Brīvprātīgo armija (Krievija)
 Armijas zīmotne | |
| Valsts | Dienvidu Krievija |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1917. gada novembris – 1920. gada marts |
| Pakļautība | Bruņoto spēku galvenā pavēlniecība Krievijas dienvidos |
| Daļa no | Dienvidu Krievijas bruņotie spēki |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Karavīru skaits |
3 000 (1917. gada decembris) 3 348 (1918. gada februāris) 8 500–9 000 (1918. gada jūnijs) 40 000 (1919. gada jūnijs) 5 000 (1920. gada marts) |
| Militārās operācijas |
Krievijas pilsoņu karš * Dienvidu fronte * Ledus pārgājiens * Caricinas kauja Ukrainas neatkarības karš * Pirmā kauja par Kijivu * Peregonovkas kauja * Trešā kauja par Kijivu |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Mihails Drozdovskis† Antons Deņikins Pjotrs Vrangelis Mihails Aleksejevs Lavrs Korņilovs† Vladimirs Mai-Majevskis Aleksandrs Kutepovs |
.jpg)
Brīvprātīgo armija (krievu: Добровольческая армия) bija viena no pirmajām organizētajām bruņotajām vienībām, kas sāka militāru pretestību boļševiku Oktobra revolūcijai, tādējādi iesākot Krievijas Pilsoņu karu. Skaitliski nelielās armijas galvenā aktivitātes zona no 1917. līdz 1920. gadam bija Ziemeļkaukāzs, Ukraina un Krievijas dienvidi.
Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Armija sāka formēties uzreiz pēc boļševiku veiktās Krievijas Pagaidu valdības gāšanas 1917. gada 7. novembrī (25. oktobrī pēc VS). Daudzi Krievijas Impērijas armijas virsnieki jau bija zaudējuši savus amatus nestabilās Pagaidu valdības laikā un bija negatīvi noskaņoti pret armijas disciplīnas pilnīgi sabrukumu un visu nokrāsu politiķiem, kurus viņi vainoja Krievijas varenības sabrukumā un boļševiku nākšanā pie varas. Virsnieku grupas sāka meklēt patvērumu Krievijas dienvidu kazaku apgabalos. Novembrī Novočerkaskā ieradās bijušais impērijas armijas virspavēlnieks Mihails Aleksejevs un Kerenska Pagaidu valdības armijas virspavēlnieks Lavrs Korņilovs. Sākotnēji bruņotā grupa gandrīz pilnībā sastāvēja no dažādu rangu štāba virsniekiem, nedaudziem armijas skolu kadetiem un kazakiem. No pirmajiem 3000 brīvprātīgajiem tikai 12 bija parastie ierindas kareivji.
1917. gada 27. decembrī oficiāli paziņoja par Brīvprātīgo armijas izveidošanu. Par tās augstāko vadītāju kļuva Aleksejevs, militāro virspavēlnieku Korņilovs, Antons Deņikins komandēja 1. divīziju. Paralēli militārajai komandas struktūrai izveidoja arī Speciālo padomi, kurā iekļāva politiķus, kas bija darbojušies cara valdībā, Pagaidu valdībā, un pat sociālistus - Pjotru Strūvi, Pāvelu Miļukovu, Mihailu Rodzjanko, Sergeju Sazonovu, Borisu Savinkovu.
1918. gada sākumā armijā bija ap 4000 karotāju un kopā ar kazaku ģenerāļa Alekseja Kaļedina Donas kazakiem tie sāka cīņu pret boļševikiem. Pēc militārām neveiksmēm, nelielā armija 22. februārī sāka garu atkāpšanās gājienu pa stepi no Rostovas pie Donas uz Kubaņas apgabalu, cerot apvienoties ar Kubaņas kazaku spēkiem. Tikai neliela kazaku vienība, ap 3000 vīru sastāvā izvēlējās pievienoties Brīvprātīgo armijai 26. martā, tā palielinot tās sastāvu līdz 6000. Brīvprātīgo armijas mēģinājums 1918. gada 27.-31. martā (9.-13. aprīlī pēc jaunā stila) ieņemt Jekaterinodaru (tagad Krasnodara) izgāzās, kaujā krītot ģenerālim Korņilovam. Boļševiku pārspēka aplenktās armijas komandēšanu pārņēma ģenerālis Deņikins, kas veiksmīgi vadīja tās atkāpšanos.
Jūnijā 3000 kareivju liela pulkveža Mihaila Drozdovska vienība, kas bija veikusi ceļu no Rumānijas frontes, pievienojās Brīvprātīgo armijai, palielinot tās lielumu līdz 8000-9000 kareivju. 1918. gada 23. jūnijā armija ar ģenerāļa Pjotra Krasnova Donas kazaku vienību atbalstu sāka Otro Kubaņas kampaņu un 17. augustā, sagraujot 100 000 vīru lielu Sarkanās armijas grupējumu, ieņēma Jekaterinodaru. 15. augustā Deņikins veica pirmo mobilizāciju, pārvēršot armijas sastāvu. Līdz septembrim armija sasniedza gandrīz 35 000 kareivju skaitu, to papildināja mobilizētie Kubaņas kazaki un citi pret boļševikiem noskaņotie bēgļi, kas bija sasnieguši Ziemeļkaukāzu.
Uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1918. gada rudenī, pēc Pirmā pasaules kara beigām Eiropā, Antantes valstis sāka sniegt militāro palīdzību Baltās kustības armijām. Ar Antantes atbalstu dažādās balto vienības Krievijas dienvidos 1919. gada 8. janvārī apvienoja Deņikina komandētos Krievijas dienvidu bruņotajos spēkos (Вооружённые силы Юга России), kuriem līdz 1919. gada sākumam izdevās sakaut 11. Padomju armiju un savā kontrolē pārņemt aizvien lielākas teritorijas. Brīvprātīgo armijas nosaukumu 1919. gada 23. janvārī mainīja uz Kaukāza Brīvprātīgo armiju. 1919. gada 22. maijā Kaukāza Brīvprātīgo armiju atkal sadalīja Kaukāza armijā kas uzbruka Caricinas-Saratovas virzienā un Brīvprātīgo armijā, kurai vēlāk pievienoja Krasnova Donas kazaku armijas paliekas, kas uzbruka Kurskas-Orlas virzienā. 12. jūnijā Deņikins paziņoja, ka pakļaujas Krievijas valsts vadītāja un Krievijas armiju virspavēlnieka admirāļa Kolčaka varai.
1919. gada 3. jūlijā, pēc tam kad viņš bija ieņēmis Caricinu, Harkivu un visu Donbasa reģionu, Deņikins sāka uzbrukumu Maskavas virzienā. Galvenais uzbrukums galvaspilsētai bija jāveic 40 000 kareivju lielajai Brīvprātīgo armijai, kuras sastāvs bija papildināts ar mobilizētiem zemniekiem un pat Sarkanās armijas karagūstekņiem.
Sakāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1919. gada 11. oktobrī - 18. novembrī Deņikina spēkus sakāva Orlas-Kromu operācijas laikā ap 400 kilometru attālumā no Maskavas, un tie sāka ilgstošu atkāpšanos uz Kubaņu.
1920. gada sākumā Brīvprātīgo armijas skaitliskais sastāvs bija nokrities līdz 5000, kurus komandēja ģenerālis Aleksandrs Kutepovs. 1920. gada 26. un 27. martā Brīvprātīgo armiju evakuēja no Novorosijskas uz Krimu, kur to iekļāva ģenerāla Pjotra Vrangeļa komandētajos spēkos.