Eduards fon Baranovs
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Johans Eduards fon Baranovs (vācu: Johann Eduard Graf von Baranoff, krievu: Эдуард Трофимович Баранов; 1811—1884) bija vācbaltiešu izcelsmes Krievijas Impērijas armijas infantērijas ģenerālis (1869), Baltijas guberņu un Rīgas ģenerālgubernators (1866). Krievijas Valsts padomes loceklis.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1811. gada 18. decembrī Pēterburgā galma kambarkunga un valsts padomnieka Trofima Johana Ludviga fon Baranofa (1779-1828) un viņa sievas Jūliānas fon Adlerbergas (1789-1864) ģimenē. Mācījās Ķeizariskajā licejā, 1829. gadā sāka karadienestu leibgvardes Izmailovas pulkā. 1838. gadā ķeizars Nikolajs I viņu iecēla viņu par savu flīģeļadjutantu. 1844. gadā Baranovs piedalījās Kaukāza kara kaujās un 1849. gadā Ungārijas sacelšanās apspiešanā, 1849. gadā iegūstot ģenerālmajora pakāpi. 1852. gadā viņu iecēla par leibgvardes Preobraženskas pulka komandieri, Krimas kara laikā viņš komandēja 1. Gvardes kājnieku divīziju, nodrošinot Somu jūras līča krasta apsardzi.
1855. gadā jaunais Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs II viņu iecēla par savu ģenerāladjutantu, 1856. gadā par Atsevišķā gvardes korpusa štāba priekšnieku, 1857. gadā paaugstinot par ģenerālleitnantu. No 1866. gada aprīļa līdz oktobrim viņš bija Baltijas ģenerālgubernators, tad no 1866. gada oktobra līdz 1868. gadam viņš bija Ziemeļrietumu apgabala (Viļņas, Kauņas un Grodņas guberņu) ģenerālgubernators un Viļņas militārā apgabala virspavēlnieks. 1868. gadā ģenerāli Baranovu iecēla par Krievijas Valsts padomes locekli un 1869. gadā paaugstināja par infantērijas ģenerāli. 1876. gadā viņu iecēla par Dzelzceļa nozares izpētes komisijas priekšsēdētāju, 1881. gadā par Valsts padomes Ekonomikas departamenta vadītāju.
Miris 1884. gada 3. augustā Šēnavā, Vācijas Impērijā.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Pēteris Šuvalovs |
Rīgas (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes) ģenerālgubernators 1866 |
Pēctecis: Pēteris Albedinskis |
|