Hipofīze

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hipofīzes atrašanās vieta cilvēka galvaskausā iekrāsota sarkanā krāsā

Hipofīze (latīņu: glandula pituitaria) ir endokrīnās sistēmas iekšējās sekrēcijas dziedzeris. Tas ir zirņa izmērā — vīriešiem sver 0,5 g, bet sievietēm, kas vairākas reizes dzemdējušas, līdz pat 1,5 g. Tas pakļauj noteiktai darbībai visus pārējos endokrīnās sistēmas dziedzerus. Hipofīze izdala dažādus hormonus, kas regulē organisma augšanu, dzimumorgānu attīstību, vielmaiņu, daļēji arī grūtniecību, laktāciju, ūdens/sāls koncentrāciju nierēs, temperatūru un sāpju sajūtas.

Hipofīze veidojas un attīstās saistībā ar hipotalāmu. Tā novietojas turku sedlos (sella turcica). Smadzeņu apvalks ieskauj hipofīzi, nosedzot to gandrīz visu, atstājot tikai šauru atveri infundibulum daļai, ar kuru tā ir savienota ar hipotalāmu. Hipofīze sastāv no 2 galvenajām daļām — adenohipofīzes un neirohipofīzes.[1] Adenohipofīze pati izstrādā hormonus, pakļaujoties hipotalāma regulējošai darbībai, bet neirohipofīze tikai īslaicīgi uzglabā hipotalāma producētos hormonus.[2] Dažiem cilvēkiem pēc hipofīzes zonas staru terapijas, kraniocerebrālajām operācijām vai galvas smadzeņu traumām hipofīze daļēji atrofējas, un, radioloģiski izmeklējot, ir redzami "tukši" turku sedli.

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipofīzei raksturīga sarežģīta attīstība. Tai izšķir divus izcelsmes avotus, līdz ar to tajā ir daļas ar atšķirīgu funkciju un uzbūvi.

  • adenohipofīze (priekšējā daļa) veidojas no rīkles pamatnes augšup migrējoša epidermas izauguma, ko sauc par Ratkes kabatu. Ratkes kabata zaudē savienojumu ar rīkles ektodermu, saplūst ar nervu sistēmas izaugumu un diferencējas adenohipofīzes priekšējā un starpdaļā. Tai vēl papildus izšķir trīs daļas: pars distalis, pars tuberalis, pars intermedia;
  • neirohipofīze (mugurējā daļa) veidojas no starpsmadzeņu (diencephalon) lejupejoša izauguma. Hipotalāms veidojas no starpsmadzenēm, tādēļ arī neirohipofīze, smadzenēm attīstoties, paliks saistīta ar hipotalāmu. Tai izšķir vēl arī infundibulum un pars nervosa.[3][4]

Adenohipofīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Adenohipofīze veido hipofīzes priekšējo daļu un ir endokrīns dziedzeris, kas izstrādā hormonus.

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipofīzes priekšējā daļa sintezē un sekretē "-tropos" hormonus, kuru izdali attiecīgi regulē atbrīvotājhormoni no hipotalāma. Atbrīvotājhormoni no hipotalāma atceļo pa speciālu kapilāru sistēmu — hipotalamohipofizāro portālo sistēmu.

Hormons Cits nosaukums Simbols Struktūra Sekretorā šūna Histoloģiskais krāsojums Mērķis Efekts
Adrenokortikotropais hormons Kortikotropīns ACTH Polipeptīds Adrenokortikotropociti Bazofīls Virsnieres Glikokortikoīdu, minerālkortikoīdu un androgēno hormonu sintēze
Beta-endorfīns Polipeptīds Adrenokortikotropocīti Bazofils Opioīdu receptori Samazina sāpju uztveri
Vairogdziedzera stimulējošais hormons Tireotropīns TSH Glikoproteīns Tireotropocīti Bazofils Vairogdziedzeris Vairogdziedzera hormonu sekrēcija
Folikulu stimulējošais hormons FSH Glikoproteīns Gonadotropocīti Bazofils Gonādas Reproduktīvās sistēmas attīstība
Luteinizējošais hormons Lutropīns LH, ICSH Glikoproteīns Gonadotropocīti Bazofils Gonādas Dzimumhormonu sintēze
Cilvēka augšanas hormons Somatotropīns GH, STH Polipeptīds Somatotropocīti Acidofils Aknas, taukaudi Veicina augšanu, lipīdu un ogļhidrātu metabolismu
Prolaktīns Luteotropais hormons PRL Polipeptīds Laktotropocīti Acidofils Olnīcas, piena dziedzeri Estrogēnu un progesterona sintēze, piena veidošana.
Leptīns[5] Polipeptīds Taukšūnas Adrenokortikotropocīti un tireotropocīti TSH un ACTH sekrēcija

Somatotropīni:

  • Cilvēka augšanas hormons tiek izdalīts augšanas hormona atbrīvotājhormona ietekmē, bet inhibēts ar somatostatīna palīdzību.

Tireotropīni:

  • Vairogdziedzera stimulējošais hormons tiek izdalīts tireotropīna atbrīvotājhormona ietekmē, bet inhibēts ar somatostatīnu.

Kortikotropīni

  • Adrenokortikotropais hormons tiek izdalīts kortikotropīna atbrīvotājhormona ietekmē.

Laktotropīni

  • Prolaktīns jeb luteotropais hormons tiek izdalīts tireotropīna atbrīvotājhormona, oksitocīna, vazopresīna, vazointestinālā peptīda, angiotenzīna II, neiropeptīda Y u. c. vielu ietekmē.

Gonatropīni

  • Luteinizējošais hormons tiek izdalīts gonadotropīna atbrīvotājhormona ietekmē.
  • Folikulu stimulējošais hormons arī tiek izdalīts gonadotropīna atbrīvotājhormona ietekmē.

Uzbūve un fizioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pars distalis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipofīzes uzbūve ar savu speciālo kapilāru sistēmu

Pars distalis sastāda 75% no hipofīzes masas. Tajā atrodama tipiska endokrīno dziedzeru struktūra — plaši sazaroti endokrīno šūnu pavedieni, kurus ietver plānas septas. Septas sastāv no retikulārām šķiedrām un saistaudiem.

Pars distalis ir ļoti labi apasiņota, jo visas vietas starp septām aizņem sinusoīdi ar fenestrēto endotēliju, kas ļauj hormoniem vieglāk nonākt caur asinsvadiem asinīs.

Pars distalis endokrīnās šūnas iedalās hromofilajās, kas ražo hormonus, un hromofobajās, kas neražo hormonus un daļēji kalpo kā cilmes šūnas.

Hromofilās šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hromofilās šūnas sīkāk iedalās:

  1. Acidofilās šūnas, kas atrodas pars distalis peri­fērijā un sekretē peptīdu hormonus — soma­totropo hormonu (STH) un prolaktīnu. Somatotropo hormonu producē somatotropocīti, kas ir vidēja izmēra, ovālas šūnas. No hromofilajām šūnām to ir visvairāk. To sekrēciju ietekmē augšanas hormona atbrīvojošais hormons, somatostatīns (kas kavē), grelīns (stimulē). Šie hormoni atnāk no hipotalāma ar asinsplūsmu. Pie acidofilajām šūnām pieder arī laktotropocīti, kas producē hormonu prolaktīnu un mammosomatotropocīti, kas sintezē pro­laktīnu un STH. Dzemdējušajām sievietēm hromofilo šūnu izmērs un daudzums pieaug daudzkārtīgi.
  2. Bazofilās šūnas atrodas pars distalis centrā un tās sintezē glikoproteīnu hormonus. Izdala sīkāk 3 veidu šūnas. Adrenokortikotropocīti (visvairāk) ir vidēja izmēra šūnas, kas izdala adrenokortikotropos hormonus. To darbību regulē kortikotropais atbrīvotājhormons no hipotalāma. Tireotropocīti ir lielas šūnas ar ekscentrisku kodolu un tās sekretē tireotropo hormonu, kas stimulē tireoglobulīnu un vairogdziedzera hormonu sintēzi.To savukārt regulē tireotropais atbrīvotājhormons. Gonadotropocīti ir mazas, ovālas šūnas, kas izdala gonadotropos hormo­nus — LH (luteinizējošo hormonu) un FSH (folikulu stimulējošo hormonu). Šie hormoni ir nepieciešami abu dzimumu reprodukcijai. Šīs šūnas regulē gonadotropais atbrīvotājhormons.

Hromofobās šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hromofobās šūnas ir visvairāk, to citoplazma iekrāsojas slikti, no kā veidojies arī to nosaukums. Hromofobo šūnu grupas no sinusoīdiem aptver un izolē hromofilās šūnas, Neliela dala no hromofo­bajām šūnām ir cilmes šūnas, tās spēj transformēties par acidofilajām vai bazofilajām šūnām.

Zvaigžņveida folikulārās šūnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pars distalis izvietotas arī zvaigžņveida folikulārās šūnas. Tās krāsojas vāji, tāpēc vislabāk tās var pētot ar elektronmikroskopiju un imūnhistoķīmiju. Šīs šūnas neveido hormonus un tās ir difūzi izvietotas starp endokrīnajām šūnām, tām ir raksturīgi gari un sazaroti izaugumi. To funkcijas:

  • iespējams, nodod signālus no pars distalis uz pars tuberalis;
  • balsta funkcija;
  • tās var fagocitēt endokrīno šūnu paliekas;
  • šūnu plākšņveida izaugumi izolē endokrīnās šūnas no sinusoīdiem un ar to zināmā mērā novērš antigēnu invāziju hipofīzes parenhīmā;
  • autokrīni un parakrīni ietekmē apkārtējās šūnas.[3]
Hipofīze histoloģiskajā preparātā. Redzamas trīs zonas — Pars distalis (adenohipofīzes daļa), pars intermedia (starpzona), pars nervosa (neirohipofīze)

Pars tuberalis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pars tuberalis ir labi apasiņota zona adenohipofīzē.

Pars intermedia[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pars intermedia ir pavisam neliela, tā sastāv galvenokārt no Ratkes cistām (pseidocistām), kas izklātas ar kubisku epitēliju. Pseidocistu koloīds satur MSH (melanocītu stimulējošo hormonu) un AKTH (adrenokortikotropā hormona) priekštečus, kas pārveidojoties dos endorfīnus. Tā ir lielākā dabīgo opioīdu rezerve organismā. Funkcija pagaidām nav īsti zināma. Pars intermedia atrodas asinsvadi un neliels daudzuma endokrīno šūnu pavedieni, kurus veido bazofilās šūnas, hromofobās šūnas un zvaigžņveida folikulārās šūnas. No mugurējās daļas (neirohipofīzes) pars intermedia atdala plāns saistaudu slānis.[6]

Neirohipofīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neirohipofīze veido hipofīzes mugurējo daļu. Tas nav endokrīns dziedzeris un pats neizstrādā hormonus, bet drīzāk ir krātuve hipotalāma paraventrikulāro un supraoptisko kodolu neirosekrētiem.

Funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hormons Citi nosaukumi Simbols Mērķis Efekts Avots
Oksitocīns Pirocīns OT Dzemde, piena dziedzeri Dzemdes kontrakcijas, laktācija Supraoptiskais un paraventrikulārais hipotalāma kodols
Vazopresīns Antidiurētiskais hormons, arginīna vazopresīns, argipresīns VP, AVP, ADH Nieres un arteriolas Stimulē ūdens aizturi, paaugstina asinsspiedienu, sašaurinot arteriolas Supraoptiskais un paraventrikulārais hipotalāma kodols

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neirohipofīze sastāv no pars nervosa un infundibulum.

Pars nervosa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pars nervosa veido hipotalāma paraventrikulārā kodola un supraoptiskā kodola neironu aksoni. To skaits sasniedz aptuveni 100 000. Hipotalamohipofizālā trakta aksoni ir unikāli, jo to gali beidzas tuvu fenestrētam endotēlijam un to sekretorie pūslīši ir visās neirona daļās, kas ļauj efektīvi pūslīšu saturam nonākt asinsritē. Pars nervosa ar elektronmikroskopu var izšķirt trīs veidu neirosekretorās vezikulas:

  1. Aksoni, šķērsojot neirohipofīzi, veido pūšļveida izaugumus. Šīs struktūras (Heringa ķer­menīši) ir sekretoro granulu papildkrātuve.
  2. Nervu terminālēs ir arī vezikulas ar acetilholīnu. Tiek uzskatīts, ka tas regulē sekrēciju.
  3. Vezikulas, kas satur vazopresīnu vai oksitocīnu un šo hormonu nesējglikoproteīnu neirofizīnu.

Infundibulum[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Infundibulum daļā citi neironi izlaiž sekrētus fenestrēto kapilāru tīklā (portālās sistēmas pirmajā tīklā)

Visā neirohipofīzē atrodas arī specializēti gliocīti, kas ir līdzīgi astrocītiem — pituicīti. Šīs šūnas ir zarotas un tām galvenokārt ir balsta funkcija.[3]

Hipofīzes slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemāk uzskaitītas biežāk sastopamās hipofīzes slimības:[1]

  • Diabetus insipidus izraisa vazopresīna trūkums. Tas raksturojas ar lielu urīna daudzumu un šķidruma zudumu.
  • Gigantisms un akromegālija rodas, ja bērnībā izdalās par daudz augšanas hormons.
  • Hipotireoze rodas, ja izdalās par maz vairogdziedzeri stimulējošais hormons.
  • Hiperpituitārisms ir kāda hipofīzes hormona pārprodukcija. Parasti tas rodas hipofīzes adenomas gadījumā.
  • Hipopituitārisms sastopams, ja ir samazināts kāds no hipofīzes hormoniem.
  • Panhipopituitārisms ir visu hipofīzes hormonu samazināšanās.
  • Hipofīzes ļaundabīgie audzēji
  • Hipofīzes labdabīgie audzēji

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Klīniskā medicīna 2. grāmata. Profesora Aivara Lejnieka redakcija. ISBN 9789984813509, Medicīnas apgāds SIA, 2012
  2. Anatolijs Bļugers (1984). Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  3. 3,0 3,1 3,2 Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.
  4. Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. ISBN 9984-770-42-7.
  5. Malendowicz, L.K; Rucinski, M; Belloni, A.S; Ziolkowska, A; and Nussdorfer, G. C. (2007) Leptin and the regulation of the hypothalamic-pituitary-adrenal axis. Int Rev Cytol. 263: 63-102.
  6. Medicīniskā histoloģija III (2008) Jurijs Markovs 212 lpp., ISBN 978-9984-716-76-3

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • «Hipofīze» (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija.