Asinsrites orgānu sistēma

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Asinsrites orgānu sistēma
Circulatory System en.svg
Cilvēka asinsrites sistēma (vienkāršota). Sarkans apzīmē asinis ar skābekli, kas pārvietotas artērijās. Zilā krāsa norāda bez-skābekļa asinis, kas pārvietotas vēnās. Kapilāri, kas pievienojas artērijām, vēnām, un limfvadi nav parādīti.
Identifikatori
MeSH D002319
TA98 A12.0.00.000
TA2 3891
FMA 7161
Anatomiskā terminoloģija
Cilvēka asinsrites sistēma. Ar sarkanu krāsu ir iezīmētas artērijas, ar zilu — vēnas

Asinsrites orgānu sistēma ir orgānu sistēma, kas ar asiņu vai hemolimfas plūsmu nodrošina vielu transportu augstāk attīstīto dzīvnieku organismos. Asinsrites sistēma pa asinsvadiem iznēsā pa visu organismu plaušās uzņemto skābekli un gremošanas traktā uzsūktās barības vielas, kā arī uz izvadīšanas vietām nogādā ogļskābo gāzi un vielmaiņas galaproduktus. Pa asinsrites sistēmu tiek transportētas arī citas vielas, piemēram, hormoni, vitamīni un antivielas. Tikai nepārtrauktā kustībā asinis vai hemolimfa pilda savu funkciju. Asinsrite nodrošina organisma pastāvēšanu.

Asinsrites sistēmas uzdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Gāzu maiņa audos — asinis piegādā visiem orgāniem skābekli un aizvada ogļskābo gāzi, kas tur rodas elpošanas procesā; no plaušu kapilāriem ogļskābā gāze izdalās gaisā un tajos asinis uzņem skābekli.
  • Barības vielu piegādāšana — asinis pārnēsā gremošanas traktā uzsūktās barības vielas; ja barības vielu līmenis asinīs ir nepietiekams, tās tiek uzņemtas no rezervēm depo orgānos.
  • Vielmaiņas galaproduktu aizvadīšana uz izvadorgāniem — asinis aizvada no šūnām vielmaiņas procesā radušās vielas uz nierēm.
  • Bioloģiski aktīvu vielu transports — asinis pārnes iekšējās sekrēcijas dziedzeru izdalītos hormonus, tādējādi nodrošinot organisma humorālo regulāciju; tāpat asinis pārnēsā medikamentus.
  • Organisma aizsardzības nodrošināšana — asinīs cirkulē pret dažādu slimību ierosinātājiem vērstas antivielas un trombocīti, kas nodrošina asiņu recēšanu.
  • Termoregulācijas nodrošināšana — plūstot asinis nodrošina vienmērīgu siltumu dažādās ķermeņa daļās.

Asinsrites sistēmu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvniekiem var būt vaļēja asinsrites sistēma vai arī slēgta asinsrites sistēma. Asinsrites sistēma ir raksturīga tikai daudzšūnu dzīvniekiem, bet ne visiem, piemēram, plakantārpiem,[1] nav asinsrites sistēmas. Dažiem posmkājiem, piemēram, ērcēm, asinsrites sistēma ir reducējusies vai pat izzudusi pilnībā.[2] Parazojiem jeb zemāk attīstītiem dzīvniekiem nav asinsrites.

Vaļēja asinsrites sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaļēja asinsrites sitēma ir daudziem bezmugurkaulniekiem, piemēram, lielākajai daļai gliemju un posmkāju. Šādās sistēmās plūst hemolimfa, nevis asinis. Dzīvniekiem ar vaļēju asinsriti nav kapilāru. Hemolimfa no primitīvas sirds pa artērijām ieplūst hemocelā, bet no turienes pa vēnām ieplūst elpošanas orgānā, kur no jauna bagātinās ar skābekli, un atgriežas sirdī caur ostijām — nelielām atverēm. Kukaiņiem asinsrite ir vēl vienkāršāka, jo visu ķermeni caurvij trahejas, līdz ar to kukaiņu hemolimfai nav lielas nozīmes gāzu transportā, un tā pārnes tikai barības vielas. [3]

Slēgta asinsrites sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slēgta asinsrites sistēma ir dažiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, astoņkājiem, posmtārpiem, kā arī visiem mugurkaulniekiem. Slēgtā asinsrites sistēmā asinis plūst pa slēgtu asinsvadu sistēmu. Slēgta asinsrites sistēma nodrošina ātrāku asiņu plūsmu un labāku vielu transportu, nekā vaļēja asinsrites sistēma.

Uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asinsrites sistēma sastāv no asinīm, asinsrades orgāniem, sirds un asinsvadiem. Asinsvadus, kuri iet no sirds, sauc par artērijām, bet asinsvadus, kuri iet uz sirdi, par vēnām. Artērijas sadalās arteriolās, bet pēc tam kapilāros. Kapilāri ir vissīkākie asinsvadi, kuros notiek vielu apmaiņa starp audiem un asinīm. Pēc vielu apmaiņas kapilāri savienojas vēnulās, kuras pēc tam savienojas vēnās. Asinis, kas ir bagātas ar skābekli, sauc par arteriālajām asinīm, bet asinis, kurās ir maz skābekļa, bet daudz oglekļa dioksīda, par venozajām asinīm. Tas nozīmē, ka asiņu nosaukums nav atkarīgs no tā, pa kuru asinsvadu tās plūst, bet gan vielas (skābekļa vai oglekļa dioksīda), kuru asinis satur vairāk.

Vienkāršākā slēgtā asinsrites sistēma ir posmtārpiem: muguras asinsvads, vēdera asinsvads un gredzeniskie asinsvadi. Sirdi aizstāj ķermeņa priekšgalā novietoti pulsējoši gredzniskie asinsvadi. Muguras asinsvadu un vēdera asinsvadu savieno pieci "siržu" pāri; katrā "sirdī" ir vārstuļi, kas nodrošina, ka asinis plūst tikai vēdera asinsvada virzienā. Pa vēdera asinsvadu asinis virzās uz ķermeņa pakaļgalu, pa muguras — uz priekšgalu. Tārpa iekšējos orgānus apņem kapilāru tīkli, kuros notiek vielu apmaiņa starp audiem un asinīm. [3]

Asinrites loki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mugurkaulnieku sirds sastāv no divām, trim vai četrām kamerām: kambariem un priekškambariem. No sirds kameru skaita atkarīgs asinrites loku skaits.

Zivīm ir viens asinsrites loks, un to sirds sastāv no priekškambara un kambara. Zivis ir vienīgie mugurkaulnieki, kuriem vienā asinsrites lokā asiņu sastāvs mainās divreiz, no venozām uz arteriālām un otrādi.

Lielākajai daļai mugurkaulnieku ir divi asinsrites loki, kurus saista sirds, un katrā lokā asiņu (gāzu) maiņa notiek vienreiz. Mazajā asinsrites lokā venozās asinis plūst caur plaušām, uzņem skābekli un zaudē ogļskābo gāzi; lielajā asinsrites lokā arteriālās asinis plūst no sirds uz pārējiem orgāniem un atgriežas sirdī kā venozas.

Abiniekiem un vairumam rāpuļu sirdi veido trīs kameras: divi priekškambari un viens kambaris. Kambarī notiek arteriālo un venozo asiņu sajaukšanās, tādēļ abu loku artērijās plūst jauktas asinis. Daļēji arteriālās asinis plūst uz plaušām vai ādas kapilāriem (gāzu apmaiņa caur ādu), kur asinis bagātinās ar skābekli un atgriežas sirdī kā arteriālās asinis (kreisajā priekškambarī) — mazais asinsrites loks. Sirds kambarī tās sajaucas ar venozajām asinīm un plūst uz audu kapilāriem, kur tās uzņem skābekļa dioksīdu un atgriežas sirdī (labajā priekškambarī) kā venozās asinis — lielais asinsrites loks. Tā kā rāpuļiem sirds kambarī atrodas nepilnīgi izveidojusies šķērssiena, to asinis sajaucas mazāk. Krokodiliem šī šķērssiena ir izveidojusies pilnībā.

Putniem un zīdītājiem ir četrkameru sirds, tātad tiem ir visefektīvākā asinsrite. Sirds šķērssiena pilnībā atdala labo un kreiso pusi. No labās puses kreisajā asinis nokļūst pa mazo asinsrites loku (venozās asinis pa plaušu artērijām plūst uz plaušām, no kurienes kā arteriālas atgriežas pa plaušu vēnām), no kreisās labajā — pa lielo (arteriālās asinis pa artērijām plūst uz visiem orgāniem, izņemot plaušas, un pa vēnām atgriežas kā venozas). Asinis vienlaicīgi plūst abos lokos, to nodrošina saskaņota abu priekškambaru un kambaru kontrakcija jeb saraušanās. [3]

Cilvēka asinsrite[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēkam, tāpat kā citiem zīdītājiem, ir četrkameru sirds un divi asinsrites loki. [4]

Svarīgs asinsrites rādītājs ir asinsspiediens, kuru rada sirds kambari. Loku sākumā (artērijās) tas ir lielāks un, plūstot pa asinsvadiem, samazinās. Asinsspiedienu izsaka dzīvsudraba staba milimetros, cilvēkam normāls asinsspiediens lielā asinsrites loka artērijās ir ap 120/70 mm Hg. Visaugstākais jeb sistoliskais tas ir, kambariem saraujoties, viszemākais jeb diastoliskais — sirds pauzes laikā. Asinsspiedienu ietekmē nervu sistēma un endokrīnā sistēma, mainot artēriju muskuļu spraigumu. Jo šaurāks artēriju diametrs, jo augstāks asinsspiediens, tas palielinās fiziskās un emocionālās slodzes brīžos. Mazajā asinsrites lokā spiediens ir ap 15 mm Hg un nesvārstās. Hipertensija ir paaugstināts asinsspiediens (>140/90 mm Hg), un tās pazīmes ir galvassāpes, reibonis, nervozitāte; hipotensija ir pazemināts asinsspiediens (<105/65 mm Hg), un tās pazīmes ir galvassāpes, reibonis, nespēks.

Pulss ir sirdsdarbības ritms jeb asinsspiediena svārstības lielajā asinsrites lokā. Miera stāvoklī sirds saraujas aptuveni 70 reizes minūtē un katrā saraušanās reizē aortā tiek izgrūzti ap 80 ml asiņu, katru minūti sirds pārsūknē 5—6 l asiņu. Pieaugot slodzei, pulss kļūst biežāks un palielinās pārsūknējamo asiņu apjoms.

Sirds un asinsvadu slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sirds un asinsvadu slimības pasaulē ir visbiežākais nāves cēlonis.

Dažādas slimības var izraisīt citas slimības. Visvairāk sirds un asinsvadu slimībām pakļauti cilvēki ar lieko svaru. [3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Bioloģijas rokasgrāmata». Rīga : Zvaigzne ABC. 1995. 154. lpp. ISBN 5-405-01469-9.
  2. «Bioloģijas rokasgrāmata». Rīga : Zvaigzne ABC. 1995. 173. lpp. ISBN 5-405-01469-9.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Līga Sausiņa. Bioloģija vidusskolai 4. daļa. Zvaigzne ABC, 2010. 113.—120. lpp. ISBN 978-9934-0-0621-0.
  4. Erika Nagle. Bioloģija vidusskolai. Lielvārds, 2008. 95.—104. lpp. ISBN 978-9984-11-272-5.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]