Džovanni Belconi
| ||||||||||||
.jpg)
Džovanni Batista Belconi (itāļu: Giovanni Battista Belzoni, saukts arī Lielais Belconi (angļu: Great Belzoni, itāļu: Grande Belzoni); dzimis 1778. gada 5. novembrī Padujā, miris 1823. gada 3. decembrī Beninas Karalistē, mūsdienu Nigērijā) bija itāļu ceļotājs un piedzīvojumu meklētājs, viens no Senās Ēģiptes arheoloģiskās izpētes pionieriem, pirmajiem eģiptologiem. Īpaši pazīstams ar Ramzesa II statujas nogādāšanu no Ēģiptes uz Londonu, Abū Simbelas tempļu ieejas atrakšanu no smiltīm, Seti I kapeņu atklāšanu, kā arī kā pirmais eiropietis, kas iegājis Hefrena piramīdā. Neskatoties uz to, ka Dž. Belconi nebija zinātnieks, viņa vārds tiek minēts starp mozīmīgākajiem Senās Ēģiptes kultūras atklājējiem.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Padujā friziera ģimenē. 1803. gadā Dž. Belconi pārcēlās uz Angliju, kur darbojās kā spēkavīrs cirka trupā. Lielā auguma un spēka dēļ iesaukts par Lielo Belconi.
Viņa sieva Sāra Belconi bija angliete — ceļotāja un rakstniece, piedalījusies Belconi ekspedīcijās.
Napoleona karu laikā viņš kopā ar cirku ceļoja pa Dienvideiropu. Pēc tam Belconi mēģināja veidot karjeru austrumos, un 1816. gadā britu konsuls Ēģiptē un viens no Senās Ēģiptes izpētes pionieriem Henrijs Solts viņu nolīga, lai viņš pārvestu no Luksoras septiņas tonnas smago Ramzesa II statuju. Dodoties ceļā pa Nīlu 1817. gadā, Belconi vispirms atraka Abū Simbelas tempļus no smiltīm. Viņam arī izdevās nopirkt no kapeņu aplaupītājiem vairākus desmitus statuju, trauku, papirusu un mūmiju. Karaļu ielejā Belconi atklāja Seti I kapenes. 1818. gadā viņš pirmo reizi kopš viduslaikiem apmeklēja Hefrena piramīdas apbedījumu kameru. 1819. gadā Belconi apmeklēja Sarkanās jūras piekrasti un Lībijas tuksneša oāzes. Pēc konflikta ar Bernardino Droveti, citu Ēģiptes vēstures vērtību meklētāju, Belconi bija spiests pamest Ēģipti. No savāktajiem priekšmetiem viņš 1821. gada maijā Londonā sarīkoja lielu Senās Ēiptes mākslas izstādi. 1822. gadā Dž. Belconi apmeklēja arī Krieviju un Dāniju, bet Francijā sadarbojās ar vēlāk pazīstamo eģiptologu Žanu Fransuā Šampolionu.
1823. gadā Dž. Belconi devās ceļojumā dziļāk Āfrikā uz Tombuktu un tālāk uz dienvidiem, meklējot Nigēras upes izteci. Nesasniedzot mērķi viņš nomira no dizentērijas netālu no Gvinejas līča piekrastes Beninas Karalistē, mūsdienu Nigērijā.
Mūsdienu historiogrāfijā pret Dž. Belconi darbību ir divējāda attieksme. No vienas puses, tieši viņš bija viens no ievērojamākajiem eiropiešiem, kuri nolaupīja un izveda Ēģiptes vēstures un mākslas pieminekļus uz Eiropu, veidojot to kolekcijas. Tomēr tieši Belconi arī bija pirmais, kurš sāka sistemātiski aprakstīt un zīmēt Ēģiptes mākslas darbus. Viņa atradumi veidoja Britu muzeja, Turīnas muzeja, Luvras, Dorsetas un Padujas muzeju Senās Ēģiptes kolekciju pamatu. Viņš bija arī pirmais cilvēks, kurš sistemātiski veica izrakumus Gīzā, Karnakā un Abū Simbelā, darot to ar savam laikam atzīstamu zinātnisko līmeni.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džovanni Belconi.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
|