Džordžs Delongs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Džordžs Delongs
George W. De Long
Džordžs Delongs
Personīgā informācija
Dzimis 1844. gada 22. jūlijā
Ņujorka, ASV
Miris 1881. gada 31. oktobrī (37 gadi)
Ļenas delta, Krievijas Impērija
Tautība amerikānis
Nodarbošanās virsnieks, polārpētnieks
Vecāki Levi Delongs, Ketrīna Grīmsa
Dzīvesbiedre Emma Votona Delonga

Džordžs Vašingtons Delongs (angļu: George Washington DeLong; dzimis 1844. gada 22. augustā, miris 1881. gada 31. oktobrī) bija amerikāņu flotes virsnieks, jūrasbraucējs un polārpētnieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Ņujorkā, Bruklinā, ieceļotāja no Francijas Levi Delonga ģimenē. Apmeklējis Bruklinas skolu, kas Džordžu 1857. gadā izvirzīja kā kandidātu jūrskolai. Nesaņēmis no vecākiem piekrišanu, pēc skolas absolvēšanas iestājās darbā advokātu birojā.

Piedalījies Amerikas pilsoņu karā, pēc tā beigām iestājies ASV Jūras akadēmijā, ko ar izcilību absolvēja 1865. gadā. Pēc jūrskolas saņēma norīkojumu uz karakuģa Canandaigua, ar ko kuģojis gar Eiropas un Ziemeļamerikas piekrastēm, uzdienējoties līdz vecākā virsnieka rangam.[1] 1873. ar kuģi Juniata Grenlandes rietumu piekrastē piedalījies pazudušās Polaris ekspedīcijas meklējumos.

Jeannette ekspedīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kuģa Jeanette pamešana 1891. gada 12 jūnijā

Kā pieredzējis Arktikas kuģotājs pievienojies Ņujorkas izdevēja Džeimsa Beneta pasākumam, kura mērķis bija ar speciāli sagatavotu kuģi sasniegt Ziemeļpolu. 1878. gadā Benets iegādājās britu tvaika barku Pandora, ko pārdēvēja par godu savai māsai par Jeannette. Kuģis tika ieskaitīts ASV Kara flotē, bet tā uzturēšanu nodrošināja Benets. Par kuģa kapteini tika nozīmēts Delongs, kurš to no Eiropas nogādāja Sanfrancisko, kur kuģi pārbūvēja kuģošanai ledus apstākļos. 1879. gada 8. jūlijā kuģis devās ceļā uz Beringa šaurumu. Ekspedīcijas sastāvā bija vairāki flotes virsnieki un daži civilie speciālisti. Pēdējā vēsts no ekspedīcijas tika nosūtīta 27. augustā no Čukču pussalas piekrastes.

2. swptembrī kuģis iekļuva ledus laukos un devās Heralda salas virzienā, lai tur pārziemotu. 5. septembrī netālu no salas kuģis iesala malasledū, drīz dabūja sūci un strauji sāka uzņemt ūdeni. Lai arī lielāko dreifa daļu kuģis atradās uz sāniem, tā apkalpe katru dienu veica dažādus zinātniskos novērojumus.

1880. gada janvārī kuģis tika stipri saspiests un sūce kļuva ievērojama. Ekipāža lielāko daļu laika bija aizņemta ar ūdens atsūknēšanu. Pirmā ziemošana visumā tika aizvadīta labi un ekipāžas veselība necieta. Visu 1880. gadu kuģis turpināja dreifēt ziemeļrietumu virzienā, bieži mainot virzienu. 1881. gada sākumā kuģa dreifs paātrinājās un 17. maijā tika atklāta Žanetes sala. 24. maijā ekspedīcija aklāja Henrietas salu. 3. jūnijā piecu cilvēku komanda inženiera Melvila vadībā izkāpa salas krastā un pacēla ASV karogu.

Ekspedīcijas ceļš no kuģa bojāejas vietas līdz Ļenas deltai

12. jūnijā spēcīga ledus spiediena rezultātā ekspedīcijas kuģis sāka grimt. Tas notika 800 km uz ziemeļaustrumiem no Ļenas upes deltas. Kuģa ekipāža ar laivām un kamanām, līdzi ņemot pārtikas krājumus un citu aprīkojumu, pa ledu devās ceļā uz kontinenta piekrasti. 29. jūlijā ekspedīcija atklāja Benneta salu. No Benneta salas ekspedīcija ceļu turpināja trijās laivās un 20. augustā pēc divu gadu pārtraukuma nonāca apvidū, kas bija atzīmēts kartēs — Jaunsibīrijas salās.

10. septembrī ekspedīcija sasniedza mūsdienās izzudušo Semjonova salu (ziemeļrietumos no Stolbovojas salas). Ceļā no Semjonova salas uz Ļenas deltu ekspedīcijas laivas iekļuva vētrā un tika izklīdinātas. Melvila vadītā laiva pēc divām dienām sasniedz deltas austrumu piekrasti, kur tos atrada vietējie iedzīvotāji. Delonga vadītais kuteris pēc piecām dienām sasniedza cietzemi deltas ziemeļos. Komanda centās sasniegt apdzīvotus rajonus dienvidos, bet lielākā daļa mira, domājams, no bada ceļā uz dienvidiem. Izdzīvoja divi matroži, kuri bija sūtīti palīdzības meklējumos un pilnīgā spēku izsīkumā sasniedz Bulunas ciemu. Delonga grupas pēdējo nometni un mirušos dalībniekus 1882. gada vasarā atrada meklēšanas ekspedīcija Melvila vadībā. Trešā laiva netika atrasta un tās astoņi komandas locekļi gāja bojā.[2]

Sākotnēji Delongs un pārējie mirušie komandas locekļi tika apglabāti Kjuegelhajas augstienē Ļenas deltā, ko vēlāk dēvēja par Amerikāņu kalnu. Mūsdienās tur uzstādīta piemiņas zīme. 1883. gadā mirušie tika pārvesti uz Ameriku un apglabāti Vudlonas kapsētā Bronksā.

Pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džordža Delonga vārdā nosauktas Delonga salas Ziemeļu ledus okeānā, Delonga kalns Aļaskā un Delonga fjords Grenlandes piekrastē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]