Egretas melnkoks

Egretas melnkoks; Diospyros egrettarum (I. Richardson)
	Egretas melnkoka lapas
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda	Viršu rinda (Ericales)
Dzimta	Ebenkoku dzimta (Ebenaceae)
Ģints	Ebenkoki (Diospyros)
Suga	Egretas melnkoks (Diospyros egrettarum)
	Egretas melnkoks Vikikrātuvē

Egretas melnkoks (Diospyros egrettarum), arī Egretas ebenkoks ir melnkoku dzimtas suga, kas endēma Maurīcijai. Tas ir reti sastopams melnkoks, kas Sarkanajā grāmatā ierindots kritiski apdraudēto sugu sarakstā.^[1]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sasniedz 3—5 m augstumu. Lapas veselas, kātainas, ar gludu malu un skaidri redzamu plūksnainu dzīslojumu, uz zariem pamīšus. Ziedi skarās lapu žāklēs.

Līdzīgi citiem melnkokiem, tā kodolkoksne ir ārkārtīgi cieta un smaga.^[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sastopams tikai Maurīcijā, kur cietzemē saglabājušies mazāk kā desmit īpatņu. Taču blakus esošajā Egretas saliņā sugas populācija 2007. gadā veidoja 3518 pieaugušus kokus.^[2]^[3] Aug arī vairākos botāniskos dārzos gan Maurīcijā, gan citviet pasaulē.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Egretas melnkoks bija izturīgs pret invazīvo sugu ievešanu, taču tā izplatību stipri samazināja izciršana un ainavas izmaiņas, kā arī Maskarēnu milzu bruņurupuču un Maurīcijas milzu scinka iznīcināšana, kuri izplatīja melnkoka sēklas. Mazāku izmēru augļēdāji nespēja šīs sēklas norīt. Maurīcijas savvaļas fonda vadībā veiktā Egretas atbrīvošana no žurkām un svešzemju augiem labvēlīgi ietekmēja arī melnkoka populāciju.

2000. gadā Egretā tika atvesti pirmie četri Aldabras milzu bruņurupuči, kas aizņēma pagātnē izmedīto bruņurupuču ekoloģisko nišu. 2009. gadā to skaits bija pieaudzis līdz 19 pieaugušiem īpatņiem. Bruņurupuči lielā skaitā patērē nobirušos un nobriedušos melnkoku augļus, izvadot un izkaisot sēklas un radot simtiem jaunu asniņu lauciņus.^[3]^[4]