Radiotehnika

Radiotehnikas logo

Radiotehnika (RRR) ir bijušais Latvijas elektronikas un akustisko sistēmu ražošanas uzņēmums, kas atrodas Rīgā. Uzņēmums dibināts 1927. gadā, tā pamatspecializācija bija akustisko sistēmu ražošana, iebūvējamo skaļruņu ražošana, korpusu ražošana profesionālajām akustiskajām sistēmām, shēmplākšņu ražošana, shēmplākšņu montāža, ieskaitot SMD montāžu, kā arī elektromehānisko mezglu un bloku montāža.^[1] RRR zīmolu pārņēma uzņēmums VEF Radiotehnika RRR.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ābrama Leibovica radiorūpnīcas pārvaldes ēka Mūkusalas ielā 41 (pēc 1932).

Pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radiotehnikas pirmsākums meklējams 1926. gada 25. oktobrī, kad Ābramam Leibovicam (1869-1941) izdeva atļauju radioaparātu ražošanai no jau apstiprinātām shēmām. Tā radās jauna akciju sabiedrība Ābrama Leibovica foto radio centrāle. 1932. gadā kompānija pārcēlās uz jaunām telpām Mūkusalas ielā 41. Sākotnēji tika ražoti ārzemju radioaparātu modeļi no importētām detaļām - Telefunken, Kramolin, DeTeWe, Lumophon, taču jau 1932. gadā tika izveidots pirmais paškonstruētais modelis. 1935. gadā izveidoja modeli Ferrosupers 36 - pirmo radiouztvērēju ar elektromagnētisko spoli. 1936. gadā kompānijā tika nodarbināti jau 240 cilvēki. Savas pastāvēšanas laikā pavisam tika ražoti 40 modeļi.

1933. gadā Rīgā tika nodibināta A. Apsīša un F. Žukova radioražošanas kompānija. Galvenie produkcijas veidi bija detaļas (pastiprinātāji utt.) radiofonam - tolaik tā tika saukta radioraidīšana. Aparatūra vadu translācijai bija slavena pat aiz valsts robežām. Trīslampu radiouztvērējs Toņmeistars tika ražots 2500-3000 vienības gadā. No 1934. gada kompānija atradās Dārza ielā 16. Savas pastāvēšanas laikā kompānija izveidoja aptuveni 20 radiouztvērēju modeļus. Latvijā bija arī citas nelielas kompānijas, kuras ražoja radioaparātus, turklāt tādas bija ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā. Radioaparātu ražošana un tirgošana bija ienesīga nodarbošanās, līdz 1938. gadā bija oficiāli reģistrēti jau 29 radioaparātu ražotāji. Pārsvarā tos konstruēja radio amatieri, būvējot modeļus, kas bija izstrādāti žurnāla "Radio abonents" laboratorijā.

Latvijas radioamatieru biedrība tika nodibināta 1924. gada 18. jūnijā. 1926. gadā sāka izdot žurnālu "Radio".

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā visas privātās kompānijas, kas ražoja radiouztvērējus, nacionalizēja. Leibovica kompāniju nosauca par "Radiopionieri", bet Apsīša par "Radiotechniku".^[2] 1941. gada martā "Radiopionieri" apvienoja ar nacionalizēto uzņēmumu "Nikolajs Klemptners".

Drīz pēc okupācijas 1940. gada jūlijā uzņēmuma kasieris Ābramam Leibovicam izmaksāja 20 000 latu, bet uzņēmuma parādniekiem un viņa ģimenes radiniekiem virs 6 000 latu. Uzņēmuma vadītāji izdalīja saviem radiniekiem arī dažādas foto un radio preces. 1941. gada martā Latvijas PSR varas orgāni apsūdzēja Ābrama Leibovica dēlus Nohumu, Nafteļu un Izraelu fabrikas naudas piesavināšanā.^[3] Ābramu Leibovicu izsūtīja uz Sibīriju, kur viņš gāja bojā, bet viņa dēlus sodīja ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem ar visas mantas konfiskāciju^[4].

Vācu okupācijas laikā abus uzņēmumus apvienoja un pārveidoja par Telefunken Gerätewerk Riga, taču radioaparātu ražošanu neatsāka, galveno uzmanību un resursus veltot militāro sakaru līdzekļu un artilērijas optikas piederumu ražošanai. Kara beigās uzņēmumu izlaupīja, taču, pateicoties direktora Aleksandra Apsīša centieniem, 1944. gada rudenī lielu daļu aprīkojuma izdevās nosargāt.

Latvijas PSR laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpnīcas ēkas Imantā padomju laikā

Pēc Otrā pasaules kara beigām uzņēmums 1945. gadā izlaida pirmo radiouztvērēju Rīga T-689, un vēlāk - 1947. gadā tam sekoja Rīga T-755 un 1949. gadā - lauku rajoniem paredzētais Rīga B-912. 1951. gadā radiorūpnīcu nosauca A. S. Popova vārdā. Aleksandru Apsīti tā laika varas iestādes vainoja jauno sistēmu darbības problēmās, līdz 1952. gadā viņu pazemināja amatā un gada beigās arestēja. Par viņa atbrīvošanu iestājās pat valdības vadītājs Vilis Lācis, taču 4 mēneši, ko Apsītis pavadīja ieslodzījumā, atstāja paliekošu iespaidu uz viņa veselības stāvokli. Apsītis nomira 1988. gada 1. septembrī un tika apglabāts Raunas kapos.

1971. gadā izveidoja ražošanas apvienību Radiotehnika, kas apvienoja A. S. Popova vārdā nosaukto Rīgas radiorūpnīcu (RRR) kā galveno uzņēmumu, Rīgas elektromehānisko rūpnīcu (REMR), kas ražoja visus atskaņotājus, Kandavas radiorūpnīcu (izveidota 1963. gadā) - ražoja pārnēsājamos radiouztvērējus, konstruktoru biroju Orbīta (izveidots 1960. gadā).

Uzplaukuma gados ražošanas apvienībā strādāja 16 tūkst. cilvēku^[2].

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās par Radiotehnikas pēcteci ir kļuvusi firma "VEF Radiotehnika RRR". Tā aktīvi nodarbojas ar ražošanas attīstību un modernu perspektīvu akustisko sistēmu modeļu izveidošanu.^{[nepieciešama atsauce]} Patlaban tiek ražotas dažādas akustiskās sistēmas un mājas kinozāles, kuras ir ļoti pieprasītas klientu vidū gan NVS, gan ES valstīs.^{[nepieciešama atsauce]}

2015. gada 30. aprīlī VEF Radiotehnika RRR paziņoja par pamesta nekustamā īpašuma Kurzemes prospektā 3B, Rīgā, pārdošanu par 945 tūkstošiem eiro^[5].

2018. gada sākumā nojauca 1986. gadā^[6] uzbūvēto rūpnīcas laboratoriju un administratīvo korpusu Kurzemes prospektā 3C, lai tā vietā uzceltu būvmateriālu veikalu "Depo"^[5].