Dzeltenknābja gārgale

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzeltenknābja gārgale
Gavia adamsii (Gray, 1859)
Dzeltenknābja gārgale
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaGārgaļveidīgie (Gaviiformes)
DzimtaGārgaļu dzimta (Gaviidae)
ĢintsGārgales (Gavia)
SugaDzeltenknābja gārgale (Gavia adamsii)
Izplatība
Gavia adamsii map.svg
  Ligzdošanas areāls
  Ziemošanas areāls
Dzeltenknābja gārgale Vikikrātuvē

Dzeltenknābja gārgale (Gavia adamsii) ir liela auguma gārgaļu dzimtas (Gaviidae) migrējošs ūdens putns, kas ligzdo Arktikā, bet ziemo galvenokārt Klusā okeāna ziemeļu krastos un Atlantijas okeāna austrumu krastā pie Norvēģijas.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenknābja gārgale ligzdo Holarktikas ziemeļos (ASV, Kanādā un Krievijā), galvenokārt gar Ziemeļu ledus okeāna piekrasti līdz 78° ziemeļu paralēlei.[1] Tā ziemo Klusā okeāna ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu piekrastes ūdeņos, kā arī Norvēģijas ziemeļrietumu piekrastē.[2] Lielākā daļa populācijas ziemo uz ziemeļiem no 50° ziemeļu paralēles, bet ziemošanas areāls pie Japānas sasniedz 35° ziemeļu paralēli.[3] Reizēm ziemo lielos iekšzemes ezeros. Dzeltenknābja gārgale ziemas laikā reizēm aizceļo samērā tālu uz dienvidiem, un ir novērota vairāk kā 20 valstīs, Meksiku[4] un Spāniju ieskaitot.[1]

Latvijā tai pagaidām bijuši tikai daži novērojumi. Tomēr tā tiek regulāri novērota Igaunijas ūdeņos, tādēļ, visticamākais, ka dzeltenknābja gārgale ir ikgadēja, bet reta ieceļotāja.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemas periodā dzeltenknābja gārgale zaudē savu košo, melni—balto apspalvojumu
Lai paceltos gaisā dzeltenknābja gārgalei jāieskrienas pa ūdens virsmu

Dzeltenknābja gārgale ir lielākā no visām gārgalēm.[5] Tās ķermeņa garums ir 76—97 cm, spārnu izplētums 135–160 cm, svars 4—6,4 kg.[3] Abi dzimumi izskatās vienādi, bet tēviņi ir nedaudz garāki.[6][7] Arī kakls, salīdzinot ar pārējām gārgalēm ir masīvāks, spēcīgāks. Piere izteikti velvēta uz āru. Knābis smalks, taisns un ass, gaiši dzeltenā krāsā. Gārgalei ir raksturīgi turēt galvu tā, ka knābis ir viegli izsliets gaisā.[8]

Līdzīgi kā pārējām gargalēm, arī dzeltenknābja gārgalei ir proporcionāli garš ķemenis, vidēji garš kakls un kājas anatomiski novietotas tālu ķermeņa aizmugurē. Pēdas ir platas un pleznotas, ķermenis saplacināts, atgādinot plostu, un, kuļot pēdas kā propellerus, putns veikli peld.[8] Kāju novietojuma dēļ, gārgale ir ļoti laba peldētāja un nirēja, bet neveikla uz zemes. Tā nespēj pacelties spārnos no sauszemes un, lai paceltos no ūdens virsmas, tai ir jāieskrienas.[5]

Vairošanās sezonas laikā dzeltenknābja gārgalei ir melni balts apspalvojums (melna galva, kakls un mugura ar baltu, gandrīz rūtiņveida raibumojumu, balts vēders), uz melnā kakla ir balti, labi pamanāmi pusgredzeni, viens pazodē šaurāks, otrs uz kakla platāks.[5] Pusgredzenos ir skaidri saskatāmas smalkas, melnas garenvirziena līnijas. Melnajai galvai un kaklam ir metālisks, lillīgi zaļš spīdums.[9] Ārpus vairošanās sezonas apspalvojums kļūst gaišāks, pelēkbrūngans, uz kakla izzūd kontrastējošie pusgredzeni. Jaunie putni atgādina pieaugušos ārpus vairošanās sezonas.

No ļoti līdzīgās polārās gārgales dzeltenknābja gārgali var atšķirt pēc knābja krāsas: polārajai gārgalei tas ir melns, bet dzeltenknābja gārgalei dzeltens, kā arī polārā gārgale ir nedaudz mazāka.[10]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenknābja gārgale ir aktīva diennakts gaišajā laikā. Tā kā daudz drošāk putns jūtas uz ūdens nekā uz sauszemes, jo no sauszemes tas gaisā nevar pacelties, tad migrācijas laikā tas pamatā lido gar krasta līniju un atpūšas lielās ūdenstilpēs. Tomēr migrācija notiek arī pāri iekšzemes teritorijām.[5] Dzeltenknābja gārgales pamatā ir vientuļnieces un migrē pa vienam vai vaļīgās grupās.[5] Šī suga ir arī izteikti teritoriāla un padzen no barošanās teritorijas gan savas sugas pārstāvjus, gan svešas. Kā iebiedēšanas paņēmiens tiek izmantota atkārtota un ātra knābja iemērkšana ūdenī līdz acīm vai lēna peldēšana pretinieka virzienā, vienlaicīgi ieraujot un izslienot kaklu.[5] Vasaras periodā barošanās teritorijas ir daudz mazākas nekā ziemā.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barošanās parasti notiek seklos, piekrastes ūdeņos. Dzeltenknābja gārgale barojas galvenokārt ar nelielām zivīm, līdz 25 cm. Retos gadījumos tā barojas arī ar ūdens bezmugurkaulniekiem un augiem.[5] Lai ķertu zivis, dzeltenknābja gārgale ienirst zem ūdens. Upuri tā noskata, izmantojot redzi, tādēļ izvēlas dzidrus un tīrus ūdeņus. Pieaugušie īpatņi var ienirt līdz 75 metru dziļumam un uzturēties zem ūdens līdz 40 sekundēm,[5] bet visbiežāk tie nirst tikai 10 cm dziļumā.[11] Viens gārgaļu pāris kopā ar mazuļiem vasaras sezonas laikā nomedī līdz 908 kg zivju.[5] Lai uzlabotu gremošanu, regulāri tiek norīti arī nelieli olīši.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenknābja gārgales ligzdo tundrā gar saldūdens ūdenstilpņu un jūras krasta līniju.[5] Ligzdošanas teritorijās tās ierodas maijā un jūnija sākumā. Dzeltenknābja gārgales veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Pāris kopīgi izvēlas ligzdas atrašanās vietu, kā arī to kopīgi uzbūvē no materiāliem, kas atrodas tās tuvumā. Dējumā ir 2 olas, kuras ir gaiši brūnas ar tumšiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 27—28 dienas, perē abi vecāki. Izšķiļoties mazuļus klāj tumšas dūnas, un tie ir spējīgi peldēt uzreiz pirmajā dienā, lai gan pirmās trīs dienas viens no vecākiem visu laiku uzturas ligzdā. Par putnēniem rūpējas abi vecāki. Reizēm var novērot, ka pieaugušie putni pirmo dienu laikā uz savas muguras vizina mazuļus. Jaunie putni sāk lidot apmēram 55 dienu vecumā, bet vecāki par tiem rūpējas apmēram 45 dienas. Pāra attiecības saglabājas līdz rudens migrācijas laikam. Dzimumbriedumu jaunie putni sasniedz 4 gadu vecumā.[5] Dzeltenknābja gārgales parasti dzīvo apmēram 18 gadus, bet var sasniegt 25—30 gadu vecumu.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 IUCN: Gavia adamsii
  2. 2,0 2,1 «Ornitofaunistika: Dzeltenknābja gārgale Gavia adamsii». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2015. gada 27. oktobrī.
  3. 3,0 3,1 Carboneras, Carles (1992). "Family Gaviidae (Divers)". In del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi. Handbook of the Birds of the World. Volume 1: Ostrich to Ducks. Barcelona: Lynx Edicions. pp. 162–172. ISBN 84-87334-10-5.
  4. Howell, Steve N.G.; Webb, Sophie (1995). A Guide to the Birds of Mexico and Northern Central America. Oxford University Press. p. 93. ISBN 0-19-854012-4.
  5. 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 ADW: Gavia adamsii
  6. «Loons». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 31. oktobrī.
  7. Status Assessment and Conservation Plan for the Yellow-billed Loon (Gavia adamsii)
  8. 8,0 8,1 Cramp, Stanley, eds. (1977). Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic, Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. ISBN 0-19-857358-8.
  9. Cramp, Stanley, ed. (1977). "Gavia adamsii White-billed Diver". Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa: Birds of the Western Palearctic. Volume 1, Ostrich to Ducks. Oxford University Press. pp. 62–64. ISBN 0-19-857358-8.
  10. ADW: Gavia immer
  11. Divers/Loons

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]