem vielmaiņa ir lēna un viņi lēnāk nekā citu konstitucionālo tipu pārstāvji atgūst spēkus. Toties viņiem nevajag daudz ēdiena, kas ir priekšrocība pārtikas trūkuma gadījumā. Lai zaudētu savas tauku rezerves, viņi bieži ir spiest ievērot ļoti stingru diētu, kas beigu beigās var radīt uzturvielu deficītu un sabojāt viņu veselību. Endomorfiem indivīdiem reti ir muguras problēmas: viņu masīvā ķermeņa nosegtais mugurkauls ir zaudējis daļu no saviem izliekumiem un ieguvis kolonnas formu, tā pielāgojas masai, kas tam jāatbalsta. Turpretim ceļu locītavas viņiem bieži ir slimas. Masīvais ķermenis, kas radies jau pirms augšanas perioda beigām, kad kauli vēl ir lokani, deformē viņu kāju skeletu. Šādiem cilvēkiem bieži ir X veida kājas (genu valgum), kas var radīt veselības problēmas. Lai būtu labā fiziskā formā un mēģinātu ierobežot tauku pārmērīgu uzkrāšanos savā ķermenī, endomorfajiem indivīdiem regulāri treniņi jāapvieno ar ļoti stingru uztura režīmu. Tas jāveic, uzmanoties no pārtrenēšanās un izvairoties no uzturvielu deficīta pārāk stingras diētas dēļ.

Orgāni, kas cēlušies no endodermas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • rīkles, ārējās auss, mandeļu, vairogdziedzera un epitēlijķermenīšu, aizkrūtes dziedzera, balsenes, trahejas un plaušu epitēlijs;
  • urīnpūslis, urīnvadi un maksts;
  • aknas un aizkuņģa dziedzeris
  • gremošanas kanāls

Kopsavilkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Protams, noteikti ir jāņem vērā, ka 100% ektomorfu, mezomorfu tipu nemaz nav, katrs indivīds ir visu triju tipu sajaukums ar viena vai divu tipu pārsvaru. Sprinteris bieži ir mezomorfi-ektomorfs, lodes grūdējs - mezomorfi-endomorfs, bet slaida modele un garo distanču skrējējs visdrīzāk pieder ektomorfajam tipam. Vissvarīgākais ir prast atšķirt indivīda uzbūves pārsvarā esošos komponentus, lai izstrādātu labāku treniņu plānu. Vienu uzbūves tipu nekad nevar pārveidot otrā, piemēram, mazs tukls cilvēks nekad nekļūs par garu slaidu modeli un otrādi. Taču piemērots treniņš abos gadījumos spēs paaugstināt muskuļu tonusu, uzlabot ādas stāvokli un ierobežot tauku attīstību [1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Frederiks Delavjē. 2003.Vingrinājumi sievietēm. Rīga, Zvaigzne ABC, 5.-7.lpp ISBN 2711414426