Dzelzs (III) hlorīds

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Dzelzs trihlorīds)
Jump to navigation Jump to search
Dzelzs (III) hlorīds
Kristallstruktur Bismut(III)-iodid.png
Dzelzs (III) hlorīda kristālrežģis
__ Fe3+     __ Cl
Iron(III) chloride sample.jpg
Dzelzs trihlorīda paraugs, nedaudz uzsūcis ūdeni
Citi nosaukumi dzelzs trihlorīds, hlordzelzs,
ferrihlorīds
CAS numurs 7705-08-0
Ķīmiskā formula FeCl3
Molmasa 162,2 g/mol
Blīvums 2898 kg/m3
Kušanas temperatūra 306 °C
Viršanas temperatūra 315 °C, sadalās
Šķīdība ūdenī 74,4 g/100 mL (0 °C)

Dzelzs (III) hlorīds jeb dzelzs trihlorīds (FeCl3) ir trīsvērtīgās dzelzs un sālsskābes sāls. Tīra dzelzs (III) hlorīda kristāli ir sarkanbrūnas plānas heksagonālas plāksnītes (caurejošā gaismā sarkanvioletas, atstarotā — zaļganas). FeCl3 ir stipri higroskopisks, gaisā kāri uzsūc ūdeni un veido vispirms kristālhidrātu FeCl3 · 6H2O (dzeltenbrūnus neskaidri izteiktus kristālus jeb sferolītus), bet ar laiku izplūst, veidojot tumši brūnu, gandrīz melnu šķīdumu (Oleum martis)[1].

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzs (III) hlorīds veidojas, dzelzij reaģējot ar hloru[2]:

2Fe + 3Cl2 → 2FeCl3

Nokaitēta dzelzs stieplīte hlorā sadeg, veidojot brūnus dūmus no sīkiem dzelzs trihlorīda kristāliņiem.[3]

Iedarbojoties uz dzelzi ar sālsskābi vai hlorūdeņradi, rodas dzelzs (II) hlorīds FeCl2. To var oksidēt ar hloru līdz dzelzs (III) hlorīdam (reakcija ir apgriezeniska):

2FeCl2 + Cl2 → 2FeCl3

Laižot hloru cauri dzelzs dihlorīda šķīdumam, iegūst dzelzs trihlorīda kristālhidrātu.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzs (III) hlorīda šķīdums mēģenē

Karsējot atmosfēras spiedienā, dzelzs trihlorīds sāk lēnām sadalīties, veidojot dihlorīdu un molekulāru hloru:

2FeCl3 → 2FeCl2 + Cl2

Tā kā dzelzs (III) hlorīds ir spēcīga Lūisa skābe, tas iedarbojas ar citiem hlorīdiem, veidojot kompleksos savienojumus — tetrahloroferātus (III):

FeCl3 + Cl → [FeCl4]

Karsējot līdz 350 °C temperatūrā kopā ar dzelzs (III) oksīdu, var iegūt dzelzs oksohlorīdu:

FeCl3 + Fe2O3 → 3FeOCl

Dzelzs (III) hlorīds ir oksidētājs, piemēram, tas oksidē metālisko varu. Šajā procesā rodas šķīstoši vara hlorīdi:

FeCl3 + Cu → FeCl2 + CuCl
FeCl3 + CuCl → FeCl2 + CuCl2

Tāpat tas var oksidēt jodūdeņradi līdz brīvam jodam:

FeCl3 + 2HI → 2FeCl2 + I2 + 2HCl

Dzelzs (III) hlorīds ir korozīva, visai toksiska viela.

Iespiestās plates kodināšana dzelzs trihlorīda šķīdumā

Šķīstot ūdenī, dzelzs trihlorīds spēcīgi sakarst. Dzelzs trihlorīds šķīst arī spirtā, glicerīnā, ēterī, acetonā. Ūdens šķīdumiem piemīt stipri skāba reakcija. Sildot vai stipri atšķaidot hidrolīze pastiprinās un veidojas koloidāls dzelzs hidroksīds. Nav iespējams iegūt bezūdens dzelzs trihlorīdu, iztvaicējot šķīdumu, jo izdalās hlorūdeņradis un paliek dzelzs oksīds.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzs (III) hlorīda šķīdumu lieto radiotehnikā iespiesto plašu kodināšanai. Tipogrāfijā lieto oforta vai cinkogrāfijas formu kodināšanai kā mazāk kaitīgu alternatīvu slāpekļskābei. Izmanto arī par kodni audumu krāsošanā un koagulantu ūdens attīrīšanā. Organiskajā sintēzē plaši izmanto par katalizatoru izteikto skābo īpašību dēļ (piemēram, aromātisko ogļūdeņražu elektrofilās aizvietošanas reakcijās). Bezūdens FeCl3 lieto benzola un toluola hlorēšanai. Agrāk dzelzs trihlorīda šķīdumu izmantoja asiņošanas apturēšanai koagulējošo īpašību dēļ.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Г. Реми. Курс неорганической химии. Том II. Москва, Издательство иностранной литературы, 1966, lpp. 303. (krieviski)
  2. N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 284. lpp.
  3. Hlora iedarbība uz dzelzi (krieviski)