Urīnorgānu sistēma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Urīnorgānu sistēma


Urīnorgānu sistēma (Organa uropetica s. organa urinaria) ir orgānu sistēma, kas nodrošina urīna veidošanu, uzkrāšanos un izvadīšanu no organisma. Šo sistēmu veido nieru pāris (renes), divi urīnvadi (ureteres), urīnpūslis (vesiaca urinaria) un urīnizvadkanāls (urethra). Bezmugurkaulniekiem izvadorgānu sistēmas analogs ir nefrīdijs.

Fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nieres[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nieres ir pupas veida pāra orgāns, kas atrodas jostas apvidū pie vēdera dobuma aizmugurējās sienas, abpus mugurkaulam. Nieres apņem perinefrālo tauku kārta. Virs nierēm nedaudz uz priekšu ir izvietoti virsnieru dziedzeri. Asinsrite nierēs notiek caur nieru artērijām (vēdera aortas atzariem) un asins plūsma šeit ir ap 1,25 l/min (25% no sirds asinsrites). Tam ir svarīga nozīme tāpēc, ka nieru pamatfunkcija ir nederīgo vielu atfiltrēšana no asinīm. Nieru bļodiņas tālāk pāriet urīnvados, kas tālāk savienojas ar urīnpūsli. Nieres pilda daudzas funkcijas: koncentrē urīnu, uztur elektrolītisko un skābuma homeostāzi. Niere vietējo hormonu (renin-angiotenzīnā sistēma) kontrolēta izdala un atkal absorbē (reabsorbē) kālija, nātrija, kalcija u.c. jonus. Nieres kontrolē pH regulāciju asinīs, izdalot saistītās skābes un amonija jonus. Bez tam caur nierēm izdalās urīnviela - olbaltumvielu metabolisma produkts. Filtrācijas, reabsorbcijas un sekrēcijas rezultātā nieres veido urīnu, kas uzkrājas urīnpūslī. Vidēji cilvēks diennaktī izdala 1,5 litrus urīna. Nieru filtrēšanas līmenis atkarīgs no nieru kamoliņu filtrējošās darbības, kas ir proporcionāla kopējai nieru asins plūsmai. Nieru kamoliņu asins plūsmu iespaido vietējās un kopējās darbības hormoni. Urīna veidošanās līmeni tieši vai pastarpināti var ietekmēt dažas ārstnieciskās vielas, urīndzenošie preparāti, kas parasti palielina urīna izdalīšanos, iedarbojoties uz elektrolītu filtrāciju un reabsorbciju.

Urīnpūslis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēka urīnpūslis ir dobs muskuļu orgāns, kurš izvietots vēdera dobuma iegurņa daļā. Urīnpūslis kalpo urīna uzkrāšanai. Tā ietilpība vidēji ir 500—700 ml un dažādiem indivīdiem var būtiski atšķirties. Urīnpūšļa izmēri mainās atkarībā no tā izstiepšanās, uzkrājoties urīnam. Veselam cilvēkam urīnpūslis var mierīgi noturēt 300 ml urīna 2—5 stundas. Parasti urīnpūšļa saturs ir sterils. Urīna plūsma, izlaižot to no urīnpūšļa, tiek regulēta ar sfinkteru muskuļu palīdzību. Urīnpūšļa sieniņa arī ir klāta ar muskuļu slāni (detruzoru), kas, saraujoties, veido izvadāmā urīna strūklu. Urinēšana ir ar apziņu kontrolējams reflektors akts, kuru iniciē urīnpūšļa sieniņā izvietotie spriedzes receptori, kas sūta galvas smadzenēm signālu, ka urīnpūslis ir piepildīts. Tas rada sajūtu, ka ir nepieciešams atbrīvot urīnpūsli. Urīnpūslim sākot iztukšoties, tā sfinkters atslābst, bet detruzors saraujas, radot urīna strūklu. Urinēšanas procesā piedalās arī starpenes un vēdera preses šķērssvītrotie muskuļi.

Urīnizvadkanāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izvadorgānu sistēmu noslēdz urīnizvadkanāls (urethra). Tas vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgs: vīriešiem garš un šaurs, (22-24 cm garš, 8 mm šaurs), bet sievietēm īss (3-5 cm) un plats. Vīriešu organismā urīnizvadkanālā atveras arī spermas kanāli.